Miera sajūta

Ierasts, ka beidzamos gadus ziemas beigās sāku skaitīt dienas līdz pirmajām sacensībām, sāku biežāk pārdomāt par to, ka tuvojas sezona, atlases sacensības visādiem čempionātiem, un vispār gandrīz klāt ir brīdis, kad varēšu uz citu fona ar saviem rezultātiem salīdzināt savu starpsezonā ieguldīto darbu. Taču šogad ir citādāk.

Iepriekšējo gadu iekšējo nemieru ;sogad ir nomainījusi diezgan patīkama miera sajūta. Iemesli gan tam laikam ir vairāki - gan tas, ka orientēšanās sezonas plāni ir miglā tīti, jo nezināmā un jaunā atlases "sistēma" īpaši neko neļauj plānot šajā jautājumā; gan arī tāpēc, ka bez orientēšanās sporta diezgan daudz domu un spēka tiek veltīti skriešanai, un šajā jautājumā gan jau šādi tādi plāni sāk iezīmēties, katrā ziņā marta beigās esmu ieplānojis braucienu uz Varšavas pusmaratonu, kas, lai arī vairāk plānots treniņnolūkos, taču pazīstot sevi, gan jau nekāda skriešana tikai ar "pusspēku"  nesanāks. Pasākums tur gan diezgan grandiozs, jo pusmaratona distancei jau šobrīd pieteikušies teju 5000 skrietgribētāji.

Vēl viena beidzamā laika aktivitāte, kas saistīta ar skriešanu, ir iesaistīšanās VSK Noskrien rīkotajā akcijā "Uzdrošinies noskriet", kuras laikā 15 cilvēkiem tiek dota iespēja pirmo reizi mūžā pievarēt pusmaratona distanci Rīgas maratona ietvaros 22.maijā. Oficiāli mans postenis šajā akcijā ir konsultants, lai palīdzētu topošajiem pusmaratonistiem ceļā uz nosprausto mērķi. Iedvesmai un motivācijai, arī viena mana pērnā gada treniņnedēļa ir tikusi rakstā par to "Kā skrien citi?". Katrā ziņā man vienmēr ir bijis prieks redzēt arvien vairāk cilvēkus skrienam, un ja man ir iespēja šo visu kaut nedaudz kaut kā atbalstīt un sniegt kādu padomu, tad iesaistīšanās šādā akcijā patiesi ir vērta.