Aizmigt no skriešanas

Naktī es guļu ļoti labi. Vai nu tāpēc, ka daudz skrienu, vai arī tam varbūt nav nekādas saistības ar skriešanu, bet miegs man ir ciešs. Taču ne vienmēr ir tā, ka, līdz ko apguļos, tā uzreiz varu aizmigt. Un tādās reizēs tā vietā, lai skaitītu aitas, es aizmiegu no domām par skriešanu.
Kādreiz man bija teorija, ka grūti aizmigt ir tad, ja galva ir pilna ar domām. Domas tiek prātā pārcilātas, smadzenes turpina strādāt un tām nav dots atelpas brīdis, lai ieslīgtu miegā. Taču izmest domas no prāta nav nemaz tik vienkārši. Ir visnotaļ sarežģīti tā uzreiz pārslēgties un pēkšņi nedomāt pilnīgi par neko, un tā ar tukšu prātu aizmigt.
Kādu laiku atpakaļ atklāju, ka gluži labi iemigt palīdz dienas treniņa atsaukšana atmiņā. Bet nevis tā vienkārši - šodien biju aizskrējis tur un tur, bet gan palaižot prātā kā filmu, kur vēlreiz izskrienu tās vietas, kur treniņā ir būts, mēģinot atcerēties, katru pagriezienu, katru krustojumu. "No mājas pa trotuāru, tad krustojumā pa kreisi, paskrienu garām sievietei ar ratiņiem, atkal pa kreisi, pārskrienu tiltam, kur stāv trīs vīri, luksoforā pārskrienu, kad jau sāk mirgot zaļais...". Un tā visu treniņu.
Es noteikti neatceros visu, un ir vietas, kas no atmiņas ir pagaisušas vai arī tās atceros pavisam miglaini, kas droši vien ir no brīžiem, kad esmu skrējis autopilotā, tajā brīdī par kaut ko ļoti aizdomājoties. Bet pārsteidzošā kārtā šādi, attinot filmu, var atcerēties pat tādas detaļas un kaut kādus epizodiskus kadrus no treniņa, kad pašam jābrīnās, ka tādas lietas vispār esmu piefiksējis.
Var jau būt, ka tā man ir vienkārši tāda prasme, kas iegūta vēl laikos, kad orientējos pa mežu ar karti. Ne velti, citi brīnās, kā varu tik sīki aprakstīt savus maratona aprakstus, un vai patiesi es to visu atceros. Taču katrā ziņā tas ir arī sava veida atmiņas treniņš. Un arī ieslīgt miegā tas patiesi palīdz, jo itin bieži jau esmu aizmidzis pirms esmu domās paspējis izskriet treniņu līdz beigām.