Divi Stirnubuki

Pagājušā gada pirmie mēneši pagāja kā pa viļņiem - it kā visu ziemu skrēju, tomēr reāli tas bija apmēram tā - pāris nedēļas skrēju, tad nedēļu slimoju, atkal pāris nedēļas skrēju, atkal slimoju - un tā vēl vairākas reizes. Līdz ar to nekāds dižais progress sportiskajā formā īsti nebija, un pavasarī tā arī nekādu īpašu sportisko formu un sportisko pašsajūtu nesagaidīju.

Savukārt šogad pēc praktiski pilnīgi brīva decembra (bet vairāk tāpēc, ka negribējās nevis nevarēju) un arī no skriešanas brīvajanvāra sākuma, janvāra otrajā pusē pamazām sāku kustēties. Bet tā skriešana arī bija pakārtota laikapastākļiem - ja bija pārāk auksts, tad neskrēju, ja pārāk negribējās, tad neskrēju. 

Taču uz februāra beigām skriešana sāka kļūt diezgan regulāra ("regulāra" man nozīmē katru dienu), un arī vēlme skriet kļuva arvien lielāka. Ja pagājušajā gadā diezgan bieži bija jāpiespiežas iziet paskriet, tad šogad patiesi gribas skriet - varbūt par labu nākusi tieši tā garā pauze decembrī un janvārī.

Katrā ziņā pamazām kustējos arvien vairāk, un, ja pērn Stirnubukā piekritu pirmajos posmos skriet tikai tāpēc, ka tie bija salīdzinoši netālu, zinot, ka tāpat nekādi prātīgi rezultāti nebūs, tad šogad Stirnubukā jau visai apzināti izvēlējos pirmajos posmos startēt Stirnubuka distancē (ap divdesmit kilometriem). Līdz labai formai arī šogad vēl kāds ceļš ejams, bet ir sajūta, ka sacensību režīmā varu noskriet vairāk.

Tāpat kā pagājušā gada nogalē arī šogad Stirnubukā esmu "mySport Ogre" komandā. Pērn bija viena komanda - šogad jau esam izauguši līdz divām. Abas komandas spēkos diezgan līdzīgas, tāpēc varam sacensties ne tikai ar citām komandām, bet arī paši ar sevi. 

Komanda

Komandas bonuss ir arī tas, ka šogad esmu ticis pirmo reizi pie īsteniem taku skriešanas apaviem. Iepriekš Stirnubukā skrēju vai nu ar saviem supervecajiem Adidas xtrail apaviem, ar kuriem arī skrienu orientēšanās distances, vai arī ar kādiem no šosejas apaviem, tad šogad startēju ar Hoka Tecton X botām. Un jāsaka, ka ar kārtīgiem taku apaviem patiešām atšķirība ir jūtama. Lielākais bonuss ir saķere tieši meža takās un kāpumos, ko nevar salīdzināt ar šosejas apaviem, kas noteikti ir vairāk tomēr piemēroti gludām virsmām. Tā ka ekipējuma ziņā, noteikti esmu kļuvis labāks, bet jācer, ka šogad to pašu varēšu teikt arī par fizisko formu.

Divi Stirnubuka posmi šogad jau garām, un kā tad man ir veicies?

Stirnubuks 333 trasē Zaķumuižā

Marta beigās ar sacensību rīkošanu var sanāk visādi. Nevar zināt, vai būs vēl ziema, vai jau pavasaris. Vai sniegs jau būs nokusis, vai būs jāskrien pa kupenām. Šogad skrējējiem paveicās, jo Pierīgas priežu mežos pavasara saule sniegu bija nokausējusi un mežā nekas par ziemu īsti vairs neliecināja. Arī laiks sacensību rītā bija vinotaļ pavasarīgi saulains (pēcpusdienā gan lija ne pa jokam, bet pirmspusdiena skriešanai bija izcila, ja neskaita, gan bez cepures skrienot sala galva). Organizatoriem gan paveicās mazāk, jo nācās mainīt sacensību datumu un pavasara plūdu ietekmē pēdējā brīdī mainīt arī distanču trases. Bet nu visiem jau nevar paveikties.

Sezonas pirmajam startam deviņpadsmit kilometri pa priežu mežu bija visnotaļ piemērota distance. Labi pārredzamas takas, relatīvi maz kāpumu, maz līkumošanas pa sīkām taciņām, daudz pagari posmi pa lielākiem meža un grants ceļiem. Bija arī skaisti skati gar Lielās Julas krastiem, kur nekad iepriekš nebiju bijis. Daži sūdzējās, ka bija daudz skriešanas pa apvidu - bet tā kā liela daļa no maniem orientēšanās pirmsākumiem pagājuši tieši Pierīgas priežu mežos, tad šie posmi pa apvidu man pat likās ļoti forši. Vienīgais, ka skrienot nodomāju - žēl, ka nav tādas fiziskās formas, lai kā nākas varētu skriet pa šādu ātru trasi.

Startā izvēlējos taktiku uzreiz skriet ātri - pamanījos pat izskriet no dažām starta bildēm. Pirmā kalna augšu gan vēl sansiedzu kā pirmais - kopā ar tās dienas uzvarētāju Kenny Kivikas no Igaunijas, bet tālāk jau man garām paskrēja virkne sportistu, gan no manas Stirnubuka distances, gan no garākās (~25km) Lūša distances.

Gandrīz izskrēju no bildes

Kaut kur ap trešo kilometru Lūša skrējēji nodalījās savā trasē un uz to brīdi rēķināju, ka esmu ap piekto vietu. Ilgu laiku tā arī viens skrēju, ik pa laikam priekšā pa gabalu redzot Pēteri Grīviņu, kas bija vienu vietu augstāk, taču īsti klāt netiku. Lielākā atstarpe, ko saskaitīju, bija, šķiet, ap 30 sekundēm. Taču kaut kur ap astoto kilometru sāku manīt, ka distance līdz viņam vairs nepieaug un ar katru kilometru sāku pa pāris sekundēm tuvoties. Tā bija laba motivācija turpināt censties, jo citādi vienam mežā tempu noturēt nav tik vienkārši - šeit vismaz bija uz ko tiekties. 

Un aptuveni ap 13.kilometru Pēteri beidzot izdevās noķert. Īsu brīdi paskrējām kopā, bet tad viņu apdzinu. Šķiet, vēl apmēram kilometru Pēteris turējās diezan cieši aiz muguras, bet tad palēnām sāka iepalikt. Ap to brīdi arī sākās pagari posmi pa apvidu, pa sūnām un ķērpjiem, un tajā posmā diezgan īsā brīdī biju jau aizmucis diezgan lielu gabalu. 

Te vēl Pēterim biju aiz muguras

Atlika vien cienīgi noskriet pāris atlikušos kilometrus līdz finišam, kur beigu Kaln karaļa posmu uzkrēju gan augšup, gan lejup ļoti mierīgi, redzot, ka no aizmugures mani vairs noķert neviens nevar. Tā nu pirmais Stirnubuks bija beidzies ar ceturto vietu. Līdz trijniekam pusotra minūte. Bet šoreiz tā pusotra minūte bija nesasniedzama.

Stirnubuks Valmierā

Pa četrām nedēļām kopš iepriekšējā Stirnubuka forma noteikti bija kļuvusi labāka. Bet Valmierā arī jāskrien bija vairāk - 24.5 kilometri, un ne vairs pa skaistu priežu mežu - līkloči gar upi, kur īsti nevar ieskrieties, krietni vairāk šauru taciņu, kur īsti uz priekšu neko neredzi, divreiz jāuzskrien Baiļu slēpošanas kalnā. Jāatzīst, ka bija gan arī tīri daudz visnotaļ labi skrienami posmi. Sākums pat pa asfaltu.

Un sākumā arī šoreiz aizskrēju visiem pa priekšu. Ja pirmajā posmā pēc 400 metriem vairs nebiju viens, tad šoreiz tiku noķerts vien gandrīz pēc diviem kilometriem, un arī tad līdz pat sestajam kilometram Baiļu kalna pakājē noskējām trijatā līderu grupā. 

Vēl skrienu pa priekšu un ķērāji aiz muguras. Bet daži vēl otrā Gaujas krastā

Baiļu kalnā gan nejutu ne mazāko vēlmi cīnīties par Kalnu karaļa punktiem un censties skriet ātri, zinot, ka priekšā vēl astoņpadsmit kilometri. Līdz ar to kalnā augšup-lejup-un-atkal-augšup prom aizskrēja gan mani tā brīža līdzskrējēji, gan mani apdzina vēl vairāki skrējēji, kas iepriekš bija gabalu aiz muguras. Taču Kalnu posma beigās daļu no viņiem atkal apdzinu, kamēr viņi centās atgūt elpu dzirdināšanas punktā - punkti kopvērtējumam no tā Kalnu karaļa, protams, nāk, bet ietekme uz atlikušās distances vaikstpēju nez vai ir pozitīva.

Taču pēc Baiļu posma bija sanācis, ka atkal kopā skrējām ar Pēteri Grīviņu. Sākotnēji gan visai ņipri skrēju pa priekšu, taču ik pa laikam bija līkumaināki posmi, kur ieskrieties īsti nespēju un ap desmito kilometru Pēteris paskrēja man garām, īsi pēc tam arī piedzīvoju savu šī gada pirmo upītes šķērsošanu pa taisno nevis pa baļķi un brīdi bija jāskrien ar slapjām un vēsām kājām. 

Šeit vēl tiku pāri ar sausām kājām

Kādu brīdi vēl turējos viņam aiz muguras, taču uzreiz aiz posma, kur Lūša disance nodalījās no mūsu trases (ap 12.kilometru) un ieskrējām kaut kādā dubļu takā, Pēteris visai ātri nozuda priekšā līkumainajā takā. Īsi pirms tam viņš tieši bija vilcis no kabatas želeju - varbūt tā bija iedevusi tādu enerģijas lādiņu, kas ļāva tik ātri aizmukt.

Īsu brīdi pēc tam sākās skriešana gar Abula krastu, un vienā no pirmajiem līkumiem gar kraujas malu, gandrīz līkumu neizņēmu un būtu nošļūcis pa krastu uz leju. Skati uz pi, protams, skaisti, laiks tomēr arī bija ļoti pavasarīgs un saulains, bet pa līkumiano taku gar upi īsti ieskrieties nesanāca. Pēc dzeršanas punkta pēkšņi sadzirdēju, ka man strauji tuvojas kāds skrējējs, kurš arī tikpat ātri mani apdzina. Tas bija Artūrs Vadzis, kas iepriekšējā posmā bija finišējis trešajā vietā.

Palēnām arī viņš attālinājās no manis, taču visu laiku viņu redzēju un vietām šķita, ka viņš nav pārāk pārliecināts par to, vai ir joprojām uz trases. Galvā jau sāku samierināties ar atkal palikšanu ārpus trijnieka. Te pēkšņi, kad bija noskrieti ap piecpadsmit kilometriem priekšā ieraudzīju, ka Artūrs ir apstājies, un arī es sev priekšā ieraudzīju sarkano krustu uz koka, kas nozīmēja, ka esam nost no trases. Uzreiz griezos riņķī un nogriešanās vietai biju paskrējis garām vien varbūt pārdesmit metrus. Uzsaucu arī Artūram, bet turpmākos divus kilometrus viņu aiz muguras pat neddzirdēju. Līdz, pietuvojoties Baiļu kalnam, atkal tikpat strauji viņš mani noķēra - taču šoreiz viņš man garām vairs neskrēja.

Skats no augšas

Pa vidu galvā rēķināju, cik vēl ilgi jāskrien. Ja pirms starta šķita, ka trase tomēr būs gana ātra un varbūt iekļausimies 1h30'. Tomēr jo vairāk bija skriets, jo vairāk bija skaidrs, ka rezultāts būs tuvāk 1h40'. Kilometru temps gan līdz šim bija svārstījies no 3'40"/km skrienamākajos posmos līdz 4'30"/km līkumainākās un paugurainākās vietās. Taču zināju, ka beigas ir relatīvi līdzenas un tehniskākās vietas jau ir aiz muguras.

Tā nu divatā skrējām un centos turēt visnotaļ augstu tempu, bet Artūrs bija tupat aiz muguras. Bet joprojām bija sajūta, ka visticamāk viņš tikai nogaida īsto brīdi, kad atkal aizmukt. Kaut kur ap divdesmito kilometru vienā no upes līkumiem pa lielu gabalu pēc apmēram astoņu kilometru pārtraukuma priekšā sev ieraudzīju Pēteri, kas iesēja prātā domu, ka varbūt pa abiem viņu varētu noķert. Taču manīju viņu tikai īsu brīdi.

Trase tuvojās atpakaļ Valmieras centram un gājēju tiltam. Uzskrienot uz tilta un sajūot zem kājām asfaltu, nedaudz pieliku tempu un tajā mirklī Atūrs uzreiz atkrita. Trases beigas kartē biju labi izpētījis un zināju, ka vēl ir apmēram trīs kilometri līdz finišam, kur vēl daudz kas var mainīties un tikpat labi arī mani spēki var beigties.

Sekoja atkal posms gar Gauju un te jau Pēteri priekšā varēju redzēt krietni labāk un uz pulksteņa sarēķināju, ka tās ir apmēram 25 sekundes. Uz trim ilometriem tas, protams, ir diezgan daudz. Tač turpināju censties un jutu, ka tieku viņam arvien tuvāk. Vēl viens posms cauri mežam, atkal gar Gauju. Atstarpe vairs kādas desmit sekundes, bet zinu, ka arī finišs ir pavisam tuvu, vēl līkums cauri Daliņa stadionam, un tad vairs kādi 300 metri līdz finišam vispirms lejup pa taciņu unrepītēm un pēc tam augšā īsā kalniņā.

Pirms iegriešanās stadionā līdz Pēterim vairs kādi divdesmit metri. Arī viņš beidzot laikam pa īstam mani ir pamanījis un stadionā jau uzņem krietni lielāku tempu, cenšos arī es. Taču līdz stadiona vārtiņiem viņam jau esmu garām un atliek tikai atstrādāt beigas. Finišā negaidīti otrā vieta, vidējais temps 3'58"/km. Kā izrādās, tad arī pirmajā vietā finišējušais Kristaps Vējš-Āboliņš priekšā beigās bijis vien 49 sekundes. Aiz manis padsmit sekundes finišē Pēteris. Kā izrādās, tad viņš bija pārpratis, ka finišs ir stadionā un tāpēc stadionā sācis kāpināt tempu. Kas zina, kā viss būtu beidzies, ja viņš būtu zinājis, ka līdz finišam ir nedaudz tālāk, bet šoreiz gala rezultāts bija tieši šāds.

Strinubuka TOP3

Tā nu pagāja pirmi divi Stirnubuka posmi. Diezgan droši, ka skriešu arī nākamajā, kas maija beigās būs Ogrē. Bet līdz tam vēl esmu ieplānojis pēc septiņu gadu pārtraukuma atkal oficiāli nostartēt maratonā.