Neplānotais sezonas nobeigums

Novembrī biju ieplānojis startu Valensijas maratonā - tajā pašā, kurā skrēju pirms gada, un tajā pašā, kur Jānis Girgensons pirms pāris dienām izskrēja šīs sezonas ātrāko maratonu starp Latvijas sportistiem (2:19:08). Taču tā vietā, lai skrietu maratonu Spānijā, svētdien riņķoju Ogres ielās.
Par to, ka novembrī varētu atkal skriet Valensijas maratonā domas bija jau augustā. Līdz šim gan divreiz vienu un to pašu maratonu skrējis neesmu.Taču tā kā pērn Valensijā rezultāts (2:26:30) neiznāca tāds kā cerēts, un arī tāpēc, ka šogad maratona rīkotāji atkal piedāvāja gana izdevīgus nosacījumus ar bonusu par jaunu personīgo rekordu, tad izlēmu uz Valensiju tomēr atkal braukt. Un līdz ar to visi starti rudenī jau tika skrieti ar domu par gatavošanos Valensijas maratonam (tajā skaitā arī starts Valmieras maratonā).

Vējainais un vēsais Siguldas pusmaratons

Pēc neveiksmīgā skrējiena Valmieras maratonā sapratu, ka veselība laikam nav bijusi ideālā stāvoklī, jau stājoties uz maratona starta, tāpēc nolēmu, ka jādod organismam iespēja nedaudz atgūt spēkus. Tāpēc nākamo nedēļu pēc Valmieras aizvadīju pavisam mierīgā režīmā, divas dienas  pēc maratona vispār neskrienot, un arī pārējās dienas skrienot salīdzinoši maz un ne pārāk ātri.

Pēc šīs atjaunošanās nedēļas skriešanas kāre atkal kļuva lielāka, to gan nedaudz mazināja nu jau atnākušais rudens vēsums un tumšie vakari, taču bez šim ārējiem apstākļiem arī zemapziņā saglabājās tā sajūta, ka Valmierā un pēdējos ātrajos treniņos pirms tam nespēju no sevis dabūt laukā to, ko vajadzētu. Tāpēc, atkal atgriežoties pie ātrajiem skrējieniem, nebija pārliecības, ka varēšu pienācīgā ātrumā skriet.

Neizdevies Valmieras maratons

Viena no kūkām par katru Valmieras maratona desmitās jubilejas gadu

Valmieras maratonam pieteicos ar vienu vienīgu mērķi - uzvarēt un kļūt par Latvijas čempionu maratonā. Tieši tāpēc otrā vieta finišā priekš manis bija liela vilšanās. Pats gan vēl īsti nespēju saprast, vai lielāka sāpe ir par to, ka netika izcīnīta šī kārotā uzvara vai arī tas, ka fiziski nespēju dabūt no sevis laukā to, uz ko man bija jābūt spējīgam.

Latvijas čempionāts 10 kilometros šosejā Piltenē

Skrējiens Piltenē šogad bija jaunpienācējs Latvijas skrējienu kalendārā. Un jau pirmajā gadā tam tika gods nest Latvijas čempionāta 10 kilometros šosejā nosaukumu. Latvijā jau to sacensību, kurās ir sertificēta 10 kilometru trase, ir pavisam maz, pēdējos gadus vairāk par diviem skrējieniem gadā, šķiet nav bijis.
Pērn LČ 10 km šosejā bija paralēli Rēzeknes pusmaratonam, taču tā kā galvenais skrējiens tur bija pusmaratons, tad paralēli notiekošo 10 kilometru distanci no ātrākajiem sportistiem tur skrēja pavisam maz. Vēl pirms tam vairākus gadus pēc kārtas LČ medaļas šajā distancē tika izcīnītas NIKE Riga Run skrējienā Mežaparkā (2013.gada NIKE Riga Run arī izskrēju līdz šim savu ātrāko 10 km rezultātu - 31:57).
Tā nu sanāk, ka, ja uzrīko sertificētā trasē 10 kilometru skrējienu, tad ir diezgan liela iespēja tikt pie papildus mārketinga elementa - Latvijas čempionāta nosaukuma. Un šoreiz šāda iespēja tika Piltenes skrējiena rīkotājiem.

Latvijas čempionāts pusmaratonā Kuldīgā

Sezonas sākumā nospriedu, ka šogad Kuldīgas pusmaratonā (reizē arī Latvijas čempionāts pusmaratonā) gribētu noskriet patiešām labi. Nav jau tā, ka citos mačos negribētu noskriet labi, bet kaut kā šķita, ka par godu Latvijas čempionātam, tieši Kuldīgas pusmaratonā šogad varētu pacensties noskriet savu labāko pusmaratonu. Kuldīgā izdevās patiešām labs un čempionātam cienīgs sniegums, taču, vai tas bija sezonas labākais pusmaratons, to jau varēs spriest tikai sezonas beigās.
Dažas dienas pirms došanās uz Kuldīgu bija beidzies mans aptuveni nedēļu ilgais atvaļinājums. Un kā jau man tas ir ierasts, tad atvaļinājums ir laiks, lai arī reizēm varētu pabaudīt treniņnometnes režīmu, kad pa dienu var uztaisīt divus kārtīgākus treniņus, ir pietiekami laika, lai pēc treniņa mierīgi pavingrotu, kārtīgi paēstu, un pa dienu arī pagulētu. Tā nu arī šoreiz sanāca nepilnu desmit dienu posms ar diezgan lielu kilometrāžu un arī vairākiem labiem ātruma treniņiem.

Latvijas čempionāts stadionā

Pēc starta Latvijas Olimpiādē Valmierā nākamās sacensības, kurās biju plānojis piedalīties, bija kārtējais Skrien Latvija posms - Jelgavas nakts pusmaratons. Taču jau nedēļas sākumā pirs Jelgavas treniņos galīgi neskrējās, ko gan norakstīju uz nepilnīgu atjaunošanos no iepriekšējiem treniņiem. Taču divas dienas pirms Jelgavas pusmaratona pēc vakara treniņa sapratu, ka laikam sagurums treniņos būs bijis slimošanas priekšvēstnesis, jo pa nakti slikti gulēju, daudz svīdu, un kaut arī temperatūru nemērīju, domāju, ka bija vismaz +38 grādi. Nākamajā dienā it kā jutos nedaudz labāk un pa dienu biju arī darbā, taču vakarā atkal temperatūra bija +37.7. Cerēju, ka varbūt tomēr nākamajā rītā jutīšos pēkšņi jutīšos pavisam labi, taču no rīta joprojām diez kā nejutos, temperatūra +37.2 un nolēmu, ka nav vērts mocīt organismu, jo labs rezultāts, ja pat Jelgavā skrietu, tik un tā nesanāktu. Tā nu Jelgavā neskrēju, bet pusmaratonu skatījos mājās straume.lmt.lv pārraidē. Nākamajā dienā pēc divu dienu neskriešanas gan atkal atsāku skriet.

Latvijas Olimpiāde Valmierā

Reizi četros gados, kad pasaulē notiek lielās Olimpiskās spēles, pie mums notiek vietējā Latvijas Olimpiāde, kur sportisti, pārstāvot savus novadus, sacenšas par Latvijas olimpiskajām medaļām. Šogad Latvijas ceturtā Olimpiāde notika Valmierā, kur 30 sporta veidu vidū bija arī vieglatlētika. Kaut arī iepriekšējā rakstā rakstīju, ka daudz netrūka, ka Olimpiādes laikā Sanktpēterburgā būtu skrējis maratonu, tomēr uz maratonu neaizbraucu (un labi, ka tā, jo Pēterburgā maratons šogad bija norisinājies +28 grādu karstumā), un maratona vietā, kā jau tas sezonas sākumā bija ieplānots, startēju Olimpiādē, pārstāvot Ogres novadu.