Ar uzvaru Siguldas pusmaratonā (1h08'20"), kur, praktiski visu distanci skrienot vienatnē, vien nieka 10 sekundes atpaliku no sava personīgā rekorda, visticamāk noslēdzu savu šī gada sacensību sezonu Latvijā. Taču ar šo skrējienu nebūt netika likts punkts sacensību sezonai kopumā, jo pēc pavisam nelielas atelpas no Siguldas skrējiena, devos uz Igaunijas lielāko salu Sāremā, lai piedalītos tur jau 40.reizi notiekošajā trīs dienu skrējienā - "Saaremaa kolme päeva jooks".
Sāremā skrējienā trīs dienu laikā tiek pieveikta maratona distance jeb 42.195 km - pirmajā dienā jāveic 10 kilometri, otrajā - 16.195 km, bet pēdējā 16 km. Šajā skrējienā piedalījos jau otro reizi. Iepriekšējā reize bija pirms trim gadiem, kad trīs dienu laikā maratonu pieveicu 2:22:08, izcīnot 6.vietu, bet šogad biju apņēmības pilns noskriet vismaz pāris minūtes ātrāk. Uz Sāremā gan braucu arī ar domu šo skrējienu izmantot kā labu treniņu maratonam, taču neskatoties uz šo sacensības tomēr paliek sacensības.
Septembra beigās gluži negaidīti saņēmu piedāvājumu tapt filmētam Ogres TV veidotajam raidījumam "Vairāk kā citi". Īpaši nedomājot, piedāvājumam piekritu, un varu teikt lielu paldies Tomam par uzaicinājumu filmēties, jo tā bija lieliska iespēja ne tikai būt par galveno varoni raidījumā - tapt intervētam un filmētam gan treniņos, gan sacensībās, bet arī redzēt no iekšpuses, kā notiek raidījuma filmēšana - kameras, kompozīcijas meklējumi, pārfilmēšana un citas lietas. Tiem, kas raidījumu 1.oktobrī neredzēja LTV7, nu ir iespēja to noskatīties arī šeit.
Aizvadītā nedēļas nogale sportiskā ziņā tika pavadīta krietni citādāk, kā ierasts lasīt manos pēdējā laika sacensību aprakstos. Vispirms sestdien piedalījos Latvijas čempionātā orientēšanās sportā maratona distancē - ar karti mežā orientējies pēdējo reizi biju pirms vairāk kā diviem gadiem. Savukārt svētdien, par spīti sestdienas meža nogurdinātajām kājām, startēju Lazdukalnu krosā - arī apzīmējums "kross" manos sacensību aprakstos parādījies ir gaužām reti.
Tas, ka pēdējos divus gadus vispār nebūtu orientējies, ir varbūt nedaudz pārspīlēts, taču pa mežu ar karti sacensībās patiesi kopš 2011.gada Kāpas jūlija sākumā skrējis nebiju. Kopš tās reizes orientējies biju Telpu orientēšanās pasākumā tā paša 2011.gada nogalē, pērn Latvijas čempionātā orientēšanās sprintā Dobeles ielās, kā arī šogad 1.aprīlī Rīgā Viestura dārza apkaimē vēl vienā orientēšanās sprintā. Taču, tā kā klasiskā orientēšanās tomēr ir pa kārtīgu mežu, tad, sekojot Latvijas orientieristu gaitām gan vietējos, gan starptautiskos mačos, ik pa laikam arī manī ir iezagusies vēlme atkal pamēģināt paskriet ar karti rokā un izbaudīt punktu meklēšanu "dzīvajā" nevis tikai pētot citu izskrietos ceļus internetā ievietotajās kartēs.
Septembris šogad ir sanācis diezgan aktīvs sacensību ziņā - pirmajā septembrī skrēju Vecāķos pa smiltīm, šīs nedēļas nogalē plānot vēl divi starti sacensībās, bet pa vidu vēl esmu paspējis noskriet divus pusmaratonus. Kaut Valmierā vienu brīdi biju domājis skriet maratonu, bet Jūrmalā 10 kilometrus, tomēr beigu beigās gan Valmierā, gan Jūrmalā startēju 21.0975 km jeb pusmaratona distancē ar visnotaļ labām sekmēm.
Valmieras maratons, kā jau pēdējos gadus ierasts, bija reizē arī Latvijas čempionāts maratonā. Daļēji dēļ šī iemesla, daļēji arī dēļ tā, ka tas būtu kā labs treniņš pirms kārtīga maratona, pirms Valmieras apsvēru tur startēt maratona distancē, un skriet tādā kā treniņa režīmā. Taču tā kā pēdējo nedēļu pirms Valmieras līdz ar strauji atnākušajiem vēsajiem rudens rītiem biju kārtīgi apaukstējies, tad nebiju pārliecināts kāds vispār no manis Valmierā būs skrējējs. Tā kā sacensību starta sarakstā arī manīju, ka maratonam bija pieteikušies gan Kristaps Bērziņš, gan Mindaugas Viršilas, ar kuriem dēļ izlaistā sezonas sākuma man ir visai sīva cīņa Skrien Latvija kopvērtējumā, kas nozīmētu, ka nekādā pārāk mierīgā treniņu režīmā skriet nedrīkstētu, lai viņiem nezaudētu pārāk daudz, tad nolēmu tomēr skriet pusmaratonu.
Pēc veiksmīgā starta Kuldīgā ilgs laiks pienācīgai atpūtai nebija, jo jau nākamajā nedēļas nogalē bija plānots starts NIKE Riga run skrējienā Mežaparkā, kas reizē bija arī Latvijas čempionāts 10 kilometru šosejas skrējienā. Skrējiens Kuldīgā apliecināja, ka fiziskā forma nav pavisam peļama, tāpēc cerēju arī uz veiksmīgu skrējienu Mežaparkā.
Kuldīgas pusmaratons šogad bija pavisam citādāks kā citus gadus - jauna trase, ierastajam Kuldīgas karstumam pilnīgi pretēji laikapstākļi, kas sekmēja jauna personīgā rekorda sasniegšanu (1h08'10"), kam kā patīkama piedeva nāca klāt trešā vieta kopvērtējumā un vienlaikus arī bronzas medaļa Latvijas čempionāta vērtējumā. Rezultāts gan nemaz nenāca viegli, bet laikam jau tāpēc gandarījums par to ir divtik liels.
Uz Liepāju tāpat kā pirms mēneša uz Ventspili braucām pēc personīgajiem rekordiem. Ventspilī pietrūka nepilna minūte, un kaut arī Liepājā līdz rekordam pietrūka vien 18 sekundes, tomēr par savu veikumu distancē un arī otro vietu finišā esmu ļoti priecīgs.
Pēc Ventspils pusmaratona ilgāku laiku cīnījos ar spēcīgu saaukstēšanos, kas kaut arī ietekmē pašsajūtu, tomēr skriet īsti neliedz. Un tā nu, laiku pa laikam sadzīvojot ar zināmu neveseluma sajūtu, četras nedēļas starp Ventspils un Liepājas pusmaratoniem uzmanība tika veltīta tam, lai Ventspils rezultātu Liepājā izdotos uzlabot. Šis bija trešais Liepājas pusmaratons, un Liepājā biju skrējis arī abus iepriekšējos gadus - 2011.gadā biju otrais ar rezultātu 1h10'02", bet pērn biju trešais (1h10'40"). Taču tā kā šogad pusmaratonu galvenais mērķis laikam būs beidzot paskriet zem 1h09', tad nebija šaubu, ka šogad Liepājā jāskrien ātrāk kā iepriekšējos gadus.
Ar uzvaru Siguldas pusmaratonā (1h08'20"), kur, praktiski visu distanci skrienot vienatnē, vien nieka 10 sekundes atpaliku no sava personīgā rekorda, visticamāk noslēdzu savu šī gada sacensību sezonu Latvijā. Taču ar šo skrējienu nebūt netika likts punkts sacensību sezonai kopumā, jo pēc pavisam nelielas atelpas no Siguldas skrējiena, devos uz Igaunijas lielāko salu Sāremā, lai piedalītos tur jau 40.reizi notiekošajā trīs dienu skrējienā - "Saaremaa kolme päeva jooks".
