trešdiena, 2010. gada 14. jūlijs

Karšu kolekcionārs

Kopš pašiem saviem orientēšanās sporta pirmsākumiem tālajā 1995.gadā esmu centies saglabāt visas orientēšanās kartes no sacensībām, kurās esmu startējis (patiesībā no gandrīz visām sacensībām esmu saglabājis arī numurus). Kolekcijā gan iztrūkst pāris kartes, kas ir kaut kur tikušas aizmirstas, tikušas pārāk sabojātas mača laikā, vai vienkārši kaut kur nozudušas jau pēc tam mājās.

Glabāt vecās kartes ir interesanti, jo:

  1. Tās ir kaut kādas konkrētas atmiņas par konkrēto distanci - ir pat dažas, uz kurām ir sarakstītas konkrētās distances emocijas (ir gan arī tādas kartes, kurās nu nekādīgi neatminos, ka būtu tur skrējis);
  2. Ir interesanti paanalizēt vecos ceļa variantus un salīdzināt ar to, kā skrietu tur tagad;
  3. Nereti šajās pašās kartēs atkārtoti notiek sacensības, līdz ar to ir iespējams nedaudz labāk sagatavoties mačam - zināt ko tur sagaidīt;
  4. Sarežģītāko apvidu kartes šad un tad ņemu līdzi skriešanas treniņos, lai trenētu kartes lasīšanu skrienot;
  5. Ik pa laikam kādu veco karti var izmantot individuālajiem treniņiem, kādreiz esot tuvumā konkrētajai kartei (šis gan pagaidām ir sanācis ļoti reti);
  6. Galu galā vispār ir forši, ka Tev mājās ir karšu kolekcija.

Tomēr īstai kolekcijai piedienētos būt skaisti saformētai, taču manā gadījumā visas vecās kartes stāv vienā lielā kartona kastē. Un, ja nu man kādu karti pēkšņi ievajagas atrast, tad parasti tas izvēršas par visai ilgu pasākumu, jo katra karte tiek pārcilāta līdz tiek atrasta vajadzīgā. Piedevām parasti šajā procesā pusi laika aizņem "interesanto" distanču pētīšana un gremdēšanās atmiņās. Katru reizi pēc šādas visu karšu pārcilāšanas man rodas vēlme visas kartes kau kā nebūt uzskaitīt, taču līdz šim tas nekādās tālākās darbībās nav realizējies.

Galu galā esmu nonācis līdz problēmai - kādā veidā un pēc kāda principa uzskaitīt un uzglabāt vecās orientēšanās kartes, lai karšu datubāze sniegtu iespēju uzzināt noderīgu informāciju par karti (spētu pilnībā izmantot augšminēto veco karšu glabāšanas interesantuma pazīmes), un pēc tam spētu arī pašu karti pietiekami ātri atrast.

Kaut kad baigi sen biju uztaisījis divus maisiņus - vienu ārzemju kartēm, otru - vecajām reljefa un Magnēta kartēm, kas vēl drukātas senajos laikos uz štruntīgā papīra (šīs kartes pārsvarā arī bija vairāk kā vienā eksemplārā), pārējās kartes vienkārši krāvu pa virsu visas kopā. Tad bija vēl kāda reize (arī briesmīgi sen), kad pats biju izdomājis, kuras ir labākās kartes un tās saliku lielā mapē katru savā kabatiņā. Šķiet 2 vai 3 gadus atpakaļ biju pasācis kārtot elektronisko maču uzskaiti Excel tabulā, un tad visas kartes no tā gada sacensībām liku jaunā mapē (arī ar kabatiņām), plus gada beigās pa virsu bija sacensību uzskaites tabula. Tajā mapē turpināju likt arī nākamā gada kartes, taču tā kā mapei kabatiņas bija limitētā skaitā, tad brīdī, kad vieta mapē beidzās, beidzās arī mana karšu glītā ievietošana mapē.

Principā šis pēdējais variants karšu uzskaitei bija diezgan labs, taču tā kopsavilkuma tabula bija vairāk orientēta uz mača nevis kartes aprakstīšanu (un šobrīd rezultātu, uzvarētāju un tamlīdzīgas lietas, zīmējot ceļu, cenšos uz kartes tik un tā piefiksēt). Taču arī mapēs tā likšana diez ko ērta nebija, lai gan protams, tas ir daudz ērtāk nekā turēt visas kartes milzīgā kastē.

Galu galā domāju, ka karšu datubāze sevī varētu ietvert tādus laukus:

  • Karšu datubāzes iekšējo numuru
  • Kartes nosaukumu un numuru, ja tāds ir
  • Tuvākās apdzīvotās vietas vai pagasta/novada nosakumu
  • Valsti, kurā karte atrodas
  • Mērogu
  • Pilsētas vai meža karte, vēl laikam atsevišķi arī ziemas kartes (lai gan tās man ir baigi maz)
  • Augstumlīknes ik pēc cik metriem
  • Kas un kādas sacensības tur ir notikušas
  • Kartes uzzīmēšanas gadu
  • Kartes autoru
  • Atzīmi par kartes tehnisko sarežģītību - vai vērts izmantot treniņiem
  • Atzīmi vai tajā kartē ir vērts vispār skriet - varbūt pārāk zaļš, pārāk daudz nātres vai kas tamlīdzīgs
  • Iespējams, vēl kaut ko

Vēl ideāli būtu izveidot arī elektronisku karti (Latvijas), kurā salikt atzīmes, kur katra karte atrodas. Pēc tam varētu visām kartēm sarakstīt virsū numuriņus un laikam jau salikt pa mapēm. Vienīgi jautājums ir kādā kārtībā tās kartes kārtot - pēc gada, kad zīmēta; pēc skriešanas gada (šo visām noteikti nezinu); pēc alfabēta (nez vai kartes nosaukums baigi kaut ko dod, bieži vien tas tāpat neko daudz neizsaka) vai varbūt vienkārši nejaušā secībā. Katrā ziņā vēl dažas neskaidrības paliek un visas kartes sakārtot prasīs krietni daudz laika (varētu uzrīkot karšu kārtošanas talku), un šo visu parasti atvēl darīt pensijā (kad it kā esot vairāk brīvā laika), taču visticamāk, līdz pensijai karšu skaits būs krietni lielāks, tāpēc jāķeras tam visam klāt laicīgi.

Nobeigumā jāsaka, ka patiesībā šis savā ziņā ir ieraksts, cerībā uzklausīt dažādus padomus un ieteikumus, ko droši varat publicēt komentāros. Tā ka, ja dalīsies savā karšu kolekcionēšanas vai tieši otrādi nekolekcionēšanas pieredzē, priecāšos par to.

svētdiena, 2010. gada 11. jūlijs

Karstums, kultūraugi un mīnus 3 kilogrami

Vispirms jau vērts pieminēt, ka vakar nopirku savam POLAR pulsometram jostai jaunu bateriju. Josta neizmantota karājās mājās kopš pagājušā gada janvāra beigām, un treniņos pulsu mēdzu šad un tad paskaitīt vienkārši ar roku, taču pirms pāris dienām nolēmu, ka varētu atkal pamēģināt paskriet ar jostu. Vakarā treniņā gan pirmajās minūtēs šķita, ka bateriju esmu pircis velti, jo pulkstenis uzstājīgi rādīja 77 sit/min, un atmiņā atausa, ka pērn jostu biju pārstājis vilkt, jo tā tika sākusi rādīt aplamus ciparus. Taču pēc kāda laika pulsa rādījumi tomēr kļuva tādi kādiem tiem jābūt, un tā nu tagad esmu ticis pie pulsa mērījumiem treniņos. Redzēs gan cik ilgi ar to jostu skriešu, jo baigi ērti jau ar kaut kādu uzparikti ap krūtīm skriet nav, un piedevām tagad siltā laikā, šad un tad skrienot bez krekla, sanāks vēl iesauļot to jostu kā gaišāku svītru :)

Šodien biju iecerējis garāku treniņu, un patiesībā pēdējais garais treniņš, šķiet, bija vien maija vidū. Īsti normāls jau neesmu, jo skriet devos pulksten divos dienā, kad karstums bija jūtams pēc pilnas programmas. Taču apņēmies biju, un tā nu apbruņojies ar jostu ar ūdens pudelītēm, un, protams, arī ar pulsometra jostu, devos skriet. Jāsaka gan, ka pulsometrs karstā laikā ir vien iebiedēšanai derīgs, jo domāju, ka pulss karstuma dēļ bija vismaz 20 sitienus augstāks, nekā tas būtu normālos laikapstākļos.

Saskaņā ar manis paša noteikto grafiku ūdens dzeršanai (baigi daudz ūdens tajās mazajās pudelītēs nesaiet, kaut arī tās bija četras) noskrēju gandrīz stundu, taču pulss aizvien kāpa un viegli nebija. Tā nu pēc stundas skrējiena nolēmu piestāt, grāvī noskaloju seju, rokas no sviedriem, saslapināju galvu un cepuri, kuru sargāšanās no saules nolūkos biju uzvilcis, brītiņu pamielojos ar mellenēm un skrēju tālāk.

Ka ceļš jau bija pagriezies māju virzienā nolēmu nogriezties pa kādu iepriekš neskrietu ceļu, kuru kaut kad biju kartē pētījis. Uz tā sastapu arī vienu meža zvēru - vai nu nelielu mežacūku, vai varbūt tas bija dusmīgs jenotsuns - ātrumā īsti nepaspēju apskatīties, jo tas sabijās vēl vairāk par mani un iemuka krūmos. Tā nu skrēju pa šo ceļu cerībā, ka tikšu līdz elektrolīnijai vai gāzes vadam, ko tā miglaini atminējos kartē redzējis, taču kad tiku līdz gāzes vadam, tas izrādījās pilnībā aizaudzis un tā nu skrēju tālāk. Taču, kā tas manos jauno ceļu meklējumos nereti gadās, ceļš beidzās. Tā kā biju skrējis pa to gandrīz minūtes desmit, tad negribēju griezties atpakaļ, un izlēmu iet laukā uz blakus esošo tīrumu, aiz kura vajadzēja būt Ogresgala šosejai. Šoseja kaut kur tālumā bija, taču, tiekot pie lauka sapratu, ka tik vienkārši līdz tai tikt nebūs.

Priekšā bija milzīgs lauks ar rapšiem, tuvumā tāda iepriekš nebiju bijis, taču pa to tikt uz priekšu īsti iespējams nav, jo visi saķērušies viens pie otra. Tā nu sapratu, ka jāmēģina iet gar lauka malu, nedaudz arī mēģināju paskriet, bet īsti paskriet nevarēja. Tiku līdz lauka tālākajam stūrim, kas patiesībā bija vēl tālāk no šosejas nekā biju sākumā, kad tiku pie lauka, un domāju, ka varbūt jāiet atpakaļ mežā, taču tur aiz krūmiem bija vien ļoti aizaudzis un nātrēm pilns izcirtums, kuru, šortos mēģināt šķērsot, nu nekādīgi negribēju. Atgriezos uz lauka malas un turpināju gar to virzīties līdz rapši beidzās un to vietā sākās milzīgs lauks ar ķimenēm. Nekad nebiju redzējis, ka tādā daudzumā audzē ķimenes. Lai vai kā, pa ķimenēm brist bija daudz vieglāk, tāpēc devos iekšā tajās, un pa sēšanas virzienu iet bija tīri viegli, tālāk no lauka malas gan ķimenes bija padevušās lielākas un tāpēc iešana kļuva apgrūtinātāka (tāpat jau diez ko viegli nebija tādā karstumā pilnīgi atklātā laukā). Tad starp ķimenēm uzgāju kaut kādu zvēru iemītu taku un pa to nolēmuu doties uz meža pusi. Meža malā atkal bija daudz nātru, tāpēc turpināju brist gar ķimeņu lauka malu, taču tad otrpus krūmu pudurim, kuram pa vidu tecēja grāvis, pamanīju mednieku torni zvēru vaktēšanai, un sapratu, ka tur jābūt kādai takai. Kā izrādījās, tad tornis bija blakus kviešu laukam, kuram pa vidu bija kviešiem neaizaudzis traktora riepu iebraukts ceļš. Pa to tad lēnā riksītī devos laukā uz šoseju. Galu galā visa ņemšanās pa šiem laukiem prasīja minūtes divdesmit. Kā tas izskatījās uz lielās kartes, var redzēt šeit, bet te ir mazā kartes versija (ar melno līniju ir mans ceļš, un tie krāsainie ir rapšu (sarkans), ķimeņu (zaļš) un kviešu (tumši violets) lauki.

Ticis atpakaļ uz šosejas atsāku normālu skriešanu, taču karstums bija varen iespaidīgs un tā nu pēdējo kāpumu pirms mājām pat izlēmu uzsoļot, jo citādi pulss vispār būtu uzkāpis debesīs, lai gan skrēju nu jau pavisam lēnām. Galu galā treniņu godam pieveicu, mājās jau sekoja veldzēšanās ar ūdeni no dārza šļūtenes, kas karstumā sakarsušo ādu, kura uz beigām vairs pat īsti nesvīda (laikam viss jau bija izsvīsts), krietni atveldzēja. Un galu galā vērts pieminēt, ka intereses pēc nosvēros pirms skriešanas un tieši pēc skriešanas, un mana šīsdienas atrašanās treniņā dienas karstākajā laikā bija samazinājusi manu svaru par 3 kg - laikam tieši tik daudz biju izsvīdis.

Skaidrs, ka karstums nākamnedēļ laikam vēl īsti nemazināsies, taču sestdien tik un tā esmu izlēmis startēt skrējienā apkārt Vaidavas ezeram. Pagājušogad tur arī skrējiena laikā bija varen karsts.

otrdiena, 2010. gada 6. jūlijs

Kāpa galā, nu jāsāk beidzot trenēties

Šī gada Kāpu nobeidzu 9.vietā, un jāsaka, ka, lai arī precīzāka orientēšanās visu trīs dienu garumā man pat pie lielas veiksmes būtu atnesusi vietu uzreiz aiz trijnieka, tomēr iegūtais rezultāts ir apmēram tāds, kādu biju gaidījis pirms braucu uz Alūksni.

Ne tik labās lietas šajā Kāpā bija:

  • Maksimāls fizisko spēju trūkums - visas trīs dienas spēka pietika vien aptuveni pirmajiem pieciem sešiem kilometriem, un tas šķiet arī bija galvenais kļūdu un paviršību vaininieks
  • Pirmās dienas kartes apšaubāmā kvalitāte - salīdzinot ar veco karti, vairākās svarīgās vietās šis tas jaunajā kartē iezīmēts nebija kā nākas
  • Nepārdomāta dzirdināšana, vismaz elites grupām - pirmajā dienā dzert pirmo un vienīgo reizi dabūju tikai pēc vairāk kā 50 minūtēm no starta, beidzamajā dienā dzirdināšanas bija jau divas, taču tik un tā kopumā to izvietojums distancē bija patālu no noteikumos minētā - ik pēc 25 minūtēm, ja distance kopā virs 40 minūtēm
  • Pārāk lielais karstums
  • Joprojām iztrūkstošā iedzīšana pēdējā dienā
Toties bija arī varen daudz labu lietu:
  • Necerēti labs veikums otrajā sacensību dienā, kad finišēju ar piekto rezultātu - kā nekā WRE diena
  • Laba un lēta ēdināšana - daudzajās Alūksnes ēstuvēs varēja atrast ko vien sirds kāro, vien žēl, ka nokavējām izdevīgo pusdienu piedāvājumu "saules centrā", kurš vakaros pēc sešiem un brīvdienās neesot spēkā
  • Lieliska "kultūras programma" - domāju, ka tiem, kas Kāpā bija pirmo reizi visi koncerti, uguņošanas, dejošanas, maršēšanas noteikti paliks atmiņā. Tur gan liels nopelns pašu alūksniešu (laikam jau galvenokārt Viļņa Veļķera) iniciatīva
  • Starts sprintā 2.dienas vakarā - finišēju trešais, lai gan, ja ne kļūda, kurā joprojām vainoju aplamu leģendu, un ja ne daļas sportistu ceļa izvēle caur aizliegto vietu, kur uz aizliegto variantu varēja ievinnēt pat pusminūti, tad būtu turpat kur pirmie - pats brīnos, ka distances beigās esmu ticis pie vairākiem pirmajiem laikiem garajos etapos. Tomēr tik un tā daudzie ceļu varianti padarīja patiešām interesantu šo sprintu, un vismaz ieguvu pārliecību, ka sprintā tomēr varu iztikt bez kļūdām. Sprints, gan droši vien atstāja arī savu noguruma devu manās kājās, taču nedomāju, ka pēdējā dienā tāpat būtu varējis diži ātrāk paskriet
  • Interesantā distances beigu daļa Alūksnes parkā Kāpas pēdējā dienā - tas bija labs pavērsiens distancē, kur nācās pat pielietot sprinta iemaņas, pēc ļoti "zaļā" meža lielākajā distances daļā.
  • Interesantā valdes sēde - ar runām par projektiem, stratēģijām un citām lietām
  • Trīs dienu atpūta no ierastā dienas ritma
  • Ļoti ceru, ka beigas problemātiskajam treniņu procesam kāds tas ir bijis līdz šim
  • Skrējiens distancē šortos pirmajā dienā - ja neskaita divas satikšanās reizes ar nātrēm, kā rezultātā vakarā kādu laiku aizmigt nevarēju, tad citādi pa mežu skriet šortos ir tīri forši

Un jā, šodien biju arī pie traumatologa saistībā ar savu celi, par kuru vairāki Kāpā šausminājās. Tā vairs nav Jukolas trauma, bet ieilgusī trauma no 10MILAs, kad sasitu to pašu celi. Diagnoze ir prepatellārs bursīts, taču par laimi nekādas infekcijas tur nav, un es varot mierīgi trenēties un censties celi vairs netraumēt. Tātad ļoti ceru, ka tas ir sākums jaunam treniņu ciklam.

ceturtdiena, 2010. gada 1. jūlijs

Prom uz Kāpu

Pirmdien galu galā tomēr bija diena, kad atsāku skriešanu pēc nedēļu ilgās atturēšanās no skriešanas, lai sadakterētu savu celi. Astoņu dienu pauze pirmajā treniņā lika sevi manīt visai jūtami. Celis uzvedās gluži labi - pa līdzenu varēja skriet bez problēmām, nelīdzens pamats gan sagādāja zināmas sāpošas sajūtas, taču pārējās locītavas lika manīt, ka ar tām kādu laiku nekas nav darīts, un tā nu treniņš pagāja pamazām pieradinot organismu atkal pie kustēšanās.

Tā nu kopš pirmdienas tagad esmu atkal skrienošs, taču sajūtas arī vakardienas un aizvakardienas treniņos ir bijušas dažādas (traumētais celis gan par sevi liek manīt tikai brīžiem). Līdz ar to uz Kāpu ar nekādiem īpašiem plāniem un mērķiem nebraucu, protams, no kļūdām vajadzētu maksimāli izvairīties, taču fiziskā ziņā nu jau vairāk kā mēnesi īpaša gatavošanās nav sanākusi visu izbraucienu un traumu dēļ. Arī ātrumus skrējis nu jau tā īsti neesmu kopš maija beigām.

Iespējams, ka arī lielais karstums ir bijis pie vainas aizvadīto dienu mānīgajām sajūtām taču to gan esmu centies nedaudz veldzēt ar peldēm treniņa beigās. Un patiesībā kopš svētdienas esmu paspējis izpeldēties četrās dažādās vietās - Daugavā Ikšķiles pludmalē, 2 x karjerā Zilajos kalnos, kādā dīķī Mārupē un vēl Mazajā Stūnīšu ezerā netālu no Tīraines. Pelde pēdējā bija droši vien visneparastākā, jo ezers ir tāds kārtīgs purva ezers ar tumšo purva ūdeni un, pieskrienot pie tā (iepriekš kartē biju izpētījis, ka, iespējams kaut kur tur var nopeldēties, jo tuvumā ir arī dārziņu rajons) sapratu, ka īstas peldvietas tur nemaz nav, vien divi baļķu gali liecināja, ka visticamāk te ir bijusi kādreiz kāda laipa (to ezera apraksta lapā var vēl redzēt), taču aizaugušie krasti liecināja, ka nez vai te bieži uzrodas kāds peldētājs, bet gan vairāk makšķernieki staigā pa gar krastu esošajām takām. Galu galā pēc diezgan ilgas svārstīšanās izlēmu tomēr ezerā ielīst, un lai arī pie kājām bija jūtami dubļi un vecie sakritušie koki, tomēr, jau laižoties peldus, sajūtas no ūdens veldzējuma bija ļoti patīkamas.

Tā bija neliela atkāpe par peldēšanos, bet visticamāk jau arī Kāpa nepaies bez peldēm Alūksnes ezerā, ja reiz jādzīvo būs uz salas. Jebkurā gadījumā domāju, ka atgriešanās Kāpā Alūksnē pēc 13 gadu pārtraukuma un Rezakas kartē pēc piecu gadu pauzes būs tā vērta. Uz tikšanos Kāpā!

pirmdiena, 2010. gada 28. jūnijs

Atvaļinājums no skriešanas

Jukolā iegūtā ceļa trauma ieviesa zināmus pavērsienus manā ierastajā dienas ritmā. Pirmās dienas īsti labi pat nevarēju paiet, jo kāja locīties negribēja, kur nu tad vēl domāt par skriešanu. Biju izlēmis, ka kāju ārstēšanas nolūkos, centīšos atturēties no skriešanas vismaz nedēļu, un tālāk tad jau manīs kā būs.

Nedēļa jau nav nekāds lielais laika sprīdis, bet kādam, kurš vismaz pāris gadus diendienā ir aizvadījis pa kādam treniņam, arī nedēļa ārpus sporta ir padaudz. Galu galā, šķiet, pēdējais lielais pārtraukums, protams, ja neskaita piespiedu atpūtu Eiropas čempionāta beigās, bija pagājušā gada februārī, kad traumētā kāja man neļāva skriet aptuveni divas nedēļas, bet toreiz sekmīgi aizpildīju caurumu skriešanā ar cītīgu slēpošanu.

Organisms pa šo nedēļu noteikti ir dabūjis krietni atpūsties, un arī Jāņu brīvdienas piecu dienu garumā sanāca gauži nesportiskas, ja ņem vērā, ka normālos apstākļos droši vien būtu izmantojis iespēju trenēties divreiz dienā. Piektdien ejot uz veikalu, gan tā kāri noskatījos uz stadionu - cik forši būtu tur uzskriet!

Taču nu pēc nedēļu ilgas atpūtas, lai arī kāja nu jau kustās bez problēmām, sāpes vēl pilnībā pazudušas nav, un ceļa augšējā atsistā daļa joprojām sāp. Sestdien peldoties, jutu, ka pat peldot sāpes ir jūtamas, lai gan ūdenī teorētiski visām aktivitātēm būtu jābūt mazāk sāpīgām. Savukārt vakar pēc aptuveni stundu ilga veloizbrauciena un aktīvu lidojošā šķīvīša mētāšanu brauciena starplaikā, mājās atbraucot, jutu, ka kāja pēc aktīvajām kustībām sāp atkal nedaudz vairāk, kas nozīmē, ka slodzei tā īsti gatava vēl nav. Taču joprojām esmu apņēmības pilns startēt Kāpā, un laikam jau vismaz kādu dienu pirms mača kaut nedaudz uzskriet vajadzētu. Tas, cik liela būs mana fiziskā gatavība gada lielākajā mačā Latvijā, gan ir pavisam cits jautājums.

svētdiena, 2010. gada 20. jūnijs

Citāda Jukola

Šogad Jukola izvērtās krietni vien citādāka nekā biju spējis to iedomāties. Pirmā nepabeigtā distance, pirmā vizināšanās ātrās palīdzības auto, bet par visu pēc kārtas. Uz Jukolu devos vien sestdienas pēcpusdienā pēc darba plkst. 17:10 ar lidmašīnu uz Helsinkiem. Izlidošana gan nedaudz iekavējās, jo Airbaltic apkalpe no sākuma nevarēja saprast, vai sieviete ar zīdaini ir jāskaita kā viens vai divi pasažieri, kā rezultātā no sākuma viņiem viens pasažieris iztrūka (vai arī varbūt bija par daudz, jo es beigās tā arī nesapratu kā tad viņiem tā skaitīšana pareizi bija jāveic). Galu galā veiksmīgi nonācu Helsinku lidostā, tālāk jau ar autobusu līdz tuvējai dzelzceļa stacijai, un tad ar vilcienu līdz Hyvinkää pilsētiņai, kuras tuvumā šogad norisinājās Jukola un kurā šogad jau pabiju maijā. Ierodoties Hyvinkää, ar somiem ieturējām vakara maltīti vietējā kebabu ēstuvē, tad mūsu viesnīcas istabā tika noturēta komandas sapulce un jau visai drīz ap pusdesmitiem devos uz Jukolas centru.

Pa dienu nedaudz redzēju sieviešu stafeti un tad laikapstākļi izskatījās varen labi. Protams, vīriešu stafetei jābūt sarežģītākai, tāpēc vakarpusē jau bija sācies lietus un sacensību centrā brīžiem pūta arī diezgan stiprs vējš. Katrā ziņā pa to laiku, kamēr pēc mantu nolikšanas kluba teltī devos nelielā pastaigā apskatīt finiša zonu, biju tapis visai slapjš. Tā staigājot, gan biju nedaudz palaidis garām to, ka laika nemaz līdz startam nav tik daudz, un ģērbties sāku vien ~15 minūtes pirms brīža, kad pirmā etapa dalībnieku ieiešana starta zonā tiek slēgta, kas ir 20 minūtes pirms paša starta.

Pirms starta sildoties, lietus vairs tik stipri nelija, tomēr slapjā zāle starta pļavā tik un tā nedaudz darīja mani bažīgu, jo mani gandrīz-beznaglu Icebugi tik stabili tajā zālē nejutās. Arī pašsajūta pirms starta bija tāda neskaidra. Pats starta brīdis jau vienmēr Jukolā ir tāds īpašs, un šogad vēl arī helikoptera rūkoņa, kas laikam filmēja startu no augšas, pusotrs tūkstotis skrējēju pie kartēm un atrašanās otrajā starta rindā padarīja to sajūtu vēl īpašāku.

Kad atskanēja starta signāls, laikam nebiju sagatavojies uzreiz skriet maksimālā ātrumā (lai gan Jukolā pirmo etapu jau neskrienu pirmo reizi) un iekļuvu nelielā burzmā, kur vairākas reizes sajutu grūdienus no muguras un knapi noturējos kājās (iespējams, te arī slapjā zāle nedaudz bija pie vainas). Kaut kādā brīdī vēl attapos, ka mans numurs uz krūtīm tapa gandrīz norauts un palika karājoties vien divās apakšējās saspraudēs. Redzēju, ka pāris skrējēji arī paklūp, bet par laimi pats biju diezgan tuvu malai un tas, iespējams, paglāba mani no iekļūšanas vēl lielākā burzmā. Redzēju arī kā gar malu lielā ātrumā aizskrien Jānis Kūms, bet pats ar savu palēno startu biju savu labo starta vietu iezaudējis. Taču, kad no pļavas viss bars ieskrēja mežā, tad kopējais ātrums laikam nokritās un līdz K punktam jau krietni daudz pozīcijas biju atguvis.

Bonuss tam, ka sāku nedaudz lēnāk, bija tas, ka jau no sākuma paspēju apskatīties, kur ir mans pirmais punkts. No K punkta lielākā daļa skrējēju gandrīz uzreiz devās nost no ceļa mežā, bet pāris sportisti aizskrēja pa ceļu. Sākumā arī man likās, ka varbūt vajag iet pa ceļu, tomēr nogriezos mežā. Brīdis uzreiz pēc lielā starta uzrāviena arī ir interesants, jo liela daļa pēc lielā ātruma daļu spēku jau ir atdevuši un arī te mežā varēja dzirdēt vairākus, kas pilnā sparā elsoja it kā tikko būtu atdevuši sevi visu. Jau tajā brīdī sāku just, ka man pašam skrienas varen viegli un tālāk mēģināju iekļauties "vagonā", ik pa laikam kontrolējot kartē, kur skrienam.

Ja vēl sākumā sekošana kartei vedās tīri labi, tad pēc kāda brīža, kad bijām pietuvojušies jau lielajam kalnam uz kura atradās pirmie punkti (šogad pirmie punkti bija trīs dažādi ne tā kā pērn, kad visiem pirmais bija vienāds), nez kāpēc vairs kartē neskatījos un paļāvos, ka mans "vagoniņš", kurš nu vairs īpaši liels nebija, dodas uz manu pirmo punktu. Ieraugot punktu, man jau bija aizdomas, ka laikam tas nav mans, jo kartē mana punkta vieta izskatījās citādāk - un, protams, tā arī bija - 146.punkts, mana 179. vietā. Mana "vagona" skrējēji gan, šķiet, visi šo punktu paņēma, un, šķiet, ka viņi arī bija pirmie, kas bija pie šī punkta.

Tālākās darbības pirmā punkta atrašanai bija visai haotiskas un pirmo punktu meklēju visai ilgi, jo nekādīgi nevarēju precīzi saprast, kur tad atrodos. Pie tā 146.punkta pēc tam nonācu vēl vismaz divas reizes, līdz beidzot arī sapratu, kur ir mans punkts un to paņēmu, kad līdz tam jau laikam bija nonākuši liela daļa no lēnākajām komandām. Pa vidu vēl satiku Aināru Veģeri no VIGAS komandas, kurš arī izskatījās tur pabijis ilgāku laiku, un kurš meklēja to 146.punktu, pie kura biju pabijis jau vairākkārt. Taču patiesībā jau šeit mana šī gada Jukola sāka tuvoties beigām.

Tagad vairs precīzu mirkli neatminos, taču, šķiet, ka tas bija vēl pirms pirmo reizi nonācu pie 146.punkta un biju kopā ar pārējiem skrējējiem, kas devās uz pirmo punktu. Šķiet, tajā brīdī no muguras kāds man uzgrūdās un vienā mirklī ar  kreiso celi spēcīgi atsitos pret palielu akmeni. Pirmajā mirklī tas nešķita nekas īpašs (tāpat kā kritiens 10MILĀ, pēc kura joprojām uz tā paša kreisā ceļa ir savāds uzkalniņš), tomēr jau pirmā punkta meklēšanas laikā sāku just, ka kāja sāk sāpēt aizvien vairāk un to saliekt kļūst aizvien grūtāk.

Uz otro punktu nokļūšana, lai arī bez kļūdas, tomēr diez ko raiti nevedās, un, ja man sākumā likās, ka visi tie lēni skrējēji, kas nu ir man apkārt, nu būs jāapdzen, galu galā ceļā uz trešo punktu izrādījās krietni ātrāki par mani. Kājas dēļ lielākās problēmas radās brīžos, kad bija jātiek lejup no klinšainajām nogāzēm, jo, mēģinot to kaut nedaudz saliekt, jutu mežonīgas sāpes, tāpēc lejup tikšana ievilkās un brīžiem pat vairāk centos šļūkt lejup uz dibena - tā vismaz kāja nelocījās.

Kāja pārvietošanos ātrumu bija samazinājusi līdz ātrai soļošanai, taču vismaz sākumā biju apņēmības pilns distanci kaut nosoļot, jo galu galā mani taču finišā gaida komandas biedri. Taču ar visu lēno soļošanu arī uz trešo punktu uztaisīju varenu kļūdu, lai arī, šķiet, ka pašā sākumā biju nogājis gandrīz gar pašu punktu. Laikam ejot, kāja locījās aizvien mazāk, un pie katra mazā ielieciena sāpes bija neizturamas - tāds es tur pusklibs pārvietojos, cenšoties kāju noturēt pēc iespējas taisnāku. Pat sapratu, ka mana lēnā pārvietošanās nozīmē to, ka lampa ar tālajām gaismām varētu neizvilkt, tāpēc pārslēdzu to uz "tuvajām". Taču jau pēc brīža, kad atlocīju karti un sapratu, ka neesmu vēl pieveicis ne ceturto daļu no distances, kas nozīmētu, ka, ja tiktu līdz galam, tad mežā paietu kā minimums vismaz 3 stundas, un kad saņēmu vairākus aicinājumus man palīdzēt, tad sapratu, ka pēc ceturtā punkta esošajā medicīnas punktā būs tomēr no distances jāizstājas. Nokļūšana līdz tam medicīnas punktam gan bija vissāpīgākā, jo tieši pirms tā bija kāpiens lejup pa klinti, kur no muguras man atkal kāds aizķēra sāpošo kāju un aiz sāpēm pat iekliedzos, uz brīdi apstādamies, lai sāpes nedaudz rimstas.

Tālāk sekoja pārrunas ar mediķiem mežā par manu traumu, tāpat viņi divas reizes noprasīja, vai tiešām esmu drošs, ka tālāk distanci veikt nespēšu, pēc kā tika konfiscēta mana karte. Tad ar ātrās palīdzības auto mani nogādāja atpakaļ Jukolas centrā uz lielo medicīnas telti, kur mani varētu apskatīt dakteris. Lielajā teltī mans celis tika apskatīts, taču redzamu traumu nebija, nu vienīgi neskaitot nedaudz nobrāzto ādu uz ceļa un to, ka kāju saliekt nebija iespējams. Tā nu tiku noguldīts un, šķiet, vismaz pusstundu vai pat ilgāk nogulēju ar ledu uz ceļa, sasegts zem divām segām, jo no aukstuma man bija piemetušies drebuļi. Kamēr tā gulēju, medicīnas teltī uzradās vēl pāris ievainotie, no kuriem iespaidīgākais bija Järla kluba pārstāvis, kuram puse sejas bija ar asinīm, jo, kaut kur beigu daļā krītot, viņš bija pilnībā pārrāvis uzaci, un, to apskatot, dakteri teica, ka jābrauc uz slimnīcu šūt. Galu galā pēc ledus kūres, kuras laikā sāku just celī pulsāciju, kāja tika vēlreiz apskatīta un dakteris noteica, ka viņš vairāk neko izdarīt nevar, ja nepaliek labāk, lai dodos taisīt rentgenu, jo tad varbūt vaina ir kaut kur iekšā.

Tā nu puspliks (skrienamo kreklu biju novilcis jau medicīnas teltī, jo tas bija pilnīgi slapjš un no tā man sala vēl vairāk) lēnām aizkliboju līdz mūsu kluba teltij, saģērbos, cik vien tas raiti iespējams, jo novilkt un uzvilkt bikses un apavus ar taisnu kāju nav tas vieglākais, un tad devos atpakaļ uz viesnīcu, kur biju ap pulksten diviem naktī. No rīta pamodos pirms deviņiem, un ar kāju bija notikušas izmaiņas - nu to saliekt varēju nedaudz vairāk kā vakar, taču nu celis bija krietni sapampis, lai gan naktī no pampuma nebija ne vēsts.

Pulksten desmitos bija paredzēts, ka tiksim ar Andri vesti uz Tamperi, kur pirms vieniem bija mūsu lidmašīna, taču pie brokastīm uzzināju, ka man tomēr uz Tamperi jānokļūst pašam, un Andris tika nesen ir iegājis mežā savā pēdējā etapā, tāpēc viņš uz lidmašīnu nekādīgi nepaspēs. Tā nu pusklibs devos uz staciju, lai paspētu uz Tamperes vilcienu, un ja vien, nebūtu netīšām trāpījis uz Jukolas autobusu, kurš reizi pusstundā kursēja uz vilciena staciju, tad iespējams, arī uz vilcienu nepaspētu. Galu galā īsi pirms pusdivpadsmitiem biju Tamperē, taču vēl bija atlicis ceļš līdz lidostai, uz kuru svētdienas dienā autobusi īsti nekursēja. Tā nu nācās braukt ar taksometru, ko nebiju darījis ļoti ļoti sen, un apmēram divdesmit minūtes pirms iekāpšanas lidmašīnā beidzot biju ticis līdz lidostai.

Tā kā kāja bija sapampusi un pārvietošanās joprojām ierobežota, tad, ierodoties Rīgā, devos uz Traumatoloģijas slimnīcu, kur traumpunktā mani apskatīja dežūrējošais ārsts un tika uztaisīts rentgens, kurā par laimi nekādu kaulu vai saišu bojājumi netika konstatēti, ja neskaita spēcīgu sasitumu, un nedaudz iekaisušu brūci. Tiku pie pamatīga dezinficējoša pārsēja, saraksta ar medicīniskajām lietām, ko mājās kājas dziedēšanas procesā varu pielietot, un ieteikuma kāju turēt maksimāli nekustīgu. Galu galā tas nozīmē, ka, šķiet, nedēļu no aktīvas kustēšanās nāksies atturēties, līdz ar to iecerētais Jāņu skrējiens man ies secen, toties būs iespēja apārstēt arī vēl šādas tādas traumas, bet galvenais jau, ka visi kauli ir veseli. Kas būs ar Kāpu gan šobrīd man skaidrs vēl nav, bet to jau laiks rādīs. Katrā ziņā šādu Jukolu patiešām nebiju gaidījis.
P.S. Šodien Panorāmas sporta ziņās "Dienas moments" bija vakardienas Jukolas starts. Tas gan bija patīkams pārsteigums.

sestdiena, 2010. gada 19. jūnijs

Jukolas sekotājiem

Tiem, kas šodien Jukolu nevēros klātienē, noteikti būtu vērts kaut uz brīdi ielūkoties lielāko orientēšanās stafešu sacensību norisē, izmantojot internetu:

Taču katrā ziņā papildus informāciju varēs atrast arī lielajā Jukolas lapā (http://www.jukola.com/), gan arī šī gada Jukolas mājas lapā (http://www.jukola2010.net/).

Ja ir vēlme aplūkot stafešu komandu sastāvus, tad šajā lapā ir atrodamas visas pieteiktās komandas ar dalībnieku sastāviem -
http://www.jukola.com/ilmoittautuminen/?kieli=en&kisa=j2010&view=1

Pats skriešu pirmo etapu Lapuan Virkiä 1.komandas sastāvā. Mūsu komandai 75. numurs.
Un jā - starts sievietēm 14:00, bet vīriešiem 22:55 pēc Latvijas laika.