Iepazīstam Bulgāriju

Nu jau otro dienu kā esam Bulgārijā. Pēc aizraujošā ceļa piektdienas naktī pa Bulgārijas bezceļiem ap pulksten 3iem naktī ieradāmies Primorsko Club kempingā, kur tikām pie savām mājinām, kuras bulgāri nez kāpēc dēvē par villām, lai gan neskaitot 3 gultas un mazu dušas telpu, nekā vairāk tajā kempinga mājiņā nav. Bet vismaz latvieši dzīvo vienuviet, jo arī mūsu fanubuss ar visiem faniem dzīvo blakus mājiņā.

Vakar bijām aizbraukuši uz vidējās un garās distances modeļa karti "Yasna Polyana" ciemata tuvumā un jāsaka, ka par bulgāru mežu biju nedaudz pārsteigts. Pirms čempionāta biju domājis, ka mežš būs līdzīgs kā Ungārijā un zemi klās biezs kritušo lapu slānis, bet izrādās, ka bulgāru mežos aug arī visai gara zāle, un arī redzamība brīžiem nemaz tik laba nav, pat ja kartē zīmēts balts mežs. Vēl viena īpatnība ir tā, ka kartēs ir zīmēti visai daudz atsevišķo koku, taču brīžiem saprast atšķirību starp parastu koku un tādu, kurš ir iezīmēts kartē, kā atsevišķs koks nemaz nav tik viegli. Cerams, ka sacensību distancēs distanču plānotāji neaizrausies ar punktu likšanu pie kokiem, citādi tā vairāk var sanākt kā laimes spēle, lai trāpītu uz īsto koku, vēl jo vairāk tāpēc, ka apvidū īpaši daudz objektu nav, tāpēc galveno lomu spēlēs precīza virziena un attāluma izjūta.

Nu jā, un šodien no rīta bija sprinta kvalfikācija. Līdzīgi kā Saldus sprintā laikam kājas skrien ātrāk par galvu, jo distances sākumdaļā, kas veda pa mežu, diezgan palielas kļūdas pieļāvu, šķiet, uz 3-4 punktiem, tāpat kļūdījos īsajā posmā, kas veda pa pilsētu, un arī beigās pa kāpām, lai arī izgāju diezgan tīri, tomēr uz diviem punktiem kļūdas biju. Katrā ziņā bezkļūdu skrējiens būtu devis vietu finālā, bet tāds "bezkļūdu" skrējiens laikam man vēl neeksistē, tāpēc nācās samierināties ar 26.vietu vienu sekundi aiz Andra, kurš arī bija manā kvalifikācijas grupā.

Šodien vakarā A finālā atbalstīsim Aiju, Lauru, Kalvi un Edgaru, un pamazām noskaņosimies labiem startiem rītdienas garajā distancē, kuru skries visi, izņemot Mārtiņu. Bulgārija kā jau Bulgārija mūs ir sagaidījusi ar visai siltu laiku (kā nekā šodien galīgi nosvīdis no karstuma jau biju pirms spirnta starta), tāpēc rītdienas garajā distancē pārbaudījums būs ne tikai bulgāru kalni, bet arī siltais laiks.
P.S. Ja nu kas, tad Eiropas čempionāta mājas lapa atrodama šādā adresē - http://eoc2010.bgorienteering.com

"Rīgas piecītis"

Kā biju iecerējis, vakar no paša rīta devos uz Rīgu, lai pavērotu Rīgas maratonu, kas gan nospiedošā satelītskrējiena (5km) dalībnieku vairākuma dēļ drīzāk būtu dēvējams par "Rīgas piecīti".

Pašu starta brīdi gan neredzēju, taču, kā dzirdēju, tad pusmaratona un maratona dalībnieki patiesi startēja nevis 9;25, kā bija plānots, bet gan apmēram 10 minūtes vēlāk. Cik noprotu viņi bija startā turēti tik ilgi, līdz minimaratona dalībnieki visi bija šķērsojuši starta līniju un bija brīvs ceļš nākamajiem startētājiem. Līdz ar to jāsaka, ka labi, ka nelija lietus vai nebija auksts laiks, citādi, 10-15 minūtes gaidot startā, varētu arī paspēt nosalt. Ja reiz līdzīga problēma ar garo distanču starta atlikšanu bija arī pērn, nav īsti skaidrs, kāpēc šogad organizatori bija iedomājušies, ka šogad 5 minūtēs minimaratonisti varētu paspēt izstartēt...

Par bruģi un ātrāko skrējēju līkumošanu gar lēnākajiem arī nebiju kļūdījies savās pirmsmaratona pārdomās. Vakarā LNT maratona apskatā neviens vien pieminēja to, ka bruģis patiesi bija traucējis. Lauris Lizbovskis, vēl maratona distancē esot, minēja puspajokam, ka Vecrīgu vispār vajadzētu izslēgt no maratona trases. Tāpat intervijās ātrākie minēja arī to, ka cilvēku bijis patiesi daudz, kas bija nedaudz traucējuši, jo vietām nācās līkumot, lai tiktu tiem garām (neredzēju kā tas izskatījās Vecrīgā, taču tur šaurajās ielās noteikti tas bija vēl grūtāk izdarāms nekā citviet). Stāvot uz Vanšu tilta un gaidot otrā apļa pusmaratonistus, ātrākos skrējējus pat palaidām garām, jo policijas motocikls un velo brauca līdzi tikai šķiet pirmajam pusmaratonistam, pārējie paši sev "lauza ceļu" caur vēl pirmā apļa skrējējiem un tāpēc nav brīnums, ka kopējā pūlī kādu arī palaidām garām.

Vēl viena lieta, kas mani uzjautrināja, bija tā, ka brīdī, kad tuvojās laiks ātrākajiem maratonistiem nākt finišā, komentētājs un arī daļa preses pārstāvju devās uz pusmaratona apbalvošanu, un pa to laiku finišēja gan visi trīs ātrākie maratonisti, gan Nils Ušakovs pusmaratona distancē, un skatītāji par to palika neinformēti, vien Saskaņas centra atbalstītāji-jaunieši ar plakātiem un skaļiem saucieniem finiša zonā sveica savu "varoni". Katrā ziņā šis moments vēlreiz apliecināja to, ka maratonistiem īpaša uzmanība piešķirta netika (kaut kādi fotogrāfi gan uz brīdi pirmās vietas ieguvēju aplenca). Lai gan, piemēram, no komentēšanas viedokļa var jau arī nedaudz saprast Timrotu, kurš droši vien visu runājamo jau bija iztērējis uz minimaratona dalībniekiem :)

Taču visā citā ziņā priekš skatītājiem vakardienas skrējiens bija izdevies - gan siltais (pat ļoti siltais) laiks, gan Hanzas maiznīcas sviestmaizes krastmalā, un vispār labais finiša/starta zonas novietojums krastmalā padarīja pasākumu visai patīkamu vērošanai. Arī paspējām pabūt vairākās vietās trasē, kur arī vairākās vietās varēja pavērot dalībniekus, pēc tam pāriet uz nākamo krustojumu un atkal pēc brīža redzēt tos pašu skrējējus. Vakarā arī martona apskats 45 minūšu garumā kanālā LNT bija interesants kopsavilkums, lai varētu apskatīt to, kas tika palaists garām, vērojot maratonu klātienē.

Kādas sajūtas par pasākumu gan ir dalībniekiem daudz nemāku teikt, tāpat nezinu, cik forši dalībniekiem bija, piemēram, skriet pa tālo Olimpiskā centra rajonu, kur droši vien skatītāju un uzmundrinātāju nebija, un kā veicās ar Vanšu tilta vairākkārtēju pārvarēšanu, ko grūtāku vēl padarīja arī visu laiku karsējošā saule. Taču gan jau nākamgad tiks pārsists arī šī gada dalībnieku rekords, vienīgi jācer gan, ka tas notiks uz maratonistu un pusmaratonistu, nevis uz vēl pāris tūkstošu jaunu satelītskrējiena dalībnieku rēķina.

Agrie rudens plāni

Šodien internetā pamanīju informāciju, ka šogad Valmieras maratons notiks 19.septembrī. Biju nedaudz pārsteigts par to, jo pērn, kad skrēju pusmaratonu, tas notika septembra pēdējā nedēļas nogalē, un nez kāpēc man šķita, ka tajā pat laikā skrējiens Valmierā ir ieplānots arī šogad, un biju jau sācis rēķināt, ka tas atkal sanāks nedēļu pirms Latvijas čempionāta orientēšanās maratonā. Bet līdz ar 19.septembra datuma paziņošanu, sanāks, ka šogad Valmieras maratons sanāks 2 nedēļas pēc LČ (orientēšanās) vidējā distancē un stafetē un 2 nedēļas pirms o-maratona, kas nozīmē, ka varētu izdoties uzskriet visos šajos pasākumos un Valmierā atkal skriet pusmaratonu, kur šogad trasi organizatori sola nedaudz līdzenāku. Izmaiņa ir arī tā, ka Valmierā pusmaratonistiem būs jāskrien tikai viens aplis pretēji divarpus apļiem, kā tas bija pērn. Jācer gan, ka tas neietekmēs skatāmību, jo, vairākas reizes skrienot cauri finiša zonai, tomēr skatītāju atbalsts jūtami palīdz.
P.S. Vienīgi Cēsīs rīkotajam skrējienam "Apkārt Cēsīm", kas būs 18.septembrī, gan Valmieras maratona rīkotāji būs noņēmuši padaudz dalībnieku un, ja skriešu Valmierā, tad pie krekla, ko saņem konkrētā gada visu trīs Cēsu skrējienu ("Cēsu pavasaris", "Jānis un Jānītis", "Apkārt Cēsīm") dalībnieki, tikt gan šogad neizdosies.

Maratona vērotājs

Svētdien esmu ieplānojis aiziet palūkot no malas Rīgas maratonu. Galvenokārt jau tālab, lai paskatītos, kā skries man zināmie. Pusmaratona sarakstā var atrast gan Edgaru Bertuku, gan Jāni Krūmiņu, bet bez viņiem startēs arī vēl vesela jūra orientieristu.

Taču papildus tam, lai atbalstītu sev zināmos dalībniekus gribu arī redzēt šī gada maratona organizāciju. Visvairāk mani interesē tas, kas notiks startā. Ja var ticēt maratona mājas lapā rakstītajam, tad pēc grafika (vai nu nemāku meklēt, vai arī vienkārši starta laiki ir speciāli maksimāli noslēpti; angļu un krievu versijās vispār tos neatradu) 9:20 startē minimaratons ar gandrīz 8000 dalībniekiem un jau pēc 5 minūtēm starts ir paredzēts pusmaratonam un maratonam, kur vēl startēs ap 2000 cilvēkiem. Zinot to, ka ne tuvu visi minimaratona dalībnieki būs tikuši pāri starta līnijai, kā tur pie startēšanas tiks garāko distanču skrējēji, galīgi nav skaidrs.

Ne mazāko šaubu, protams, nav par to, ka maratona un pusmaratona dalībniekiem šajā pasākumā ir atvēlēta sekundāra loma, ne par velti "normāli" maratoni savu dalībnieku skaitu arī rēķina, izejot no maratona dalībniekiem (šogad Rīgā tādi būs ap 800), nevis plaši sludina, ka Rīgas maratonā skrien 10 000. Bet garajām distancēm, līdz ar startēšanu aiz minimaratonistiem, nāksies gan pirmajā kilometrā noteikti krietni padrūzmēties aiz minimaratona dalībnieku pūļa, tāpat noteikti būs kāds, kas nogriezīsies kopā ar pūli minimaratona aplī, taču izskatās, ka ātrākie pusmaratonisti arī pirmo apli beigs kopā ar palielu daļu minimaratona dalībnieku. Sastapšanās ar minimaratona pūli šaurajās Vecrīgas bruģētajās ielās visticamāk dažu labu ātrāko skrējēju varētu krietni sabremzēt.

Lai vai kā, cerams, ka mana versija par notiekošo svētdien Rīgā ir tikai aplami minējumi, kas nepiepildīsies, taču, lai to redzētu dzīvajā svētdien būšu Rīgā kaut kur trases malā.

Īsā nometne Somijā

Aizvadītajā nedēļas nogalē, kamēr liela daļa orientieristu startēja Rīgas čempionātā un Latvijas Universiādē, es devos uz Somiju, lai iepazītos ar šī gada Jukolas apvidu. Tā kā pavisam netālu no Jukolas sacensību centra norisinājās divu dienu sacensības Uudenmaan Rastipäivät 2010, tad patiesībā nometne, ja šo divu dienu izbraucienu tā var nosaukt, izvērtās par piedalīšanos sacensībās.

Sestdien no paša rīta vēl pirms pulksten septiņiem jau atrados lidmašīnā, lai dotos uz Helsinkiem. Tālāk jau izmantojot somu sabiedrisko transportu (autobusu un vilcienu) pulksten deviņos jau biju Hyvinkää pilsētiņā, kas atrodas vien ~5km attālumā no šī gada Jukolas sacensību centra. Hyvinkää sastapu Lapuan Virkiä kluba biedrus un tad jau drīz vien devāmies uz mūsu sacensību centru.

Jāsaka, ka Somija šajā nedēļas nogalē bija pārņemta ar karstumu, jo, tā vien šķiet, ka dienas vidū temperatūra ārā bija tuvu +30 grādiem, un pie debesīm mākoņus pat nemanīja. Nepierastais karstums, protams, skriešanu mežā padarīja jo grūtāku. Taču patiesībā lielākās pārvietošanās grūtības radīja tas, ka lielākajā daļā sacensību apvidus zemi klāja meža tīrīšanas darbos atstātie sausie egļu zari, kā arī bija ļoti daudz mežistrādes laikā radušies traktoru iebrauktie ceļi, (lai arī tie tāpat bija klāti ar zariem, tomēr vietām tie skriešanu nedaudz atviegloja). Taču kartes autors šos ceļus kartē nebija centies īpaši attēlot līdz ar to brīžiem tā sanāca kā laimes spēle - trāpīt uz kāda tāda ceļa, kas aizvedīs tuvu punktam.

Pretēji tam, ka skriešanai pa šādu apvidu vajadzēja gan daudz fiziska spēka, lai izlēkātu pār visiem zariem, no orientēšanās viedokļa distances īpaši sarežģītas nebija. Katrā ziņā apvidū pārsvarā bija salīdzinoši lielas reljefa formas, līdz ar to orientēties mikroreljefā nenācās. Te gan jāsaka, ka lai arī pa lielam orientēšanās īpaši sarežģīta nebija, tomēr it sevišķi pirmajā dienā man problēmas sagādāja 5m horizontāles, kuras Latvijā praktiski nekur netiek izmantotas, taču pielietojot tās apvidus ir krietni vairāk ģeneralizēts. Šī iemesla dēļ pirmajā dienā vismaz trīs vietās punktus uz nogāzēm, pie klintiņām meklēju krietni zemāk nekā tie patiesībā bija atrodami.

Tā kā sacensībām bija pieteikts visai liels dalībnieku skaits, tad H21 grupa bija sadalīta divās daļās H21A1 un H21A2. Tas dalījums gan bija tāds visai dīvains, jo abās no šīm grupām abas dienas startēja tikai apmēram ceturtā daļa grupas dalībniekiem dalībniekiem - daļa startēja tikai pirmajā dienā vidējā distancē (5,7km), bet daļa tikai otrajā dienā (9,8km), tā rezultātā pie kopvērtējuma tika vien ~25 sportisti katrā no grupām.

Pirmajā dienā lielākās kļūdas pieļāvu uz trešo, ceturto, desmito un vienpadsmito punktu, taču jāatzīst, ka uz visiem 100% distancē neskrēju. Gala rezultātā pirmajā dienā finišēju 21.vietā ar rezultātu 40:50 (4:42) aiz uzvarētāja. Jāpiebilst, ka nometne šajā nedēļas nogalē bija arī Turun Metsänkävijat komandai, un no latviešiem šajos mačos startēja arī Kalvis, Mārtiņš un Jānis. Kalvis bija ielozēts manā grupā, pirmajā dienā viņš finišēja ar devīto laiku.

Karte - 1.diena

Pēc dienas skrējiena, kārtīgām pusdienām un vismaz 3 stundu ilga miega (kā nekā cēlos no rīta jau pussešos) vakarā uz iepriekš plānoto nakts treniņu Jukolas treniņkartē tomēr neaizbraucu, jo pēc gulēšanas vairs īpašas vēlmes kaut kur doties nebija. Tā vietā iegājām nedaudz pasildīties saunā un nedaudz paplunčājāmies baseinā.

Otrajā dienā kopumā izdevās noskriet labāk, arī kājas jau bija daudz labāk apradušas ar pamatu zem kājām. Runājot par kļūdām, jau sākumā uz otro punktu pārāk šķībi izgāju uz ceļa, tad kļūda uz sesto punktu, kur pirms punkta pārskrēju kaut kādam purviņam, kas laikam kartē nebija zīmēts un jau sāku lūkoties pēc punkta par ātru, tur par laimi bija vēl divi manas grupas skrējēji, līdz ar to punktu visai ātri atradu. Tad visai muļķīga kļūda uz 7.KP, kur ļoti labi un ātri veicu praktiski visu etapu, taču pašās beigās, domāju, ka no izcirtuma iegriežos biezoknītī no dzeltenā stūra, taču patiesībā iegāju no "zaļā" stūra, kas dabā gan īpaši viens no otra neatšķīrās. Tā rezultātā punkta rajonā biju par zemu un izmetot līkumu gar vairākiem mazajiem grāvīšiem beigās punktu tomēr atradu. Tālāk būtiska kļūda bija uz 10.KP, kur, lai arī sākumā biju domājis iet pa leju pa ceļu, tomēr no punkta izgāju par daudz pa kreisi un beigās nācās iet pa taisno. Lai arī izgāju diezgan taisni, taču tur pamats zem kājām bija visai štruntīgs, kā rezultātā Kalvis, ejot pa ceļu, ievinnēja man tajā etapā ap 40 sekundēm. Atlikušajā distances daļā nelielu vēl līkumu uzmetu pie punkta pirms dzirdināšanas, jo izcirtumā esošo klinti noturēju par melno kvadrātiņu pa labi no sarkanās līnijas un aizgāju par daudz pa kreisi, kā arī uz pirmspēdējo punktu noskrēju par zemu, un biju pārsteigts, ka punkts, kur leģenda bija ieloks, patiesībā atradās starp divām klintiņām. Galu galā vēl aizķeršanās bija pēdējā punktā, kur ~5m pirms punkta, bija pēdējais punkts kaut kādai marķētajai distancei, un pieskrienot pie tā, nedaudz pajuku uzreiz neredzot, kur tad ir mans 100.punkts. Šur un tur pēc splitiem esmu pazaudējis vēl, bet tajās vietās tas vairāk ir bijis ne tik daudz uz kļūdu, cik uz sliktāka pamata rēķina, kas vietām 3 metrus uz vienu vai otru pusi būtiski atšķīrās.

Karte - 2.diena

Savus 9,8km pieveicu 1:08:57, dienā ieņemot 7.vietu, dienas uzvarētājam Kalvim zaudējot 3 minūtes 19 sekundes. Kopvērtējumā ieņēmu 6.vietu, vien 10 sekundes aiz 5.vietas, par kuru jau būtu pienākusies balva - dāvanu karte 40 eiro vērtībā. Bet gan jau pie tās tikšu kādu citu reizi.

Mājup lidoju kopā ar TuMes latviešiem, un lidostā, gaidot aizkavējušos lidmašīnu, vēl paspējām izdiskutēt Latvijas atlašu sistēmu. Pie vienota viedokļa gan nenonācām, taču kopsaucējs gan bija tas, ka ir lietas, kas būtu maināmas, kā to izdarīt, gan pagaidām skaidrs nav.

Nu un tagad jau atlikušas vairs nepilnas divas nedēļas līdz Eiropas čempionātam Bulgārijā, kas visticamāk arī būs nākamās orientēšanās sacensības, jo šonedēļ uz Baltijas čempionātu nebraucu. Vismaz pozitīvā lieta, ka divu dienu skriešana teju +30 grādos būs atsvaidzinājusi sajūtas kādas tās visticamāk arī būs Bulgārijā. maz ticams, ka tur pie Melnās jūras būs daudz vēsāks.

Par garumiem

Pa daļai šis varētu būt kā neliels turpinājums nesenajam ierakstam par gatavošanos sacensībām, esot vēl mājās.

Līdzās tam, ka gribam jau laikus zināt pa kādu apvidu mačā būs jāskrien - purvi, brikšņi vai gluži otrādi ļoti labi skrienams apvidus, īpašs faktors ir arī distances garums, kas bieži vien ir lieta, ko sacensību nolikumā/biļetenā dalībnieki gaida ieraugām visvairāk. Un tieši distanču garumi bieži vien ir lielākais iemesls, kāpēc pirms sacensībām valda satraukums, tiek lamāti rīkotāji un vēl sazin kas.

Taču patiesībā jau, ja vien mūsu distanču plānotāji patiešām ievērotu o-skrējiena noteikumus, tad bez distanču garumiem varētu arī vispār iztikt, jo sacensību noteikumos taču ir minēti plānojamie uzvarētāju laiki gan sprintā, gan vidējā, gan garajā distancē (maratons ir vienīgā distance, kur ir atstātas pietiekami plašas variācijas iespējas un tur paredzamais uzvarētāja laiks nolikumā patiesi būtu laba vadlīnija dalībniekiem). Ne par velti gatavojoties o-sacensībām, ir jābūt gatavam skriet noteiktu laika periodu pretstatā tam, kā tas ir skriešanā, kur Tev ir jābūt gatavam veikt noteiktu distanci.

Problēmas gan sākas, pirmkārt, tajā ka mums ir populāras "saīsinātas garās" distances, un, ej nu sazini, cik ļoti saīsināta tā garā distance sanāks - varbūt tā drīzāk būs kā pagarināta vidējā. Otra lieta, ka bieži vien distanču plānotāji nespēj uzplānot distanci tā, lai uzvarētāja laiks patiesi atbilstu noteikumos minētajam. Sprintā pēdējā laikā distance ir bijusi par garu - šogad esmu skrējis divu sprintus un abos uzvarētāja laiks bija vairāk par 15 minūtēm. Savukārt garajās distancēs, vismaz elites grupā, līdz noteikumos minētajām 90-100 minūtēm ir patālu jau ne pirmo gadu vien. Pa gadu gadās varbūt vienas vai divas sacensības, kur patiesi garā distance ir ar pietiekamu garumu.

Es gan neesmu pētījis, kā citās grupās uzvarētāju laiki atšķiras no noteikumos minētā. Var jau būt, ka tur plānotājiem labāk sokas ar distances garuma notrāpīšanu, un tad jau patiesībā jo mazāk būtu jāsatraucas par distances garumu, jo zini tik un tā ar kādu aptuveno laiku mežā rēķināties. Un arī tiem, kas par pirmajām vietām necīnās un uzvarētāja laikā neskrien, visticamāk ka maču no mača atstatums no pirmās vietas laika ziņā būs +/- vienāds, kas nozīmē, ka arī tad uz konkrēto distanci savu laiku jau var prognozēt.

Pavasaris

"Kurzemes pavasari" noteikti vajadzētu rīkot maijā, katrā ziņā vismaz "pavasaris" maijam piedienas daudz vairāk. Šorīt rīta skrējienā sajutu, ka viss mežs smaržo pēc pavasara, mežā plaukst koku lapas, zied puķes un spīd spoža rīta saulīte. Pie karjera pat satiku divus riteņbraucējus ar dvieļiem ap kaklu - tā vien šķiet, ka viņi jau bija pamanījušies iemēģināt vēso karjera ūdeni un atklāt pavasara peldēšanas sezonu.

Pēc treniņa toties atklāju, ka 10MILĀ distances beigās sasistais celis ir nedaudz mainījis savas aprises. Ja pagājušonedēļ treniņos ik pa laikam jutu nelielas sāpes celī, un brīžiem bija sajūta, ka iekšā kaut kas ir, kas kustās līdz ar katru soli, tad šodien atklāju, ka zem sasituma ir parādījies neliels uzkalniņš, kas pildīts ar kaut ko želejveidīgu. Jācer, ka tas ar laiku uzsūksies, jo, lai arī skrienot to tikpat kā vairs nejūt, tomēr pēc skata nu abi ceļi ir visai atšķirīgi.