Puse no Renča skaitļa jeb gatavība distancei

Tie, kas lasa Renča pierakstu blociņu, visticamāk ir kaut ko dzirdējuši arī par Renča skaitli. Īsumā atgādinot, Renča skaitlis n tiek iegūts vismaz n reizes noskrienot vismaz n kilometrus (plašāku aprakstu par Renča skaitli var palasīt šeit). Renča skaitļa paaugstināšana var būt kā papildus motivācija treniņiem (kā to, piemēram, izmanto noskrien.lv), taču jau reizē, kad tapa raksts par Renča skaitli, man bija doma, ka konkrētu Renča skaitļa lielumu būtu labi savilkt kopā ar konkrētu distanci, kas būtu kā palīgs treniņprocesā. Tā nu kādu laiku atpakaļ nonācu pie paņēmiena, kā Renča skaitli izmantot tam, lai novērtētu, vai esi gatavs noskriet savu vēlamo sacensību distanci.
Protams, nereti gadās dzirdēt par gadījumiem, kad kāds bez trenēšanās noskrien pusmaratonu vai pat maratonu bez trenēšanās, taču mana pārliecība ir tā, ka it sevišķi garās distances (pat sākot no desmit kilometriem) ir jāskrien sacensībās tikai tad, kad organisms šādu distanci ir gatavs pieveikt, un finišā esi spējīgs ieskriet ar smaidu. Kas būtībā nozīmē to, ka vēlamā distance nesagādā pārāk lielas grūtības, grūtības varētu būt vien dēļ nepiemērota ātruma.
Tad nu lūk, lai būtu drošs, ka vēlamo distanci, ko esi paredzējis noskriet sacensībās, būsi spējīgs noskriet, manuprāt, būtu vēlams noskriet vismaz x/2 reizes x kilometrus, kur x ir divas trešdaļas no vēlamās sacensību distances. Lai būtu vieglāk saprast, piedāvāšu piemēru ar 15 kilometru distanci: divas trešdaļas no distances ir 10 kilometri, bet puse no 10 ir 5. Tātad, lai noskrietu bez pārmērīgas piepūles 15 kilometrus būtu vismaz 5 reizes jānoskrien 10 kilometri (te gan jāatceras, ka, lai būtu gatavs noskriet 10 kilometrus, pēc šīs pašas formulas var aprēķināt, ka pirms tam ir jānoskrien vismaz 4 reizes vismaz 7 kilometri - tātad sākot no nulles, visu jādara pakāpeniski).
Lai šo saprast būtu vēl vieglāk, nebūtu jādomā par formulām, un jebkurš arī varētu sev vēlamajai distancei aprēķināt nepieciešamo treniņu apjomu, esmu izveidojis nelielu rīku, kurš pateiks priekšā cik daudz gatavošanās procesā ir jānoskrien.

Distance, ko vēlies noskriet: km

Marakešas pusmaratons

Gandrīz marokānis

Pēdējā ierakstā par nometni, kurā Spānijas dienvidos San Pedro de Alcantara pilsētiņā pavadīju divas siltuma pilnas nedēļas, pieminēju, ka nometnes beigās devāmies uz Marakešas pusmaratonu Marokā. Tā nu, turot savu solījumu, par Marakešas pusmaratonu un ceļojumu uz Āfriku ir sanācis vesels raksts.
Galvenā vaininiece, kāpēc vispār radās iespēja doties uz Maroku, bija Ilze, kuras aprūpētajā viesnīcā aizvadījām šīs divas nometnes nedēļas - tā nu bija sagadījies, ka tieši Marakešas maratonu viņa bija izvēlējusies par vietu, kur noskriet savu pirmo pusmaratonu. Un, ja reiz ir pieejams transports, lai nokļūtu Marokā un arī Āfrikā, kurā nekad iepriekš nav būts, tad ir skaidrs, ka šāda iespēja ir jāizmanto.

Nometne dienvidos. Par to daļu, kas Spānijā.

Ja ziemas aukstumā skrējējam tiek piedāvāts uz kādu laiku pārcelties uz krietni siltāku treniņu vietu, tad līdz piekrišanai nav ilgi jāgaida. Un tieši tāpat arī es novembra beigās, saņemot piedāvājumu no mūsu VSK Noskrien komandas menedžera Mareka janvārī doties uz divām nedēļām uz Spāniju, ilgi nedomāju, un bija pilnīgi skaidrs, ka ir jāņem atvaļinājums un jābrauc trenēties.
Tā nu četrpadsmitā janvāra rītā vēl noskrēju treniņu Ogrē pa sniegotajiem ceļiem, bet jau pēcpusdienā kopā ar Kristapu un arī mūsu aicinātāju Mareku sēdējām lidmašīnā ceļā uz Briseli, no kuras jau pašā vakarā lidojām tālāk uz Malagas lidostu Spānijā. Malagā biju bijis jau iepriekš, kad teju trīs gadus atpakaļ turp devos kopā ar somu kluba Lapuan Virkiä puišiem uz orientēšanās treniņnometni. Šoreiz mērķis bija skriešana nevis orientēšanās, un arī mūsu apmešanās vieta bija nevis neliels kalnu ciematiņš tālu no jūras, bet gan San Pedro de Alcantara pilsētiņa pašā Vidusjūras krastā, kur Hotel Alicia viesnīcā saimnieko Mareka sieva Ilze.

Būtiskākais divtūkstošdivpadsmitajā

Kā savulaik vēl orientējoties pa mežu biju izsecinājis - slikti veikts distances sākums ar labu atlikušo daļu ir prātam daudz patīkamāks par veiksmīgi veiktu distances sākumu ar kļūdu pašās beigās. Tieši tāpat, atskatoties uz šo gadu, līdz ar visām nebūšanām sezonas otrajā pusē pirmajā brīdī gribas domāt, ka kopumā gads nav bijis pārāk veiksmīgs, taču, visu vēlreiz pārdomājot, jāsecina, ka tik slikti nemaz nav bijis. Tāpēc saņēmos un vienuviet sarakstīju šī gada nopietnākos sportiskos notikumus, beigās pievienojot arī kopīgu novērtējumu šai sezonai.

Kā tas viss sākās...

2012.gada 7.decembris bija īpaša diena, jo, pēc vairāk kā 17 gadu būšanas Ogres novada sporta centrā, bija pienācis tas brīdis, kad gaitas Ogres sporta centrā nācās beigt, un kā apliecinājumu tam saņēmu beigšanas apliecību Nr.014671 ar atzīmi, ka esmu "apguvis profesionālās ievirzes izglītības programmu 30V81300 orientēšanās sports". Taisnību sakot, pēdējā laikā Ogres novada sporta centra audzēkņa statusā gan biju ļoti nosacīti, jo kopīgus treniņus tur neapmeklēju un trenera pakalpojumus arī neizmantoju, un arī orientēšanās sportā pēdējos gados esmu bijis arvien mazāk, taču savs labums bija gan man no Ogres sporta centra, gan Ogres sporta centram no manis, un tā nu biju nodzīvojies šeit līdz tam brīdim, kad mans vecums vairs neļāva man būt par sporta centra audzēkni. Taču jebkurā gadījumā tieši Ogres sporta centrs ir tā vieta, kur aizsākās manas sportiskās gaitas.
Viss aizsākās tālajā 1995.gada rudenī (šķiet, tas bija septembris), kad, pieļauju, ka veselības problēmu uzlabošanas dēļ, vai vienkārši sportošanas pēc, vai, iespējams, abu šo iemeslu dēļ mamma mani aizveda uz Ogres sporta centra orientēšanās nodarbībām.

Atelpa pēc maratona

Uzvarēt gan kādreiz arī nenāk par ļaunu

Kopš Frankfurtes maratona pagājušas jau veselas piecas nedēļas; pa vidu pat paspējis sākties un beigties arī novembris - un atelpa no blociņa papildināšanas patiesībā vienkārši ir sakritusi arī ar atelpu no kārtīgas trenēšanās. Maratona sagatavošanās posmā treniņu stundas un kilometri bija gan veicinājuši sportiskās formas augšupeju, bet tāpat pastāvīgā slodze nebija ļāvusi ķermenim pilnvērtīgi atkopties no dažādām mikrotraumām. Tieši tāpēc pēcmaratona dienas un nedēļas bija īstais brīdis, kad ļaut traumām sevi sadziedēt, lai tālāk jau varētu atkal skriet ar pilnu spēku. Ja pavasarī pēc Roterdamas maratona iztiku bez brīvdienām no skriešanas, tad šoreiz centos patiešām ļaut ķermenim atkopties, un pirmās pēcmaratona nedēļas kopsavilkuma ailītē stāv ieraksts, ka nedēļā pieveikti vien trīsdesmit astoņi kilometri. Turpmākās novembra nedēļas jau kustējos nedaudz vairāk un biežāk, taču tik un tā 120-130 kilometri nedēļā tāds nieks vien šķita, ja salīdzina ar pirmsmaratona divsimts un vairāk kilometriem nedēļā.

Frankfurtes maratons

Vien ceļā uz mājām no Frankfurtes apjautu, ka šis man ir bijis jubilejas maratons - pēc maratoniem Florencē, Diseldorfā, Amsterdamā un Roterdamā kārta bija pienākusi manam piektajam maratonam. Jāsaka gan, ka Frankfurte šajā 'jubilejas maratona' godā nokļuva nedaudz neplānoti, taču, lai arī iznākums varbūt nebija gluži tas, ko būtu vēlējies, maratonu kopumā vērtēju visnotaļ pozitīvi.

Pirms

Vēl vasarā, apsverot domas par to, kur skriet maratonu, biju izlēmis, ka maratonu skriešu novembrī. Galu galā, izvērtējot dažādus variantus, izvēle par labu krita Stambulai, taču manis paša muļķības dēļ lidmašīnas biļetes nopirku uz neīstajiem datumiem, un tapa skaidrs, ka Stambulā man maratonu skriet nesanāks - uz turieni varēšu braukt vien ekskursijā. Taču, neskatoties uz šo nelielo misēkli, ātri tika izvērtētas alternatīvas, kā arī, novērtējot atlikušo laiku līdz maratonam, augusta otrajā pusē tapa skaidrs, ka maratonu šogad rudenī skriešu Frankfurtē.
Frankfurtes maratons, kā liels un ātrs skrējiens, patiesībā potenciālo galamērķu sarakstā bija iekļuvusi jau uzreiz pēc mana pavasara maratona Roterdamā, taču gada vidū gan treniņu, gan sacensību rezultāti nebija diez ko pārliecinoši, un biju nolēmis atlikt maratonu uz pašu vēlāko brīdi šogad - kaut kad novembra beigās. Taču patiesībā tieši maratona datuma nolikšana bija tas trūkstošais posms, lai treniņus atkal padarītu mērķpilnus, un skriešana kļūtu strukturēta. Tā nu papildus tam, ka jau vasarā nebiju treniņos slinkojis un zināmu gatavību jau biju uzkrājis, bija atlikušas vienpadsmit nedēļas, lai aizvadītu tieši maratonam veltītu treniņu periodu.