Lieldienu balva Vecāķos

Apbalvotie

Šogad esot bijušas vienas no pēdējās desmitgades siltākajām Lieldienām. Taču, ņemot vērā, ka šogad Lieldienas iekrita teju vēlākajā iespējamajā Lieldienu datumā, tad siltums aprīļa beigās nav nekāds milzu pārsteigums. Jebkurā gadījumā siltie laikapstākļi padarīja skriešanu Lieldeinu brīvdienās jo īpaši patīkamu, un arī Lieldienu balva - orientēšanās sprints Vecāķos izvērtās par patiesi foršu pasākumu. Pēdējā nopietnā darbošanās ar karti man sanāca pirms divām nedēļām Kurzemes pavasarī un treniņu kilometri turpināja krāties pa šo laiku (tam līdzi arī zināms nogurums), taču dalība Lieldienu balvā jau ir gandrīz vai kā neatņemama Lieldienu sastāvdaļa, tāpēc par to, vai Vecāķos skriešu daudz nebija jādomā.

Skriešana pa Vecāķiem un kāpu zonu bija nedaduz netipiska pierastajai Lieldienu balvai Rīgas ielu ielenkumā, un pieļauju, ka no orientēšanās viedokļa distance varbūt bija nedaudz vienkāršāka kā citus gadus - gan kontrolpunkti mazāk, gan variantu mazāk, taču nebūt tas nenozīmē, ka Lieldienu balva bija sliktāka.

Forši bija tas, ka bija iespēja pabūt Vecāķos, kur, tā vien šķiet, iepriekš nekad īsti nebiju bijis (braukšana ar vilcienu gar Vecāķu staciju neskaitās). Forši bija arī tas, ka, skrienot paspēju nopētīt jūru, un biju pārsteigts, ka jūrā vēl peld daudz vientuļu ledus gabalu, kaut arī ārā teju +20 grādi. Forši bija tas, ka pludmalē bija daudz cilvēku (otro Lieldienu baudītāji pludmalē ne tikai vēroja jūru, sauļojās, bet pat pēc mača manīju vienu pliko, kas, šķiet, brida peldēties), kas redzēja orientieristus darbībā - pieļauju, ka neviens vien kāpās guļošais, sauli uzņemošais kādā brīdī manīja, ka pāri viņu pārlec kāds orientierists (pirms manis viens tieši tā arī izdarīja, un guļošā pat īpaši neizrādīja par to izbrīnu).

Protams, forši bija arī tas, ka tiku pie otrās vietas - lai arī Kalvim zaudēju vien 2 sekundes (uz pēdējo punktu uzvara tika izlaista no rokām), tomēr viņš uzvaru bija pelnījis vairāk, jo sākumā bija skrējis ātrāk par mani, un ja ne kļūda distances beigu daļā, tad pārsvars būtu bijis sekundes 20 lielāks. Toties par spīti pārāk prātīgajam sākumam (uz pirmo punktu vien devītais laiks, atlikušie visi etapu laiki bija TOP4), man izdevās veikt labu, prātīgu skrējienu, bez liekām kļūdām, ar spēcīgi aizvadītu sadaļu pa smiltīm, un galu galā rezultātu pirmajā trijniekā. Vien varbūt nedaudz raitāk kājas vajadzēja kustināt (varbūt vjadzēja tomeŗ skriet ar botām nevis maniem dažu-naglu IceBugiem?), bet to jau pamanīju Kurzemes pavasarī, ka mežā izspiežu no sevis mazāk nekā skriešanas mačos. Pie šī laikam būs jāpiedomā turpmāk vairāk.

Nākamā atrādīšanās mežā, tā vien šķiet, būs Baltijas čempionātā maija otrajā pusē, bet pagaidām turpinām skriet pa gludākiem segumiem.