Kopš skrējiena Rēzeknē sacensību pauze sanāca vien divas nedēļas. Tik vien kā atgūties no iepriekšējām sacensībām un pēc tam jau sākt atpūsties pirms nākamā starta īsākajā distancē Ventspils maratonā.Lai arī patiesi nekādu ļoti intensīvu treniņu pa vidu starp abiem startiem nebija, toties pēc pusgada pārtraukuma atkal saņēmos divreiz no rīta piecelties agrāk un uztaisīt divus treniņus dienā. Šajā karstajā laikā, vienu piecdesmit minūšu treniņu sadalot divreiz pa trīsdesmit minūtēm, gan tieši bija laikā - no rīta vēl saule īpaši nekarsē, bet vakarpusē arī pusstundu karstumā var izturēt. Bet pēdējās dienās esmu arī izbaudījis, ka skrienot pavisam vēlu vakarā, kad saule jau norietējusi, par karstumu vispār var nesatraukties.
Uz Ventspili ar nelielu loku pa Kurzemes lejasdaļu devos jau sestdienā. Vismaz sacensību rītā varēju izgulēties un nebija arī nogurums no ilgās stūrēšanas. Šis arī bija ceturtais posms, kur jābrauc ir tik tālu, ka tajā pašā dienā braukt turp un atpakaļ, ja pašam ir jāstūrē, šķiet diezgan pagrūti. Atlikušie posmi (varbūt izņemot Kuldīgu) jau ir relatīvi tuvu, tā ka tur droši vien vairs nevajadzēs meklēt naktsmājas, kur pārlaist nakti pirms vai pēc skriešanas.
Sacensību svētdienā rīta cēlienu pavadīju gar trases malu līdzi jūtot maratonistiem un pusmaratonistiem. Pašam starts tikai pusdivos, kamēr garo distanču skrējējiem jau desmitos bija jābūt uz starta. Rokas no plaukšķināšanas atbalstot skrējējus jau sāka uz beigām pagurt, bet visādi citādi biju savam startam gatavs.
Neveiklākais moments visā skrējienā noteikti bija starta brīdis. Tika paziņots, ka starts tiks dots ar salūta izšaušanu. Taču pirmās raķetes izšāvās bez trokšņa, un tā vien šķiet, ka es vienīgais pamanīju salūta gaismas un, kad biju jau spēris pirmos soļus, tikai tad arī pārējie saprata, ka jāskrien. Tā jau pašā sākumā biju dabūjis uzreiz dažu metru handikapu, kas noteikti pārējiem lika uzskriet nedaudz ātrāk, lai mani gan pēc pavisam neilga brīža atkal noķertu.
Pirmo kilometru sev par pārsteigumu noskrēju tāpat esot priekšgalā. Kādu brīdi pēc starta man blakus vienīgi iekārtojās Jānis Razgalis, kurš Rēzeknē no visiem aizmuka jau līdz ar starta signālu. Acīmredzot, šoreiz pēc tik pārliecinošas uzvaras dzīties nebija viņa mērķis, un tā nu mēs abi ar viņu skrējām grupas galvgalī. Aiz muguras mums sekoja vien trīs vai četri skrējēji.
Arī otro kilometru joprojām skrēju pa priekšu. Tempu visu laiku nācās turēt pašam, mēģinot nelaist nevienu sev garām, bet jutos vēl tīri labi, un tā arī turpināju, nezinot kurā brīdī šāda skriešana paliks par grūtu.
 |
| Startā pa priekšu |
Jānis gan uz beigām arvien biežāk bija manāms man tieši blakus. Temps šķita lielāks kā iepriekšējās reizes, un pašam skrienot bija prieks, ka varu tā skriet pa priekšu. Taču nenovēršami tuvojās finišs, un lai arī aiz muguras varēja dzirdēt, ka Arnim ar Aigaru nebūt nav viegli, tomēr līdz šim beigu daļā no manis visi tāpat ir spējuši aizskriet prom, man nespējot atbildēt beigu paātrinājumam. Tāpēc tas, ka viņi bija joprojām blakus, ne par ko labu priekš manis neliecināja.
Kad līdz finišam bija palicis nedaudz virs kilometra cents nedaudz pielikt soli, un, joprojām saglabājot pozīciju priekšā, visi tomēr turējās kopā un neviens netaisījās iepalikt. Taču, kad līdz beigām bija palikuši apmēram 800 metri, pavisam citu ātrumu ieslēdza Jānis. Arnis ar Aigaru viņam uzreiz centās sekot, un, pārkārtojoties nedaudz sapinoties savās kājās, arī es centos ieķerties vīriem astē, taču tas izdevās tikai uz brīdi.
Visu distanci biju turējis augstu tempu un, lai arī jutu, ka tāpat esmu sācis skriet ātrāk, tomēr pārslēgt tādu kārtīgu finiša ātrumu vairs nebija spēka. Atšķirībā no Rēzeknes beigās gan necentos pavisam brīvi laist viņus visus prom, taču ar savu ātrumu beigu posmā nebiju konkurētspējīgs. Lai arī uz brīdi šķita, ka Aigars nedaudz nomet tempu un varbūt izdosies viņu noķert, tomēr drīz vien arī atstarpe līdz viņam strauji atkal pieauga.
Pirms starta bija plāns, ka pēdējos 350 metros pirms finiša būtu labi būt ar kādu vēl kopā, jo tur sākas neliels kāpums uz augšu, un varbūt tad varētu finišā vēl pacīnīties. Taču realitātē līdz tam brīdim visi, ar kuriem vajadzētu cīnīties, jau bija gabalā.
 |
| Zaļs, zils, dzeltens un oranžs - finiša taisnē no pirmās līdz ceturtai |
Piecas sekundes ir mazākā atstarpe līdz trešajai vietai šogad, tā ka virziens laikam ir pareizais. Lai arī Jānim zaudētās sešpadsmit sekundes varbūt nav gluži objektīvs rādītājs, jo skaidrs, ka pirmos četrus kilometrus ar pilnu spēku viņš neskrēja. Taču domāju, ka beigu kilometrā arī viņam bija jāuzskrien gana ātri, lai ne Arni, ne Aigaru sev tuvumā nepielaistu. Savukārt gan Arnim, gan Aigaram noteikti biju licis kārtīgi censties visas distances garumā, jo pretstatā iepriekšējiem startiem nevienā brīdī neļāvu sev atpūsties, kaut vai uz brīdi kādam iesēžoties astē, un biju skrējis ar pilnu atdevi no starta līdz pat finišam. Un lai arī vieta atkal ceturtā, tomēr izpildījums bija ļoti labs, sasniegtais rezultāts arī, tāpēc nav nekāda pamata būt neapmierinātam. Tikai jāturpina mērķēt uz augšu!
 |
| Desmit ātrākie |
Un vēl nelielai atkāpei ar skatu nākotnē: visus pēdējos gadus vienlaicīgi ar Ventspils maratonu (agrāk pusmaratonu) Somijā ir notikusi Jukola - lielākās orientēšanās stafešu sacensības pasaulē. Lai arī pa šiem gadiem pāris reizes ir bijuši piedāvājumi startēt Jukolā, tomēr līdz šim esmu vienmēr izvēlējies Ventspili. Bet izskatās, ka nākamgad izvēle nebūs jāizdara, jo Jukola būs nedēļu ātrāk kā maratons Ventspilī. Un, ieraugot, ka nākamgad Jukola notiks netālu no Rovaniemi, kas ir tieši pie polārā loka, man jau tagad šķiet, ka es tur gribētu piedalīties. Varbūt jau laicīgi jāsāk meklēt kāda komanda, kas būs gatava nākamgad doties tik tālu uz ziemeļiem, kur atrastos vieta arī man.
Nav komentāru :
Ierakstīt komentāru
Ja ir kāda vēlme kaut ko pie šī piebilst, tad lūgtum!
Lai komentārā ierakstītu savu vārdu (par ko es ļoti priecāšos), laukā "Komentēt kā" izvēlies punktu "Nosaukums/URL" un ailē Nosaukums ievadi savu vārdu, vai arī izvēlies "Anonīms", lai komentētu anonīmi (labāk tomēr komentē ar savu vārdu vai iesauku).