Jukola ir lielākās orientēšanās stafešu sacensības pasaulē, un domāju, ka katram orientieristam kaut reizi dzīvē būtu jāaizbrauc izbaudīt, kas tā Jukola tāda ir. Mana pirmā Jukola bija 2005.gadā, kad mani laipni uzņēma OK Saldus Jukolas komandā. Nākamos piecus gadus ar mainīgām sekmēm startēju gan OK Saldus, gan OK Ogre, gan Lapuan Virkia komandās. Taču līdz ar 2010.gada ne pārāk veiksmīgo Jukolu, kur satraumēju kāju un no meža izbraucu ar auto, mana Jukolas pieredze arī bija apstājusies.
Pēc 2010.gada būtībā pilnībā pārgāju no orientēšanās uz maratonu skriešanu, un, lai arī gandrīz ik gadu saņēmu aicinājumu atkal startēt Jukolā, tomēr vienmēr Jukola, kas parasti notika nedēļu pirms Jāņiem, sakrita ar Ventspils maratonu. Taču tā kā pēdējos gados nopietnā skriešana ir krietni gājusi mazumā, un biežāk atkal skrienu pa mežu, un, vēl jo vairāk, uzzinot, ka 2020.gada Jukola būs pie polārā loka Somijas ziemeļos, sapratu, ka labprāt uz Jukolu brauktu atkal.
Kad pērnā gada sākumā OK Ogre sāka organizēt komandu, teicu, ka arī es esmu gatavs skriet. Tā kā Jukola šoreiz tika rīkota Rovaniemi, kas atrodas tieši uz polārā loka nieka 1228 kilometrus gaisa līnijā no Rīgas, tad izlēmu, ka uz turieni ir jālido un nopirku lidmašīnas biļetes.
Tad uznāca COVID-19 vīruss, tāpat kā Latvijā arī Somijā visus pasākumus atcēla un Jukola tika pārcelta uz 2021.gadu. Par laimi naudu par biļetēm dabūju atpakaļ. Bet to, vai pēc gada uz Jukolu patiesi varēs braukt un vai es to gribēšu darīt, tad vēl īsti nezināju.
Šogad pavasarī tika paziņots, ka Jukola šogad notiks. Vienīgi tas būs nevis jūnijā kā ierasts, bet gan augustā. Tas nozīmēja, ka no cerētās polārās nakts un gaismas visas nakts garumā vairs nebūs ne miņas, un vismaz no šī viedokļa tā būs diezgan līdzīga visām citām Jukolām. Pavasarī gan īsti nebija vēl skaidrs, kā vasarā būs ar ceļošanas iespējām, tāpēc diez ko entuziastisks par braukšanu uz Somijas ziemeļiem vairs nebiju. Un kad vēl vasaras sākumā ieraudzīju, ka biļetes ir ķļuvušas krietni dārgākas kā pirms gada (varbūt Finnair uz šo biļešu rēķina mēģina atgūt savus COVID zaudējumus), un bija skaidrs, ka tik daudz par biļetēm vienai nedēļas nogalei neesmu ar mieru maksāt, tad domas par Jukolu mazinājās vēl vairāk.
Tomēr uz jūnija beigām ļaujoties pamudinājumiem, tomēr izlēmu, ka uz Jukolu jābrauc. Apņēmība bija tā atgriezusies, ka biju pat noskaņojies, ka visu tālu gabalu varētu braukt arī ar auto. Četriem šoferiem mainoties, arī tie 1200-1300 kilometri jau tik daudz nemaz nav.
Nebija gan vēl skaidrs, kuru etapu varēšu skriet, taču tā kā bija sajūta, ka būs jāskrien pa nakti, tad jūlijā, atvaļinājuma laikā esot netālu no Liepājas, izdevās pat uztaisīt vienu nakts treniņu Bernātu kāpās (turpat blakus Latvijas galējam rietumu punktam, kur Jānis Čakste vēl tālajā 1924.gadā bija teicis: "Te jābūt kūrortam!"). Drukājot karti, gan nebiju pamanījis, ka printerim melnā krāsa bija gājusi uz beigām, kā rezultātā visas krāsas izskatījās citādi, asuma nebija un kalniņus nevarēja atšķirt no ieplakām. Švakā karte apvienojumā ar teju desmit gadu pauzi no nakts orientēšanās nekādu dižo pārliecību par manām nakts orientēšanās prasmēm neradīja.
Augusta sākumā beidzot sākās īstā brauciena plānošana un komandas galējā komplektēšana. Pēc garām diskusijām, dažādu variantu izvērtēšanas un vēl divu līdzbraucēju atrašanas, kas kopā ar septiņu orientieristu komandu ļoti skaisti kopā veidoja deviņu cilvēku grupu, kas ļoti labi dalās ar trīs bez atlikuma, tika nolemts piektdienas rītā ar diviem auto braukt līdz Tallinai un atstāt to ostā. Tālāk kāpt uz prāmja un tad ar nakts vilcienu trīsvietīgā kupejā braukt līdz Rovaniemi, sestdienu pavadīt jau galā gatavojoties nakts skrējienam, un svētdienas pēcpusdienā ar nakts vilcienu atkal doties uz Helsinkiem uz prāmi, un tad jau no Tallinas atpakaļ ar auto atkal uz mājām.
Izbraukšanas dienā nepilnu pusstundu vēlāk izbraucu no Ogres. Ceļā uz Berģiem, kur bija paredzēts savākt pārējos trīs mašīnas biedrus, saņēmu ziņu, ka viens no viņiem ir Berģos, bet pase Juglā. Tad nu nācās mest papildus loku caur Juglu. Un tā vēl pat netikuši īsti ārā no Rīgas jau bijām iztērējuši praktiski visu ieplānoto laika rezervi. Vēl īsa pauze un stāvēšana pie ilgā luksofora Salacgrīvā, COVID-robežkontrole neilgi pirms Pērnavas (dīvaini, ka potēšanās sertifikātus tā arī nevienam neprasīja, pietika ar pasēm), un tad vēl pārdesmit kilometru braukšana uz 80 km/h aiz diviem smagajiem auto, kuri brauca tik cieši, ka starp tiem iespraukties nebija iespējams, un Tallinas ostas stāvlaukumā iebraucām vien desmit minūtes pirms beidzās iekāpšana prāmī.
 |
| Ieceļotāji Helsinkos |
Tālākais ceļš līdz Rovaniemi gan pagāja bez starpgadījumiem. Uz prāmja pēc ilgas lemšanas tika veiktas pēdējās izmaiņas etapu sadalījumā. Man tika pirmais, uz kuru jau biju daudz maz noskaņojies. Kaut arī jāatzīst, ka pretēji iepriekšējām Jukolām neviens pēc pirmā etapa pārāk nealka. Arī es zināju, ka labam pirmajam etapam ir jāvar ātri paskriet. Bet tā kā šogad ar to fizisko formu nav pārāk spoži, tad zināju, ka arī pirmajā etapā nez vai ies spoži. No otras puses pirmajam etapam ar kopējo startu tomēr ir sava īpašā aura, un kaut arī nebiju ar abām rokām par, tomēr nebija arī tā, ka būtu ļoti pret.
Atbraucot uz Rovaniemi, iekārtojāmies mūsu īrētajā mājiņā, kas atradās apmēram četrus kilometrus no sacensību centra un pēcāk devāmies apskatīt sacensību centru, kas bija uzbūvēts Mäntyvaara hipodromā Rovaniemi pievārtē. Patiesībā gan Rovaniemi pievārtē nemaz nav īsti pareizi teikts, jo kā izrādās tad tehniski Rovaniemi ir pēc platības lielākā pilsēta Eiropā, aizņemot 7900 km² lielu platību (tas sanāk kā viena astotā no Latvijas teritorijas). Tas viss gan tāpēc, ka pirms piecpadsmit gadiem Rovaniemi kā pilsēta apvienojās ar apkārt esošo Rovaniemi pašvaldību un līdz ar to krietni izpleta pilsētas robežas. Līdz ar to faktiski sanāk ka šī gada Jukolā visi dalībnieki skrēja pa mežu, bet tomēr reizē arī pa pilsētu.
Atgriežoties mājā, puse no komandas devās uz treniņkarti nedaudz iepazīt apvidu. Otra puse taisīja pusdienas. Pēc tam neliela nosnaušanās un, tuvojoties vakaram, sākām plānot katra etapa dalībnieku nokļūšanu uz startu. Karstas diskusijas bijām pieredzējuši jau etapu sadalē, bet arī ar loģistikas plānošanu nevedās daudz labāk. Galvenā problēma bija tā, ka mašīna bija viena, bet visiem komandas biedriem visas nakts garumā bija jātiek īstajā laikā gan uz startu, gan atpakaļ, līdz ar to bija jāsaprot cikos kurš brauc, kurš kuru ved turp, kurš atpakaļ, kurš brauc pats, un kur vispār stāvēs auto brīžos, kad tā gaidīs savu nākamo braucēju. Neviens +7 grādos naktī negribētu pārāk ilgi dzīvoties sacensību centrā ne pirms, ne pēc sava skrējiena. Beigu beigās tikām galā arī ar šo plānošanas uzdevumu, un jāatzīst, ka naktī transportēšana nostrādāja pat ideālāk kā bija saplānots.
 |
| Tas ir VIŅŠ, ieradies atklāt Jukolu |
Tuvojoties vakaram sāku pamazām gatavoties startam. No cerētās polārās dienas, protams, tagad augustā vairs nebija ne miņas. Ap deviņiem vakarā jau sāka satumst, ap to laiku arī ārā sāka līt lietus - ne ļoti stipri, bet tomēr tas nozīmēja, ka nakts būs vēl tumšāka. Tā kā naktī solīja vien +5..+7 grādus, tad uzvilku apakšā silto veļu. Noteipoju arī kājas - Somijā akmeņu mežā ir vairāk kā vajag, un noteipotas potītes ir vienīgais variants, lai akmeņos un tumsā, varētu skriet, tik daudz nedomājot par to, kur likt kāju.
Pēc desmitiem Dāvis mani aizveda līdz arēnai un devos uz startu. Ierodoties arēnā apēdu vienu želeju, lai jauda skriet būtu lielāka - vēl viena želeja biji līdzi, ko apēst distancē. Jāskrien gan it kā 13 kilometri, kam pirmsstarta komandas plānā biju atvēlējis apmēram 1h20', tomēr tā kā fiziskā forma nav tik spoža, tad izlēmu, ka želeja tomēr noderētu.
Starta zonā aprunājos vēl ar pāris citu Latvijas komandu skrējējiem, izstāvēju rindu uz tualeti, atstāju uz žoga iesildīšanās jaku, cerībā, ka pēc finiša tur joprojām būs, un devos uz savu starta rindu. Kaut aī pieteikušās bija ap 1200 komandām (rekordgados tās ir bijušas pat ap 1500 komandām), tomēr reāli startējušas bija aptuveni 950 komandas. Startā komandas stāvēja pa 20 komandām katrā rindā. Tā kā numuri bija pēc iepriekšējās Jukolas rezultātiem, tad Ogres komandai bija 121.numurs - tātad stāvēju septītajā rindā pašā malā.
Pirms starta novērtēju, ka apkārt visiem bija ļoti jaudīgas galvas lampas, un man noteikti bija vismaz vizuāli viena no mazākajām. Manai PETZL lampai maksimālajā režīmā ir 900 lūmenu gaisma, kas apgaismo priekšā ap 150 metriem, savukārt top lampas, kas tiek izmantotas Jukolā ir pat 5x jaudīgākas vismaz lūmenu ziņā. Tomēr otrdien bijām noorganizējuši vienīgo pirmsJukolas nakts treniņu otrpus Ķeguma HESam, un tajā ar savu lampu vispār nejutu, ka gaismas daudzums kaut kā ierobežotu skriešanu. Piedevām pirmajā etapā gaismas no pārējiem skrējējiem apkārt arī ir vairāk, tāpēc arī attiecos no lielākas lampas, kas mums vēl bija rezervē.
Mežā
Starts ar lielgabala šāvienu un mana septītā Jukola varēja sākties. Novērtēju vietu bara malā, jo burzma teju tūkstoš orientieristu barā bija visai liela. Līdz K punktam bija jāskrien kādi 600-700 metri un jau uzreiz jutu, ka nav nemaz tik viegli skriet šajā starta tempā. Pēc pārsimts skrietiem metriem no muguras sadzirdēju Ata Rešķa (OK Saldus) saucienu par to, kāds man ir pirmā kontrolpunkta numurs. Tas mums sakrita, un, jau tiekot mežā, jutu, ka Atis turās man aiz muguras.
Pirmais etaps bija visai garš, un vismaz sākumā apkārt skrējēju bija ļoti daudz. Uzreiz sajutu, cik ļoti daudz akmeņu ir zem kājām, noauguši ar sūnām un mellenājiem. Un jau pašā sākumā pamanījos diez gan pamatīgi nokrist. Temps šķita gana augsts, droši vien daļēji arī tāpēc, ka nebija radis tik ļoti lēkāt pār akmeņiem, bet cerēju, ka ar laiku temps noplaks un kļūs vieglāk. Kartē ieskatīties gan sanāca pavisam nedaudz. Kaut kādus lielākos objektus centos piefiksēt, bet tādu precīzu ceļu noteikti iezīmēt nevarēju. Centos turēt līdzi priekšā esošajiem un daudz maz kontrolēt, lai virziens ir tāds, kas vismaz šķietami ved uz manu punktu. Tuvāk punktam sākām skriet pāri atklātajam purvam. Sapratu, ka tās būs vietas, kur varēs skriet drošāk - tajā ziņā, ka tur nebija akmeņu, taču fiziski pamats tur bija ļoti mīksts un bija arī jāizvairās, lai neiekāptu kādā akacī vai ūdens bedrē.
Pirmā punkta rajonā apstājos, jo zināju, ka esam punktam pavisam tuvu, taču viss apkārt izskatījās vienāds. Arī pārējie šķietami riņķoja apkārt, meklējot, kur īsti punkts ir. Abi ar Ati punktu pamanījām diezgan drīz un paņēmām no šīs grupas kā vieni no pirmajiem. Zaudētas tur bija vien kādas divdesmit trīsdesmit sekundes, bet galvenais bija tas, ka šai grupai bijām tuvāk priekšgalam. Kā vēlāk konstatēju no rezultātiem, tad līderu grupa pirmo punktu bija atradusi divarpus minūtes pirms mums - fiziski šajā naktī tas man nebūtu pa spēkam. Izejot no punkta, atkal akmeņos piedzīvoju pamatīgu kritienu, taču aši atkal biju uz kājām un skrēju tālāk.
Atis atkal salīdzināja numurus nākamajiem punktiem un pagaidām distance mums sakrita. Kaut kur uz ceturto punktu nedaudz biju atguvies no ātrās sākuma skriešanas, iespējams, arī daļa no priekšā skrienošajiem bija vairāk paguruši, bet ik pa laikam jutu, ka varu pa kādam skrējējam apdzīt. Visi jau mežā skrēja pārsvarā rindā viens aiz otra, un apdzīt droši varēja tikai klajākās vietās, jo mani mēģinājumi kādam tikt galā mežā akmeņos, diezgan regulāri beidzās ar kritienu.
Uz piekto punktu bija pirmā kļūda, kur pieskrēju pie farsta punkta. Ātri gan kartē nolasīju, kur esam, un uzreiz arī atradām arī savu punktu. Laika izteiksmē tika zaudēts diezgan maz - varbūt kādas 30 sekundes. Pāris skrējējus no mūsu grupas gan droši vien pazaudējām, jo arī nākamais punkts bija atšķirīgs un šķiet tas farsts bija nedaudz īsāks.
Pēc septītā punkta biju priecīgs par pirmo dzirdināšanas punktu. Pēc tā uzreiz bija jāatstrādā pastāvs kāpums, bet kopumā sāku piefiksēt, ka skrējēju apkārt paliek mazāk. Priekšā skrējēju muguras, kam sekot, vēl bija. Aiz muguras gan pārāk neskatījos. Visu laiku dzirdēju ka tur ir Atis, kurš ik pa laikam pārliecinājās, ka mums punkti sakrīt, bet citādi īsti nezināju, cik gara "aste" mums ir aiz muguras.
Pusceļā uz desmito punktu nedaudz apmulsu no lampu rindas, kas tuvojās no kreisās puses, un gandrīz jau gribēju sākt meklēt punktu. Atis gan mudināja, ka jāskrien vēl uz priekšu un noteica, ka tie ir skrējēji, kas vēl tikai iet uz trešo punktu. Nākamie divi punkti tika paņemti bez problēmām, ik pa laikam atkal pa kādam apdzenot, kad, aiz muguras skrienot, nedaudz atkal pārādījās lielāka jauda. Jāatzīst gan, ka vietām arī kāds jūtami ātrāks apdzina arī mani, bet tie visticamāk bija top komandu pārstāvji, kas kaut kur pamatīgāk bija sakļūdījušies.
Šķiet tieši uz divpadsmito punktu pie sevis nodomāju, ka sāk palikt pavisam kluss un grupa, kurā skrienam nav nemaz tik liela, un, ka varbūt skrienam kādā no līderu vagoniem - varbūt otrajā vai trešajā. Realitātē tajā brīdī bijām vien ap deviņdesmitajām vietām kādas četras minūtes aiz pirmajiem.
Un tad sekoja mana nakts lielākā kļūda. Tuvojoties punkta rajonam, šķita, ka punktam kaut kur tepat jābūt. Taču visapkārt bija gludā akmens nogāze un īsti nevarēja saprast, vai esam par augstu nogāzē vai par zemu. Uz brīdi nedaudz piestāju (kas kā izrādās bija kādus 40 metrus no punkta), bet neatceros vairs kurš mudināja, ka jāskrien tālāk. Kādu gabalu uz priekšu bija punkts, bet jau atstatus nojautu, ka tas nav mans. Ātri gan punkta vietu kartē sapratu, taču skrienot atpakaļ pretī jau nāca nākamais skrējēju bars, spīdinot ar lampā acīs. Katrā ziņā līdz savam punktam netiku, kaut kur uzskrēju augstāk, zemāk, līdz beidzot abi ar Ati atkal nonācām pie tā paša nepareizā punkta. Un tikai tad atkal satiekoties ar vēl nākamo grupu izdevās punktu atrast. Kopumā pēc sajūtām tur palika vismaz četras ja ne visas piecas minūtes.
 |
| Kļūda uz 12.KP (mans bija F farsts) |
Varēja redzēt, ka šī jau ir krietni lēnāka grupa un centos atgūt nokavēto un tā rezultātā uz nākamo punktu izmetu vēl vienu līkumu, vēl pazaudējot apmēram minūti. Ar visu savu līkumu uz brīdi pazaudēju Ati, kurš punktu paņēma īsi pirms manis, taču drīz vien jau viņu noķēru un atkal apdzinu. Nākamo, proti, četrpadsmito punktu paņēmām tīri, ja neskaita, ka te jau daudz nācās skriet garām citiem skrējējiem, jo abas kļūdas jau bija mūs atmetušas ārpus pirmā divsimtnieka.
Par 15.KP paņemšanu man jāsaka paldies Atim. Punktā ieskrēju pirms viņa, taču šis etaps bija ļoti īss, tajā brīdī pētīju distanci uz priekšu, un nepiefiksēju, ka esam jau pie īstā punkta. Tāpēc, ja vien ne Ata sauciens, ka šajā punktā arī ir jāatzīmējas, tad varbūt arī beigās būtu sanācis DSQ.
Pirms astoņpadsmitā punkta bija otrā dzirdināšana, kur atkal padzēros. Savu želeju biju jau apēdis kaut kur ap desmito punktu, un jutu, ka sagurums jau ir diezgan liels. Ceļā uz deviņpadsmito punktu purvā, kur atkal drošāk varēja apdzīt priekšā skrienošos pamanīju Mārtiņu Lindi (OK Ozons), uzsaucu viņam, bet ar Ati ātri vien viņam bijām garām. Tad vēl divi īsi etapi, un pēc tam uz 22.KP bija pagarš (~600m) etaps pa ceļu.
Izejot uz ceļa, redzēju, ka priekšā kādus 100 metrus ir paliela grupa. Uzdevums bija skaidrs - noķert vismaz grupas beigas. Sākumā centos skriet pa pašu ceļu, kas bija diezgan dubļains, bet Atis uzsauca, ka gar malu iet dēļu laipa, un pa to jau skriešana bija pavisam glauna - tik vien kā līdzsvaru bija jānotur. Līdz brīdim, kad bija jāgriežas no ceļa atkal nost grupu bijām panākuši.
Nu gan vairs precīzi neatceros vai tieši pirms šī punkta vai ceļā jau uz nākamo, atkal piedzīvoju pamatīgu kritienu, šoreiz diezgan stipri atsitot plaukstu. Kamēr uztrausos kājās, Atis jau bija ticis priekšā un īsti viņu vairs nemanīju - skrienot rindā viens aiz otra, neredzi jau vairāk par divām trim mugurām sev priekšā.
Līdz finišam vairs bija palikuši daži punkti un vien apmēram kilometrs ko skriet. Ceļā uz 24.KP pamanīju kontrolpunktu, taču tas nebija mans, blakus diezgan skaļi tecēja strautiņš un ātri sapratu, ka mans punkts ir pavisam nedaudz vēl uz priekšu. Punktu atradu, bet biju pārsteigts, pie punkta sastopot Ati, kurš izmisīgi manā kartē mēģināja saprast, kur esam, jo kā izrādījās šis un vēl nākamais bija vienīgie punkti, kas mums distancē atšķīrās. Šķita, ka Atis ir noskaidrojis mūsu atrašanās vietu, un skrēju tālāk. Vēl pēdējais punkts kārtīgā mežā, tad uz nākamo ar nedaudz lielāku līkumu kā būtu vajadzējis tiku uz ceļu, un tad jau bija pirmspēdējais punkts un tālāk uz pēdējo un uz finišu tikai pa ceļu.
Te nu centos izspiest visu, cik nu vairs spēka bija atlicis. Komandas sapulcē, gatavojoties startam, runājām, ka varētu sacensties par ātrāko finišu - tā noteikti bija vēl papildus motivācija. Jebkura gadījumā šajos pēdējos 700 metros sev garām nevienu nepalaidu, bet pats apdzinu vismaz piecus sportistus, finišā ieskrienot 124.vietā (1h24'42").
Tālāk vēl bija jāatrod otrā etapa karte, kur gan nedaudz samisējās, jo pieskrēju pie nepareizā stenda. Taču ātri kļūdu laboju, norāvu otrā etapa karti, atdevu Dāvim un ar to mans pirmais etaps bija galā.
Kājas no pārpūles trīcēja. Kļūdās biju atstājis kādas minūtes septiņas. Ja ne tā viena lielā kļūda, tad ar orientēšanās pusi pat būtu visnotaļ apmierināts. Skaidrs, ka kļūda arī maksāja ātrāka "vagona" pazaudēšanu, un pēcāk visticamāk skrēju nedaudz lēnāk. Uzvarētājam etapā zaudēju teju 14 minūtes. Un pat bez kļūdām vieta finišā būtu vien ap 60-to.
Skaidrs, ka fiziski šobrīd esmu patālu no optimālas kondīcijas. Savu artavu noteikti deva arī tas, ka biju piemirsis kā tas ir skriet pa tik akmeņainu apvidu - tas tomēr ir tehnikas jautājums, kam vajag biežāku praksi kā vien reizi 11 gados. Taču atmetot fizisko sadaļu, skriešana pirmajā etapā bija ļoti aizraujoša un pēc finiša biju ļoti priecīgs, ka man bija jāskrien tieši pirmais un nevis kāds no pārējiem sešiem etapiem.
Mārtiņš Linde, ko beigu daļā biju apdzinis finišēja apmēram minūti jeb 25 vietas aiz manis. Savukārt Atim manis satikšana pie viņam neīstā punkta laikam tomēr nebija palīdzējusi, jo viņš iznāca sešas minūtes aiz manis 205.vietā.
 |
| Karte ar manu ceļu |
Pēc meža
Pēc finiša lēnītēm aizskrēju pēc jakas, kas joprojām karājās uz žoga, kas atdalīja starta zonu. Un tad devos atpakaļ uz norunāto auto stāvvietu, jo tuvojās laiks, kurā man bija jāsavāc Naura atstātā mašīna. Ierodoties norunātajā vietā mašīnu nemanīju, brīdi pagaidot, sapratu, ka jāpaskrien nedaudz pretī, un patiesi Nauris, nedaudz aizkavējies, drīz vien brauca pretī.
Nauris devās gatavoties savam trešajam etapam un es, paņēmis mašīnu, devos atpakaļ uz māju. Tumsā bez navigācijas, gan nogriezos pa vienu ielu par ātru un izmetu nelielu līkumu, bet tas bija sīkums. Galvenais, ka nakti varējām pārlaist mājā zem jumta, jo tiem, kas nakti bija pavadījuši teltī, teltis nācās sliet mežā starp kokiem, visu nakti līņāja bija auksts un no rīta atklājās, ka daļa no teltīm stāvēja gluži vai peļķē. Mums bija jumts virs galvas, silts un sauss.
Mājā biju ap vieniem naktī, iegāju pirtiņā, apskatījos rezultātus un centos doties gulēt, kas jau bija tuvu pulksten diviem. Miegs gan bija visai nemierīgs - gan no lielās slodzes, gan no tā, ka ik pa laikam apkārt kāds staigāja, jo nākamie etapi jau pamazām gatavojās saviem starta laikiem.
Pirmajā cēlienā nogulēju kādas divas, divarpus stundas. Tad uz brīdi uzmodos, šķiet mājās jau bija Andris pēc sava ceturtā etapa. Apskatījos, ka esam pagaidām starp 80. un 90.vietu un atkal centos pagulēt. Arī otrais gulēšanas cēliens sanāca vien kādas divas stundas ar pārtraukumiem.
Kaut arī piektajā un sestajā etapā Edgars un otrs Andris bija mūsu komandas mazāk pieredzējušākie skrējēji, tomēr, par spīti visam, viņiem izdevās ļoti labi skrējieni un Raivo pēdējā etapā devās mežā kā deviņdesmit pirmais ar labām cerībām vismaz par pāris vietām pakāpties. Beidzamie etapi jau bija pa gaismu, kas nozīmēja, ka arī orientēšanās ziņā bija nedaudz vieglāk - tāpēc, ka vairāk varēja redzēt apkārt. Tas gan nenozīmēja, ka skrējēji, ar ko Raivo bija jāsacenšas, bija švakāki, visticamāk pat bija tieši otrādi - pēdējos etapos bieži vien ir komandu labākie skrējēji.
Ar ļoti labu skrējienu Raivo izdevās pacelties par deviņām vietā finišējot 82.vietā, ar uzviju izpildot pirmsstarta komandas uzdevumu finišēt augstāk par līdz šim labāko OK Ogre sasniegto rezultātu - 94.vietu (2013.gadā).
Orientēšanās ar šo nu bija cauri. Svētdienā vēl daļa no komandas paguvām aizbraukt līdz astoņu kilometru attālumā esošajam Ziemassvētku vecīša ciematam un polārajam lokam. Vecīši gan tur bija vismaz divi - vienu vienkārši redzējām, ar otru arī nobildējāmies (bildes gan nepirkām). Pēcāk vēl komandas svētku pusdienas un tad jau priekšā bija garais ceļš ar vilcienu atpakaļ uz Helsinkiem.
Un te nu bija pēdējais šī brauciena pārbaudījums. Atceļā vilciena brauciena laiks jau tā bija pēc saraksta ilgāk kā turpceļā (turpceļā nepilnas 12h, atpakaļ nepilnas 15h). Taču no rīta, kad jau vilcienam bija jābūt praktiski Helsinkos, komandas biedri modināja, ka stāvam kaut kādā stacijā un līdz Helsinkiem ir vēl vismaz 6h.
Kā izrādījās, tad mēs joprojām stāvējām stacijā, kurā vilciens bija apstājies vienos naktī īsi pēc tam, kad biju aizmidzis. Un tā tur kaut kādu sliežu (vai elektrības tā arī īsti nesapratu) problēmu dēļ bijām nostāvējuši tur jau sešas stundas, un neviens īsti nezināja, kad brauksim tālāk.
Galu galā no Seinäjoki stacijas izkustējāmies vien pusdesmitos rītā, nieka astoņas stundas vēlāk kā plānots. Līdz Helsinkiem gan tika prognozēts, ka kādas divas stundas iedzīsim (laikam pa nakti vilciens brauc lēnāk un ilgāk stāv stacijās), taču jebkurā gadījumā tas nozīmēja, ka ne tikai nokavēsim prāmi uz Tallinu, bet arī Tallinā ieradīsimies pēc laika, kad būs beigusies stāvvietas apmaksa mūsu mašīnām.
Tad nu sekoja jaunu prāmja biļešu pirkšana, sazvanīšanās ar Tallinas Europark. Pa vidu visam neliels mierinājums bija tas, ka kavēšanās dēļ vismaz tikām pie kuponiem vilciena restorānvagonā. Par to vai kāds mums kompensēs jaunās prāmja biļetes gan vēl pilnas skaidrības nav.
Vilciens Helsinkos ienāca pusstundu vēlāk kā bija prognozēts brīdī, kad no rīta beidzot bijām sākuši kustēties. Līdz ar to nācās atmest plānu par iešanu kājām uz prāmi, bet nācās vēl steigā pirkt tramvaja biļetes.
 |
| Vēl nezinot, cik garš būs atpakaļceļš |
Uz prāmi paspējām, Tallinā mašīnas stāvvietā joprojām bija un galu galā mājās ierados pirmdienas vēlā vakarā - pusvienpadsmitos nevis četros pēcpusdienā kā sākumā bija plānots. Ļoti noguris, taču priecīgs par garo Jukolas nedēļas nogali.
Skaidrs, ka Jukolā katram ir savi individuālie mērķi noskriet pēc iespējas labāk. Savus secinājumus par fiziskās formas iztrūkumu noteikti guvu, bet guvu atkal apziņu, ka Jukola patiešām ir viens varens orientēšanās festivāls, uz kuru ir vērts braukt vienalga vai cīnies par pirmo, desmito, simto vai septiņsimto vietu. Un lielāko pienesumu tajā visā dod komandas sajūta - visiem ir kopīgs mērķis, interese, vēlme.
Kā pirms starta sapulcē visiem teicu - ja kādā brīdī mežā kļūst grūti, vai gribas skriet lēnāk, tad vienmēr jāatceras, ka finišā gaida komandas biedri un ir jāsakož zobi un jācīnās tālāk. Kaut mans 124.rezultāts pirmajā etapā nebija ļoti slikts, tomēr es pats noteikti būtu varējis pārējiem iedot labāku starta pozīciju. Bet par spīti tam visai komandai (Dāvim, Naurim, Andrim, Edgaram, Andrim, Raivo un arī man), kopā noskrienot stabili bez lielām kļūdām, mums izdevās sasniegt patiešām labu kopējo rezultātu. Taču skaidrs ir viens, ka nākamgad ar 82.vietu nevienam vairs nebūs gana.
Nav komentāru :
Ierakstīt komentāru
Ja ir kāda vēlme kaut ko pie šī piebilst, tad lūgtum!
Lai komentārā ierakstītu savu vārdu (par ko es ļoti priecāšos), laukā "Komentēt kā" izvēlies punktu "Nosaukums/URL" un ailē Nosaukums ievadi savu vārdu, vai arī izvēlies "Anonīms", lai komentētu anonīmi (labāk tomēr komentē ar savu vārdu vai iesauku).