Viena no pazīmēm, kas liecina, ka esi skrējējs, esot tā, ka atvaļinājumi un ceļojumi tiek pielāgoti sacensībām. Tā arī man, ne tikai visi pēdējie izbraucieni ārpus Latvijas ir bijuši vairāk vai mazāk saistīti ar skriešanu, bet jau otro gadu arī atvaļinājums - šogad pat veselas trīs nedēļas - tika pavadīts treniņnometnē San Pedro de Alcantara pilsētiņā pašos Spānijas dienvidos.
Pērn uz Spāniju devos janvāra vidū, bet šogad braucienu izdevās ieplānot gandrīz mēnesi vēlāk - tā teikt, tuvāk skriešanas sezonai. Un tā nu februāra lielākā daļa tika pavadīta nedaudz siltākā vietā par Latviju (jāatzīst gan, ka pirmās nometnes dienas bija visai lietainas un pavēsas - un līdzpaņemtās vilnas zeķes gluži labi noderēja arī Spānijā).
Šoreiz mans klusēšanas periods ievilcies patiešām ilgi - kopš pēdējā ieraksta par Ravennas maratonu pagājuši jau vairāk kā divi mēneši. Un kaut arī blociņa ierakstu iztrūkuma periods zināmā mērā ir sakritis ar starpsezonas laiku, kad sacensību nav, tomēr patiesībā pa šo laiku sportam tuvi notikumi ir bijuši diezgan daudz.
Pirmās nedēļas pēc maratona parasti ir atelpas periods, kad ir jāļauj organismam atpūsties gan no paša maratona, gan arī lielā saguruma, kas ir uzkrāts maratona gatavošanās procesā. Un tā arī šoreiz pirmajās divas nedēļas pēc maratona skriešana bija neregulāra, un divu nedēļu laikā salasīti vien 100 noskrieti kilometri. To vidū gan bija arī 10.8 kilometri tradicionālajā 18.novembra skrējienā Rembatē, kur šogad bija nolasījusies neierasti spēcīga konkurence, kas arī veicināja to, ka pirmie trīs skrējēji finišēja ar visu laiku ātrākajiem Rembates apļa rezultātiem. Šo triju vidū kā otrais biju arī es, un sev pašam par lielu pārsteigumu noskrēju patiešām ātri (pēdējie pieci kilometri tika veikti 15'45"), kaut arī maratona sagurums kājās vēl bija jūtams gluži labi.
Novembra beigās sportiskās izklaides turpinājās, kad Valmierā tika apbalvoti 2013.gada Skrien Latvija kopvērtējuma uzvarētāji (video no pasākuma). Un tā kā uzvara Skrien Latvija kopvērtējumā bija viena no lietām, par kuru sezonas otrajā pusē piedomāju diezgan daudz, tad uzvarētāju kausa saņemšana bija patiešām patīkams brīdis, un šis pasākums bija kā tāds labs sezonas noslēgums.
Pēc starta pavasarī Kopenhāgenas maratonā, kura gatavošanās procesā pamatīgas pārmaiņas ieviesa kājas trauma, kas neļāva maratonam sagatavoties kā nākas, biju apņēmības pilns rudenī maratonu tomēr noskriet vismaz atkal tajā līmenī, kā to biju spējis iepriekšējās trīs reizes, kad maratona rezultāti bija 2h21'-2h22' robežās. Sezonas laikā uzlabotie personiskie rekordi gan desmit kilometros, gan pusmaratonā liecināja, ka fiziskā forma uzlabojas, un šo rekordu uzlabošanu biju cerējis turpināt arī maratona distancē. Par rudens maratona vietu biju izvēlējies Itālijas pilsētu Ravennu, un, lai arī šajā maratonā finišēju līdz šim savā maratonista karjerā augstākajā, t.i., otrajā vietā, kas, iespējams, pat varēja būt pirmā, ja ne tas liekais kilometrs, tomēr pat bez liekā kilometra liekajām minūtēm finiša rezultāts nebūt nebija tāds, uz kuru biju gatavojies un biju cerējis braucot uz maratonu.
Ar uzvaru Siguldas pusmaratonā (1h08'20"), kur, praktiski visu distanci skrienot vienatnē, vien nieka 10 sekundes atpaliku no sava personīgā rekorda, visticamāk noslēdzu savu šī gada sacensību sezonu Latvijā. Taču ar šo skrējienu nebūt netika likts punkts sacensību sezonai kopumā, jo pēc pavisam nelielas atelpas no Siguldas skrējiena, devos uz Igaunijas lielāko salu Sāremā, lai piedalītos tur jau 40.reizi notiekošajā trīs dienu skrējienā - "Saaremaa kolme päeva jooks".
Sāremā skrējienā trīs dienu laikā tiek pieveikta maratona distance jeb 42.195 km - pirmajā dienā jāveic 10 kilometri, otrajā - 16.195 km, bet pēdējā 16 km. Šajā skrējienā piedalījos jau otro reizi. Iepriekšējā reize bija pirms trim gadiem, kad trīs dienu laikā maratonu pieveicu 2:22:08, izcīnot 6.vietu, bet šogad biju apņēmības pilns noskriet vismaz pāris minūtes ātrāk. Uz Sāremā gan braucu arī ar domu šo skrējienu izmantot kā labu treniņu maratonam, taču neskatoties uz šo sacensības tomēr paliek sacensības.
Septembra beigās gluži negaidīti saņēmu piedāvājumu tapt filmētam Ogres TV veidotajam raidījumam "Vairāk kā citi". Īpaši nedomājot, piedāvājumam piekritu, un varu teikt lielu paldies Tomam par uzaicinājumu filmēties, jo tā bija lieliska iespēja ne tikai būt par galveno varoni raidījumā - tapt intervētam un filmētam gan treniņos, gan sacensībās, bet arī redzēt no iekšpuses, kā notiek raidījuma filmēšana - kameras, kompozīcijas meklējumi, pārfilmēšana un citas lietas. Tiem, kas raidījumu 1.oktobrī neredzēja LTV7, nu ir iespēja to noskatīties arī šeit.
Aizvadītā nedēļas nogale sportiskā ziņā tika pavadīta krietni citādāk, kā ierasts lasīt manos pēdējā laika sacensību aprakstos. Vispirms sestdien piedalījos Latvijas čempionātā orientēšanās sportā maratona distancē - ar karti mežā orientējies pēdējo reizi biju pirms vairāk kā diviem gadiem. Savukārt svētdien, par spīti sestdienas meža nogurdinātajām kājām, startēju Lazdukalnu krosā - arī apzīmējums "kross" manos sacensību aprakstos parādījies ir gaužām reti.
Tas, ka pēdējos divus gadus vispār nebūtu orientējies, ir varbūt nedaudz pārspīlēts, taču pa mežu ar karti sacensībās patiesi kopš 2011.gada Kāpas jūlija sākumā skrējis nebiju. Kopš tās reizes orientējies biju Telpu orientēšanās pasākumā tā paša 2011.gada nogalē, pērn Latvijas čempionātā orientēšanās sprintā Dobeles ielās, kā arī šogad 1.aprīlī Rīgā Viestura dārza apkaimē vēl vienā orientēšanās sprintā. Taču, tā kā klasiskā orientēšanās tomēr ir pa kārtīgu mežu, tad, sekojot Latvijas orientieristu gaitām gan vietējos, gan starptautiskos mačos, ik pa laikam arī manī ir iezagusies vēlme atkal pamēģināt paskriet ar karti rokā un izbaudīt punktu meklēšanu "dzīvajā" nevis tikai pētot citu izskrietos ceļus internetā ievietotajās kartēs.
Septembris šogad ir sanācis diezgan aktīvs sacensību ziņā - pirmajā septembrī skrēju Vecāķos pa smiltīm, šīs nedēļas nogalē plānot vēl divi starti sacensībās, bet pa vidu vēl esmu paspējis noskriet divus pusmaratonus. Kaut Valmierā vienu brīdi biju domājis skriet maratonu, bet Jūrmalā 10 kilometrus, tomēr beigu beigās gan Valmierā, gan Jūrmalā startēju 21.0975 km jeb pusmaratona distancē ar visnotaļ labām sekmēm.
Valmieras maratons, kā jau pēdējos gadus ierasts, bija reizē arī Latvijas čempionāts maratonā. Daļēji dēļ šī iemesla, daļēji arī dēļ tā, ka tas būtu kā labs treniņš pirms kārtīga maratona, pirms Valmieras apsvēru tur startēt maratona distancē, un skriet tādā kā treniņa režīmā. Taču tā kā pēdējo nedēļu pirms Valmieras līdz ar strauji atnākušajiem vēsajiem rudens rītiem biju kārtīgi apaukstējies, tad nebiju pārliecināts kāds vispār no manis Valmierā būs skrējējs. Tā kā sacensību starta sarakstā arī manīju, ka maratonam bija pieteikušies gan Kristaps Bērziņš, gan Mindaugas Viršilas, ar kuriem dēļ izlaistā sezonas sākuma man ir visai sīva cīņa Skrien Latvija kopvērtējumā, kas nozīmētu, ka nekādā pārāk mierīgā treniņu režīmā skriet nedrīkstētu, lai viņiem nezaudētu pārāk daudz, tad nolēmu tomēr skriet pusmaratonu.
