PB pusmaratonā - un atkal Valmierā

Bija vajadzīgi divi gadi, lai kristu 2009.gada rudenī Valmierā uzstādītais personiskais rekords (personal best - PB) pusmaratonā. Vakar Valmierā to izdevās uzlabot par 19 sekundēm, un nu mans labākais rezultāts pusmaratona (21.0975 km) distancē ir 1:09:19.

Jāsaka godīgi, ka šādu rezultātu gaidījis netiku. Pirms nedēļas daudz spēki tika atstāti skrējienā Jūrmalā, bet patiesībā jau galvenais iemesls, kāpēc nekādu īpašu rezultātu neplānoju, bija tas, ka joprojām aktīvi notiek gatavošanās Amsterdamas maratonam, un sagurums organismā un visvairāk jau kājās ir uzkrājies pamatīgs. Vēl jo vairāk, dalībnieku saraksts arī liecināja, ka īpaša konkurence skrējienā nebūs, tāpēc varētu arī atļauties skriet mierīgāk. Tajā pat laikā sapratu, ka šī ir reāla iespēja beidzot šogad kādu pusmaratonu novinnēt, un tāpēc startā kādu laist prom arī netaisījos. Gatavošanās startam gan sanāca nedaudz saspringtāka kā ierasts, jo Valmierā ieradāmies vien nepilnu stundu pirms starta, taču tas patiesībā nozīmēja vien to, ka liekām aktivitātēm laiks netika tērēts - tik vien kā izņemt numuru, pārģērbties, nedaudz iesildīties un tad jau uz startu.

Balticmiles "pusmaratons" jeb varbūt vienkārši Balticmiles skrējiens

Vakar Jūrmalā AlphaBaltic (maratoni.lv) rīkoto pasākumu ietvaros jau otro gadu notika Balticmiles pusmaratons. Kaut arī pasākums notika vairs ne pirmo reizi, tomēr organizētības ziņā plaši sperts solis atpakaļ. Lai kāds pārāk neapvainotos, nesākšu uzskaitīt visas nebūšanas, taču droši varu aicināt organizatorus no nākamā gada pasākuma, ja tāds ir plānots, droši svītrot vārdu "pusmaratons", ja reiz pareizi trasi samērīt prasmes nepietiek.

Jautrība ar trases aprakstiem sākās jau labu laiciņu pirms pasākuma, jo sākotnēji nolikumā tika vēstīts, ka trase atšķirībā no pagājušā gada būs 100% ar asfalta segumu, kas rosināja domas, ka rudenī iespējams būs mačs, kur varēs cerēt uz augstu rezultātu, jo Jūrmala patiesi ir ideāla vieta, kur uztaisīt ātru trasi - līdzeni, ēnaini, gari, taisni posmi - viss, kas vajadzīgs ātrai trasei. Nelielas šaubas gan radīja tas, ka 10 kilometru distancei trases aprakstā bija minēts, ka tā ved arī pa veloceliņu, kāpu zonu un pludmali, tāpēc jau tad organizatoriem rakstīju vēstuli, lai noskaidrotu, vai pusmaratona trase, kā solīts, būs tikai ar asfaltu klāta. Atbildi gan nesagaidīju, bet redzot to, ka atstājot uz pēdējo brīdi pieteikšanos, dalības maksa būtu Latvijas mačiem ļoti liela, pieteicos tik un tā. (Tā gan bija kļūda, jo mačam nākot tuvāk un pieteikto dalībnieku skaitam īpaši nepieaugot, mačam varēja pieteikties pat 2x lētāk, izmantojot dažādas akcijas, lai kaut kā nebūt dalībniekus pievilinātu. Tāpēc galu galā visvairāk samaksāja tie, kas pieteicās savlaicīgi).

NIKE Riga run un LČ 10km šosejā

Pērn NIKE Riga run neskrēju, bet tā kā šogad tas tika apvienots ar Latvijas čempionātu 10 kilometru skrējienu šosejā un tika solīts, ka atšķirībā no pagājušā gada trase patiesi būs precīzi 10 kilometri, tad jau vasaras sākumā tika nolemts, ka šajā skrējienā būs jāpiedalās. Dažs labs vēl izteicās, ka tas būšot šī gada otrs nozīmīgākais starts, bet man vienkārši gribējās noskriet patiešām labi. Maija beigās Mežaparkā LSC skrējiena ietvaros 10 kilometru distanci Mežaparkā (tur gan trase nedaudz cita un nedaudz līdzenāka) noskrēju ar rezultātu 32'43", kur, lai arī konkurences īpaši nebija un lielu daļu distances nācās skriet vienam, tomēr toreiz noskrēju tuvu tā brīža spēju robežai. Vasaras laikā tika skandināts, ka esot jāskrien pa 32'00", kas pašam īsti ticami nelikās, bet pirms mača vien nospriedu, ka par rezultātu 32'20" būtu visnotaļ apmierināts. Protams, treniņos jau arī nesēdēju kājas šūpodams, bet par reālo gatavību varēju vien pārliecināties pašā mačā. Sastāvs uz skrējienu bija nolasījies visai spēcīgs, un šķita, ka arī manā līmenī skrienošu skrējēju būs ne viens vien, taču galu galā izrādījās, ka, kā jau man ierasts, lielāko distances daļu veicu vienatnē.

Vidējais Latvijas pusmaratonists

Sacensībās ir tādi, kas cīnās par pirmajām vietām, ir tādi, kam lemts noslēgt rezultātu sarakstu, bet lielais vairums dalībnieku ir kaut kur pa vidu. Tā nu vienā no treniņiem aizdomājos par to, ka līdz ar pusmaratonu popularitātes pieaugumu pēdējā gadā būtu interesanti paskatīties, kāds tad ir vidusmēra pusmaratonists, kas startē Latvijas skrējienos.

Pusmaratonu šogad Latvijā jau ir bijis gana daudz, šķiet, vismaz septiņi, bet, pateicoties Skrien Latvija pusmaratonu seriālam, četri līdz šim notikušie - Rīgas pusmaratons Biķernieku trasē, Ventspils pusmaratons, Liepājas pusmaratons un Kuldīgas pusmaratons, visticamāk ir pulcējuši dalībniekus, kas visvairāk atspoguļo vidējos Latvijas pusmaratonistus. Un tieši tāpēc šo četru pusmaratonu rezultāti tika ņemti par pamatu mana vidējā pusmaratonista aprēķiniem.

Pusmaratons Kuldīgā

Tieši pirms gada, rakstot par 2010.gada Kuldīgas pusmaratonu, iegūto Latvijas čempionāta medaļu pusmaratona distancē nodēvēju par "zīmi" tam, ka, iespējams, tieši skriešana nevis orientēšanās sports priekš manis ir īstā izvēle. Klāt ir 2011.gads, šogad mežā orientējies esmu, šķiet, vien piecās sacensībās, tajā pat laikā ir noskrieti jau seši pusmaratoni, maratons un vēl vairāki skrējieni, un atkal esmu ticis arī pie Latvijas čempionāta medaļas - tā pat kā pērn - bronza Latvijas čempionātā pusmaratonā Kuldīgas pusmaratona ietvaros. Tā vien šķiet, ka šī pāreja no orientēšanās uz skriešanu ir notikusi daudz straujāk kā gaidīts, un varbūt arī labi, ka tā, jo ilglaicīgi balansēt starp abiem sporta veidiem nez vai būtu produktīvākā izvēle.

Apmēram puskilometru pēc starta

Bet runājot par pašu skrējienu Kuldīgā, kā jau minēju, LČ ieskaitē atkal tiku pie trešās vietas, un arī absolūtajā vērtējumā tāpat kā pirms gada finišēju ceturtais. Lai arī, manuprāt, pasākums pats par sevi, neskaitot grandiozo karstumu, pagājušogad bija vairāk izdevies, tomēr sportisko rezultātu ziņā skrējiens šogad bija daudz augstākā līmenī, ko daļēji veicināja arī daudz labvēlīgāki laikapstākļi. Pēc finiša viens no dalībniekiem minēja, ka vietām "trase bija pilnībā izvarota", un patiesi biežā seguma maiņa, vairāki asi pagriezieni, kur brīžiem bija sajūta, ka varētu zust līdzsvars, un pagarais kāpums trases vidusdaļā noteikti nesekmēja pašu augstvērtīgāko rezultātu sasniegšanu. Taču neskatoties uz to, Kuldīgā skriet man patīk.

Kvalitatīvais dalībnieku sastāvs sekmēja to, ka, neskaitot abus līderus - Stiapanu no Baltkrievijas, kuru apbalvošanā komentētājs visu laiku "vilka uz zoba" un Valēriju, kas atrāvās jau uzreiz no paša starta, pirmos kilometrus kopā skrēja varen daudz sportistu. Pirmos kilometrus gan kājas vēl kā nākas strādāt negribēja, tāpēc sākumā turējos iepakaļus trešās vietas grupai, bet pirmā apļa beigās, kad bija pieveikti jau vairāk kā pieci kilometri, uz trešo vietu joprojām pretendēja ap desmit skrējējiem, to vidū arī es. Otrā apļa sākumā ātrums laikam nedaudz pieauga, grupa diezgan ātri izjuka un dalībnieki pamazām izkārtojās atbilstoši saviem spēku samēriem. Jānis Višķers un viens no lietuviešiem nu bija divatā iesaistījušies cīņā par trešo vietu, bet aiz viņiem kādu gabaliņu skrējām četru cilvēku grupiņa, kam bija lemts izspēlēt atlikušo Latvijas čempionāta medaļu.

Priekšā skrienošajam lietuvietiem Višķera kāpinājums laikam bija spēkus atņēmis pārāk daudz, un otrā apļa beigu daļā lietuviešu skrējējam ļoti strauji pietuvojāmies un tikpat strauji arī apdzinām. Otro apli vēl noslēdzām četratā, bet tad palēnām temps pieauga, un trešā apļa beigās jau skrēju viens pats, un tajā brīdī trešā vieta jau bija tuvāk kā mani sekotāji. Priekšā skrienošais Jāni Višķers bija teju pusminūtes attālumā, un kaut arī praktiski visu laiku viņu tālumā redzēju (galvenokārt tāpēc, ka blakus viņam brauca trešo vietu pavadošais motocikls), taču pat nedaudz vēl palielinot tempu, tuvāk viņam tikt tā arī neizdevās - patiesībā pēdējā aplī pat ar visu finiša paātrinājumu vēl trīs sekundes viņam piezaudēju. Bet kopumā ar skrējienu paliku apmierināts, un arī par ceturto vietu ar rezultātu 1:10:25 esmu visnotaļ gandarīts, galu galā arī Latvijas čempionāta medaļa tika nopelnīta.

Pirmais sešinieks absolūtajā vērtējumā

Uz priekšdienām organizatori varētu jau pie reģistrēšanās internetā noskaidrot katra dalībnieka krekla izmēru, citādi, saražojot lielā skaitā vien divus izmērus - laikam vienu vīriešiem, otru sievietēm, iegūtā dāvana krekla formā ne vienmēr ir saņēmēja izmēram atbilstoša. Kaut arī tādos gadījumos, kad ar izmēru īsti nav trāpīts, ir iespēja to kā pateicību pasniegt saviem līdzjutējiem, kas kā ierasts arī Kuldīgā bija augstā līmenī.

Visbeidzot jāpiemin tas, ka šī nedēļas nogale bija īpaša ar to, ka līdz ar daudzajām nedēļas nogales aktivitātēm svētdiena bija pirmā no skriešanas brīvā diena kopš 11.maija, kad atvilku elpu pēc Diseldorfas maratona. Bet atpūta nāca tieši laikā, jo no šodienas ir sācies pēdējais desmit nedēļu treniņu cikls pirms rudens maratona Amsterdamā oktobra vidū. Līdz tam gan droši vien vēl dažās sacensībās piedalīšos, bet tuvākās vien pēc trim nedēļām, kad Mežaparkā būs NIKE Riga run.

Sajūtu skriešana

Skriešana ir varen labs veids kā tikt pie labām sajūtām. Daba, brīvība, citi skrējēji, patīkamā pēcskrējiena sajūta un vēl milzumdaudz citu lietu ir tās, kas skrējienā rada patīkamas sajūtas. Jā, mēdz būt arī reizes, kad sajūtas nav tik labas - kad karstums nav izturams, kad enerģija beigusies, bet līdz finišam vēl labs gabals skrienams, kad vienkārši ir grūti. Bet vairumam no mums ir kaut kāds mērķis, kāpēc mēs skrienam, kāpēc no jauna aujam kājas un dodamies skriet, par spīti grūtajām reizēm. Un labās sajūtas ir viens no šiem dzinuļiem.

Taču tāpat kā skrējiens rada sajūtas, arī mēs varam radīt patīkamu skrējienu, vadoties no savām sajūtām, tādā veidā arī sekmējot labas sajūtas skrējiena beigās. Sacensības daudziem ir cīņa - cīņa ar konkurentiem, cīņa ar pulksteni, taču bieži vien tieši cīņa ar pulksteni ir tā, kas, vismaz man, traucē pilnībā izbaudīt skrējienu. Skrienot pulkstenī tiek salīdzināts temps ar iepriekšējās reizēs iespēto, tiek salīdzināts temps ar cerēto vai vēlamo ātrumu, taču tas rada papildu spriedzi, it sevišķi reizēs, kad faktiskais temps atšķiras no vēlamā. Tāpat, piemēram, stadionā temps ir vienmērīgs, bet asfalta skrējienos bieži vien trases reljefs nav pilnīgi līdzens un temps var būtiski mainīties atkarībā no tā, vai skrējiens ved pret kalnu vai lejup no tā, un, ieciklējoties uz konkrētu tempu, var piemirsties, ka kāpumā temps dabiski saruks. Arī šogad maratonā Diseldorfā, pārāk cenšoties noturēt iepriekš cerēto un sākumā uzņemot ātrumu, organisma enerģijas rezerves beidzās, kad līdz maratona finišam vēl bija daudz kilometri skrienami. Galu galā pulsktenis jau nezina kādas ir tavas šodienas sajūtas, cik viegli vai grūti tev skrienas, bet kaut kāds ātrums minūtēs uz kilometru ir pilnīgi vienāds gan vieglās, gan grūtās dienās, tikai būs dienas, kad šis ātrums būs piemērots, un dienas, kad ir vienkārši jāskrien lēnāk. Protams, daļējs glābiņš šajā ziņā var būt vadīšanās pēc pulsa, bet arī pulsa sliekšņi labās un sliktās dienās atšķiras.

Kā izvairīšanos no šādas liekas skrējiena kontroles esmu atklājis skriešanu sacensībās pavisam bez pulksteņa. Treniņi ir treniņi, tiem gan ir konkrēti uzdevumi, kurus var kontrolēt vienīgi ar pulksteņa palīdzību, tāpat pulsktenis bieži vien ir vajadzīgs tā vienkāršā iemesla dēļ, ka noteiktā laikā pēc skrējiena ir jābūt mājās, un, protams, arī treniņdienasgrāmatas papildināšanai treniņā pavadītais laiks ir svarīgs ieraksts vēsturei. Bet sacensībās ir citādi. Tu stāvi uz starta, un vairumā gadījumu mērķis ir noskriet, tik labi, cik vien iespējams. Un iepriekš cerētais temps var būt gan par ātru, gan arī reizēm par lēnu tam, uz ko tavs organisms konkrētajā dienā ir spējīgs.

Tā nu kopš jūnija jau piecas sacensības esmu skrējis bez pulksteņa. Ventspils pusmaratonā gan pulkstenis katra apļa beigās bija redzams, bet tik un tā noteicošais, arī Ventspilī, bija manas sajūtas skrienot. Neapšaubāmi, maksimālā rezultāta sasniegšanai, skrienot bez regulāras tempa kontrolēšanas savā pulkstenī, vajadzīgas zināmas iemaņas, bet kontrolēt jau mums patīk, jo esam pieraduši, ka distancē ir kilometru atzīmes, kur tad nu kontrolēt tempu var uz nebēdu.

Tāpat kā vairums rekordu garajās distancēs tiek sasniegti, pieveicot distanci viemērīgā, vai pat nedaudz ātrākā tempā distances otrajā pusē, tāpat arī sajūtu skriešanā mērķis ir sadalīt spēkus tā, lai startā uzņemot tempu spētu noturēt līdz pat finišam. Svarīgākais, kas šādā vienmērīgā spēku sadalē ir jāatceras, ir tas, ka sākums bieži vien šķiet viegls, reizēm pat pārāk viegls, bet nogurums pakāpeniski distances laikā uzkrājas un uzņemtais temps rada arvien lielāku piepūli, ideālā variantā tieši finišā sasniedzot brīdi, kad organisms ir tā noguris, ka tālāk skrienot tempu nāktos samazināt.

Nevar teikt, ka man ir pilnīgi ideāli veicies ar šādu vienmērīgu spēku sadali, tomēr rezultāts tam ir kaut vai tas, ka pēc visiem šiem skrējieniem ir bijusi varen patīkama sajūta finišā, pat neskatoties uz to, ka spēki ir bijuši izsmelti. Lai arī praktiski visi šie bezpulksteņu skrējieni ir sanākuši ar ātrāku distances otro daļu, tomēr konkurentu klātbūtne ir piespiedusi koriģēt uzņemto tempu, un reizēm sākums ir bijis pat pārāk lēns patiesajām spējām, toties tad beigas sanākušas varen ātras, jo spēka vēl ir atlicis daudz.

Katrā ziņā droši vien augstākā pilotāža sajūtu skriešanā noteikti būtu pieveikts maratons, vadoties tikai un vienīgi pēc sajūtām, noskrienot to maksimāli ātrā un vienmērīgā tempā. Bet Tu, mans lasītāj, pirms skrien maratonu bez pulksteņa sāc ar mazumiņu - sajūti sevi un sajūti skrējienu!

Braucu pēc ceturtās, atbraucu ar otro

Liepājas pusmaratons bija kas jauns ne tikai man, bet arī pārējiem vakardienas skrējiena dalībniekiem. Kā nu ne, ja tas notiek pirmo reizi, kas tāpēc vien ir ievērības cienīgs moments. Bet arī pirmajai reizei liepājnieki bija pacentušies varen kārtīgi. Protams bija jau arī šis tas, kas pietrūka - visvairāk laikam pulkstenis finišā, bet citādi, šķiet, ka Liepājā ir atrodama pagaidām labākā pusmaratona trase Latvijā. Distance trīs garākos apļos ir foršāka kā četri īsāki apļi; tas viens uzkalniņš apļa otrajā kilometrā nav uzskatāms par nopietnu iebildumu tam, ka trase patiešām ir ļoti līdzena, un arī tas, ka ap septiņdesmit astoņdesmit procentiem no apļa, pateicoties liepu kuplajiem vainagiem, ir skrienami pa ēnu, nozīmē, ka pat karstā laikā vismaz glābiņš no tiešiem saules stariem ir atrodams. Protams, startu varētu taisīt arī agrāk no rīta, kad saule vēl nav uzkāpusi visaugstākajā punktā un karstums ir mazāks -skriešana noteikti būtu vieglāka, bet nu apstākļi jau visiem vienādi.

Salīdzinājumā ar pusmaratonu Ventspilī pirms mēneša, šoreiz konkurence par pirmo sešinieku solījās būt nedaudz mazāka, un, izpētot pieteikto sarakstus, redzēju, ka no tiem, kas mani Ventspilī apskrēja ir pieteikušies Valērijs un divi lietuvieši, bet pārējie konkurenti būtu ņemami, un tā nu uz Liepāju braucu ar domu, ka ceturtā vieta varētu būt diezgan droša, bet arī augstāk tikt nez vai būs iespējams.

Stāvot startā, pamanīju, ka viens no spēcigajiem lietuviešiem nav ieradies, kas nozīmēja, ka iespējamā ceturtā vieta tika koriģēta par vienu vietu augstāk. Vispār jāpiemin arī tas, ka biju šausmīgi priecīgs, ka organizatori bija mani ielikuši tā saucamo elites skrējēju sarakstā, kas nozīmēja, ka pretstatā vairumam dalībnieku, kam uz krūtīm bija numurs ar skaitli virsū, man uz tā bija rakstīts vārds un uzvārds. Kaut arī startā jau mūždien cenšos nostāties kaut kur tuvāk pašam sākumam, tomēr šāds numurs deva iespēju oficiāli startēt pirmajās rindās, un arī vārds uz numura, šķiet, dažiem skatītājiem trases malā ļāva mani uzmundrināt saucot vārdā, kas patiešām bija forši. Bet atgriežoties pie pašas skriešanas - startā, tieši tāpat kā Ventspilī, pa priekšu aizskrēja tautas skrējiena ātrākie skrējēji, ar viņiem kopā arī ātrākais lietuvietis Jankunas, nedaudz tālāk Valērijs, tad vēl viens lietuvietis, kas Ventspilī palika uzreiz aiz manis un tad jau bijām neliela grupiņa, kurā skrēju es, vēl divi pusmaratona skrējēji un vēl pāris tautas skrējiena sportisti.

Priekšā skrienošie, neskaitot otro lietuvieti, no skatiena pazuda diezgan ātri (līkumotais un krūmiem apaugušais veloceliņš gar jūru, gan arī neļāva ļoti tālu uz priekšu saskatīt), un sāku jau domāt, ka ātruma starpība starp mani un pirmajiem ir pārsteidzoši liela, galīgi lēnu jau neskrēju, bet atstarpe līdz viņiem sākuma pieauga šķietami pārāk strauji. Pēc trešā kilometra sekoja pārsimts metru skrējiens pa ne pārāk līdzenu gājēju/veloceliņu, kur līdz nākamajam gadam organizatori varētu ierosināt Liepājas domi uzliet jaunu segumu, citādi zem kājām bija jāskatās itin bieži. Tad sekoja kļūda, ko pirmajā aplī pieļāva lielākā daļa skrējēju, turpatpakaļ posmu gan turp, gan atpakaļ izskrienot pretējā virzienā. Tajā brīdī no savas grupiņas biju palicis vairs viens, un drīz pēc apgriešanās beidzot noķēru arī sev priekšā skrienošo lietuvieti, līdz ar to izvirzījos trešajā vietā.

Otrā apļa sākumā pa gabalu pamanīju dzeltenā tērptu skrējēju, kas bija lietuvietis, kurš sākumā bija aizskrējis visiem pa priekšu. Vai nu pārāk ātrais sākums, vai arī kāds cits iemesls, bet viņa ātrums attiecībā pret mani bija samazinājies man par labu un ar katriem simts metriem jutu, ka viņam ar vien tuvojos. Iespējams, ka tas nedaudz arī mani mudināja pielikt soli, bet visbeidzot vietā, kurs pirmajā aplī biju apsteidzis otru Lietuvas sportistu, paskrēju garām arī Jankunas. Vēl nedauz viņš man iesēdās astē, bet drīz vien jau skrēju viens pats, cenšoties gan arī sevi nedaudz piebremzēt, jo jāskrien tomēr vēl bija vairāk kā viens aplis, bet jutu, ka tik viegli kā pirmajā aplī nebūt vairs neskrienas, kaut arī jutos salīdznoši labi.

Nu un pēc atkārtotas izlīkumošanas pa parku, klāt bija arī trešais aplis, kurā uzdevums bija skaidrs - censties noturēt uzņemto tempu un attiecīgi neļaut nevienam sevi noķert. Līdzjutēju un skatītāju saucieni un masāžas apsolījumi no trases malas ļāva saglabāt visai raitu soli, kaut grūti pamazām sāka palikt, un tāds patiešām jūtams sagurums kājās iestājās vien apmēram divarpus kilometrus pirms finiša. Tad arī sākās darbs ar galvu, lai piespiestu kājas kustināt uzņemtajā ritmā. Beigas gan varēja izvērsties gaužām neveiksmīgas, jo ap pusotru kilometru pirms finiša blakus strūklakai neveiksmīgi ieliku kāju notekrenē, kas par laimi nebija tik dziļa, lai potīti izgrieztu līdz galam - citādi skrējiens tur varēja arī beigties. Tā nu vēl pēdējie pārsimts metri, kuros pacentos vēl nedaudz uzkāpināt, un tad jau arī finišs.

Pulksteņa finišā nebija, tāpēc vien pēc kāda laika, kad rezultāti jau karājās pie dēļa uzzināju, ka distanci esmu pieveicis ar rezultātu 1:10:02, kas ir mans visu laiku otrs labākais rezultāts pusmaratona distancē. 2.vieta un šāds rezultāts bija, kas patiešām iepriekš negaidīts, tāpēc par pasākumu bija jo īpašs prieks. Pēc finiša bija pelde (drīzāk viļņu uzņemšana) jūrā, kas noteikti vēsajā ūdenī bija laba relaksācija kārtīgi pastrādājušajiem kāju muskuļiem, tad jau apbalvošana, ne pārāk veiksmīga pusdienu izvēle kādā Liepājas ēstuvē un ceļš pie auto stūres uz mājām. Pēc garās dienas sagurums patiešām bija liels, un miega devu organismam vajadzēja lielāku kā ierasts. Un nu, kad Liepājas pusmaratons ir garām, nākamais nopietnais skrējiens gaidāms Kuldīgas pusmaratonā pēc trim nedēļām - redzēs, vai arī šogad rīkotājiem izdosies saglabāt Baltijas karstākā pusmaratona godu.