Ēšana pirms maratona

Ēst man patīk ļoti, un ēdu es daudz, nereti pat pārāk daudz. Taču, tā kā vielmaiņa man strādā labi, un arī fiziskā slodze ir pietiekami liela, tad liekie kilogrami manī īpaši nekrājas. Tieši šī iemesla dēļ pie tā, ko, kad un cik daudz es ēdu, ikdienā īpaši nepiedomāju. Taču izņēmums ir pēdējā nedēļa pirms maratona, kad ēšana tiek tam īpaši pakārtota, lai ar papildus enerģijas rezervēm maratons padotos vieglāk. Aptuveni divas pēdējās nedēļas pirms maratona ir laiks, lai ķermenis pamazām atpūstos no treniņu slodzēm un uzkrātu enerģiju maratonam, un papildus treniņapjomu mazināšanai arī noteikts ēšanas režīms var palīdzēt uzkrāt tik ļoti nepieciešamo enerģiju galvenajam startam.

Roterdamas maratons

Jau vakarā pēc mana iepriekšējā maratona Amsterdamā pērnā gada oktobrī radās doma, ka arī pavasarī vajadzētu atgriezties Nīderlandē un startēt Roterdamas maratonā. Kaut arī ziemas laikā tika apsvērti vēl vairāki varianti, tomēr galu galā izvēle palika nemainīga, un par pavasara maratona starta vietu tika izvēlēta Roterdama. Priekšnoteikumi par labu šai izvēlei bija tie paši vecie - daudz dalībnieku (~7500), līdzena un ātra trase (maratonu statistikas vācēji to ierindo pat ātrāko trašu TOP5), kā arī samērā viegla nokļūšana.
Treniņu cikls šim maratonam iesākās visai veiksmīgi, ņemot vērā, ka ziema Latvijā bija iekavējusies ar atnākšanu un līdz pat janvāra sākumam treniņos skriet varēja ar pilnu atdevi bezsniega apstākļos. Jau tad biju izlēmis, ka, lai arī visnotaļ augsts, tomēr lielais mērķis pavasara maratonā varētu būt paskriet zem divām stundām un divdesmit minūtēm. Pirmā treniņu posma nobeigumā kā labs apliecinājums tam, ka kaut kāda sportiskā izaugsme ir vērojama, bija jauns personīgais rekords pusmaratonā Sicīlijā. Atgriežoties Latvijā, gan nokļuvu lielā salā un sniegā, līdz ar to treniņu režīms piedzīvoja pārmaiņas - nu skriešana galvenokārt notika manēžā.  Neskatoties uz to, kilometri maratonam krājās itin labi, vien varbūt maratonam specifiskāks ātruma darbs pirmās nedēļas, sākot skriet pa manēžu, nedaudz izpalika.

Pošamies uz Roterdamu

Līdz mana šī pavasara maratona startam atlikušas vairs tikai četras dienas. Lai arī nevaru vēl teikt, ka soma jau ir sakravāta, tomēr arvien vairāk jūtu, ka maratons tuvojas. Treniņu apjoms turpina samazināties jau teju nedēļu, un dienā skriet vien stundiņu vai pusotru kādreizējo divu vietā šķiet gaužām vienkārši un viegli. Iedvesmas veicināšanai ir pārskatīti arī iepriekšējo gadu Roterdamas maratona video apskati, bet jebkurā gadījumā varu droši teikt, ka vēlme svētdien skriet ir varen liela, jo galu galā no mana iepriekšējā maratona Amsterdamā svētdien būs pagājuši tieši 6 mēneši, un beidzot ir laiks aktīvi atgriezties sacensību apritē.

Par maratona nezināmo un raksturu

Trenējoties maratonam, treniņos maratons skriets netiek. Retu reizi garie treniņi tuvojas četrdesmit kilometru atzīmei, bet maratonu treniņā neskrienu - tas lai paliek sacensībām. Tieši tāpēc maratona distance ir savā ziņā nezināmais - pirms pirmā maratona zināšanas par sajūtām, kas ir četrdesmitotrajā kilometrā bija dzirdētas vien nostāstos, un arī tagad, kad esmu pieveicis jau trīs maratonus, tā pilnā distance un tās beigu sajūtas tik un tā ir tuvāk nezināmajam nekā kaut kam, ko varu ik brīdi atsaukt atmiņā. To nevar salīdzināt ar pusmaratonu vai desmit kilometru distanci, kurai gatavojoties, treniņos konkrēto distanci pieveicu regulāri; atšķirība vien tā, ka sacensībās tas tiek darīts krietni ātrāk.
Maratonā nezināmais ir gan distance, gan arī tas, kā to pieveikt sacensību tempā. Tieši tas treniņos bieži vien palīdz neapstāties un skriet tālāk, jo lai arī ik pa laikam ir grūti vai vairs negribās - pie kārtējā tempa kilometra nāk prātā domas, ka šodien varbūt pietiks un varētu tagad skriet mājās, vai arī vienkārši pietiks šoreiz skriet ātri un labāk paskriešu lēnām, tad tajā brīdī sev atgādinu, ka maratonā pēc divdesmit vai didesmit pieciem kilometriem neviens neļaus iet mājās, bet būs vēl jāskrien un būs jāskrien gana daudz. Un tas palīdz, palīdz turpināt skriet un trenēties, lai atvieglotu sacensību dienā ceļu uz nezināmo.

Traumu pieraksti

Ir labas tās dienas, kad nekas nesāp - šādu frāzi esmu sev galvā skandējis ne reizi vien. Par to, ka noteiktā apmērā skriešana organismam nāk tikai par labu, nav nekādu šaubu, taču tiklīdz kā sākam skriet, lai pārspētu sevi, pārspētu citus un sākam darīt to, ko ķermenis nav radis darīt, tā ir visai liela iespēja, ka organisms par to kaut kā nebūt protestēs. Protams, gadās arī traumas, kas rodas vienkārši neveiksmes rezultātā, bet arī šādos gadījumos bieži vien iemesls ir mūsos pašos - uzmanība nav bijusi pietiekoša.
Pa šiem nu jau teju 17 gadiem kopš sportoju, dažādu nebūšanu, kas saistītas ar veselību ir bijušas gana daudz (jaunākās no tām var atrast tepat blociņā ar pazīmi "traumas"). Kādreiz, kad vairāk skrēju pa mežu ar karti, biežākās problēmas radīja tieši mežs - mežģītas potītes vai saišu bojājumi, kas rodas pārsvarā dēļ nelīdzenā pamata, laiku pa laikam kāda plēsta brūce pēc neveiksmīgas tikšanās ar kādu zaru (šim noteikti var pieskaitīt arī nemaz ne tik seno bungādiņas pārplēšanu) vai  citu potenciāli bīstamu priekšmetu mežā (nu kaut vai akmeņainie veidojumi, kas biežāk sastopami Ziemeļvalstīs - te atmiņā nāk ceļa trauma Somijā pirms diviem gadiem, kā arī jau pavisam seni notikumi Austrijā, kur kritiens uz kādas asākas akmeņu malas ir atstājis joprojām redzamu rētu uz manas kājas).

Pretī pavasarim, pretī jaunajai sezonai

Blociņa ierakstu apjoms pēdējos mēnešos ir bijis gaužām niecīgs. Kā parasti treniņu periodā jau nekas dižs nenotiek (ja neskaita pašu trenēšanos), un būtībā ko tur daudz par to rakstīt. Tajā pat laikā jāatzīst, ka aizvadīto nedēļu laikā esmu skrējis gana daudz, galvenokārt tāpēc, ka pavasara galvenais starts Roterdamas maratons tuvojas arvien straujāk.
Atgriešanās no Itālijas sakrita ar brīdi, kad Latvijā aukstums bija pieņēmies pilnā spēkā un termometra stabiņš regulāri rādīja -15 grādus un pat vēl aukstāku āra temperatūru, līdz ar to sapratu, ka lai turpinātu skriet un skriet kvalitatīvi ir jāmeklē alternatīvas skriešanai ziemas spelgonī. Kaut arī par skriešanu pa manēžu īpašu aizrautību nekad neesmu izrādījis, taču tieši manēžas celiņš februārī bija biežākais pamats zem kājām manos treniņos. No rītiem, ja vien temperatūra nebija stindzinoši zema, tāpat centos kaut nedaudz paskriet ārā, kas starp citu šādā vēsumā ļoti palīdz pamosties no rīta, tomēr vakaros ikdienu tika mērots ceļš uz Ogres manēžu, kur apli pēc apļa riņķoju visu treniņu. Manēžā pat tika aizvadīti pāris garie treniņi, kad 150m garais aplis tika veikts pat 210 reizes. Pēc pirmajām reizēm manēžā pat pāris reizes pamēģināju skriet ar mūziku austiņās, ko, ārā skrienot, nedaru. Bet galu galā arī mūzikas klausīšanās tika atlikta malā, jo bez mūzikas tomēr skriešanai domas tiek veltītas vairāk.

Atbildes uz jautājumiem #2

Lai pārtrauktu pēdējā laika ne pārāk aktīvo blociņa satura atjaunošanu, nolēmu, ka pirmkārt pienāktos sniegt savas atbildes uz daļu no jautājumiem, ko blociņa lasītāji iesnieguši lapas labajā malā esošajā sadaļā - "Jautā Rencim". Iepriekšējos atbildētos jautājumus un pašas atbildes skatīt - šeit. Šoreiz vairāk par skriešanas tehniku un apaviem.

• Kāds ir Tavs skrējiena solis (vai piezemējies uz pirkstgaliem, pēdas sākumdaļas vai papēža)? Vai Tu pie tehnikas īpaši piedomā vai vienkārši skrien tā, kā šķiet ērtāk?

Kaut arī no malas (foto, video) vērot to, kā es skrienu, man līdz šim nav īpaši daudz izdevies redzēt, tomēr varu teikt, ka skrienot zemei pirmā pieskaras pēdas vidusdaļa (tuvāk purngalam). Jo ātrāk tiek skriet, jo vairāk vērojams, ka zemei pirmā pieskaras pēdas priekšējā daļa. Kaut arī katram skrējējam ir savs gadu gaitā izstrādājies solis - un kardinālas izmaiņas tehnikā veikt ir ārkārtīgi grūti, reizēm pat neiespējami, tomēr tik un tā pie soļa cenšos reizēm piedomāt. Ir bijuši periodi, kad esmu pastiprināti pievērsis uzmanību lielākam soļu biežumam, taču vērā ņemamus rezultātus tas nav nesis, domāju, ka galvenokārt tieši tāpēc, ka tam neesmu pievērsis uzmanību katrā treniņā vai pat viena treniņa visā garumā.