Ravennas maratons

Pēc starta pavasarī Kopenhāgenas maratonā, kura gatavošanās procesā pamatīgas pārmaiņas ieviesa kājas trauma, kas neļāva maratonam sagatavoties kā nākas, biju apņēmības pilns rudenī maratonu tomēr noskriet vismaz atkal tajā līmenī, kā to biju spējis iepriekšējās trīs reizes, kad maratona rezultāti bija 2h21'-2h22' robežās. Sezonas laikā uzlabotie personiskie rekordi gan desmit kilometros, gan pusmaratonā liecināja, ka fiziskā forma uzlabojas, un šo rekordu uzlabošanu biju cerējis turpināt arī maratona distancē. Par rudens maratona vietu biju izvēlējies Itālijas pilsētu Ravennu, un, lai arī šajā maratonā finišēju līdz šim savā maratonista karjerā augstākajā, t.i., otrajā vietā, kas, iespējams, pat varēja būt pirmā, ja ne tas liekais kilometrs, tomēr pat bez liekā kilometra liekajām minūtēm finiša rezultāts nebūt nebija tāds, uz kuru biju gatavojies un biju cerējis braucot uz maratonu.

Maratona izvēle

Izvēlēties maratonu, kurā šoruden startēt nebūt nenācās vienkārši. Tā kā sezonas sākumu sev pabojāju ar traumu, kā rezultātā nācās izlaist pirmos divus Skrien Latvija posmus, taču pacīnīties par uzvaru kopvērtējumā biju šogad nolicis par vienu no savām vēlmēm, tad maratona izvēli nācās pakārtot Skrien Latvija kalendāram. Tā kā pēdējais Skrien Latvija posms bija paredzēts oktobra vidū Siguldā, tad tapa skaidrs, ka potenciālais maratona datums varētu būt vai nu pašās oktobra beigās vai visticamāk novembrī. Tā kā vasarā arī izkristalizējās doma par braukšanu uz Sāremā trīs dienu skrējienu nedēļu pēc Siguldas, tad jo vairāk tika apsvērti maratona varianti kaut kad novembrī.
Kā reālākie varianti tika izskatīti Turīnas un Valensijas maratoni, taču tā kā izpētīju, ka nokļūšana uz abiem šiem varētu iznākt diezgan piņķerīga, tad sāku pētīt arī sīkāk Itālijas maratonu plašo piedāvājumu, līdz atdūros pret Ravennas maratonu. Kaut arī maratons nav īpaši liels, tomēr trase ir pavisam līdzena, un tā kā maratona rīkotāji ari nedaudz nāca pretī, atvieglojot mani no šādām tādām izmaksām, tad izlēmu par labu tieši Ravennas maratonam.

Viens no iemesliem kāpēc Ravennas celtnes ir iekļautas UNESCO mantojumā (Neona baptistērija griesti)

Kā vēl viens iemesls par labu tieši mazākam un nevis lielākam maratonam bija tas, ka rezultāts 2h20'-2h21' uz kādu cerēju tēmēt es, nav nemaz tik bieži sastopams maratona finišētāju vidū. It sevišķi lielākos maratonos ir kādi padsmit finišētāji ar rezultātu 2h08'-2h15' robežās, un tālāk jau seko tuvāk 2h30' rezultātam. Protams, intervālā starp šiem rezultātiem arī ir atrodami daži finišētāji, bet lielākoties tie ir tādi, kas pirmo pusi noskrien 1h07', un tad otrajā pusē jūtami temps viņiem krītas un finišā rezultāts ir 2h23', otru pusi noskrienot vairākas minūtes lēnāk kā pirmo pusi. Tā kā tik ātri maratonu sākt vēl neesmu gatavs, tas nozīmē vien to, ka arī lielā maratonā tik un tā nāktos distanci veikt vienatnē - un, ja ir izvēle skriet vienatnē lielā maratonā un finišēt teiksim divdesmitajam vai skriet vienatnē mazākā maratonā un pacīnīties par vietu TOP3, tad, šādā griezumā skatoties, izvēle par labu mazākam maratonam nemaz nešķiet tik neloģiska..

Gatavošanās maratonam

Kaut galīgā izvēle par labu tieši Ravennas maratonam tika izdarīta vien septembra beigās, plānveidīgāka gatavošanās maratonam sākās jau augustā, lai gan, protams, cītīgi trenējos visu vasaru, un arī rezultāti vasarā liecināja, ka progress ir. Trīs pusmaratonos augustā, septembrī un arī oktobrī izdevās izskriet savus līdz šim ātrākos pusmaratona rezultātus, un tā kā tie bija aptuveni minūti ātrāk par pirms gada iespēto, tad arvien vairāk domāju par to, ka personīgā rekorda labošana, un ideālā gadījumā pat 2h20' robežas sasniegšana varētu būt visnotaļ reāla.
Šādas tādas izmaiņas biju ieviesis arī maratona treniņprocesā - no kvalitatīvo treniņu veikšanas katru otro dienu biju pārgājis uz trīs dienu ciklu (viena grūtā diena un divas vieglākas dienas), tādējādi dodot organismam vairāk laika atjaunošanās procesiem, jo tieši nepietiekams atjaunošanās laiks, iespējams, bija viens no iemesliem pavasara traumai pirms Kopenhāgenas maratona. Kopumā gan treniņu apjomi apmēram bija saglabājušies iepriekšējā līmenī, taču smagajās treniņu dienās ar šādu treniņcikla organizēšanu varēju organismu noslogot pat nedaudz vairāk, vieglajās dienās "atpūšoties" nedaudz vairāk. Šajā sagatavošanās posmā mazāk bija arī garo skrējienu, tajā pat laikā bija vairākas dienas, kur divu dienas treniņu summā kopējā noskrietā distance sniedzās pāri četrdesmit kilometriem, līdz ar to par organisma spēju skriet ilgi biju diezgan pārliecināts.

Ravennas Doms

Maratonam tuvojoties, skriet 3'19"-3'20"/km tempā, kas būtu vajadzīgs personīgajam rekordam, biju spējīgs daudz vieglāk un brīvāk kā tas bijis iepriekš. Arī pēdējā nopietnajā treniņā, ko pirms saviem maratoniem parasti izmantoju kā tādu testa rādītāju, kilometru laiki pat bija 4 sekundes ātrāki kā, piemēram, pirms pērnā gada Frankfurtes maratona, un četras sekundes kilometrā uz maratona distanci kopumā ir diezgan daudz.
Protams, sagatavošanās procesā neiztika bez veselības likstām. Septembra vidū, sākoties vēsajam laikam, kā jau ierasts tiku pie kārtīgas saaukstēšanās. Ik pa laikam par sevi atgādināja arī pavasara trauma. Savukārt oktobrī sāka parādīties savādas sajūtas pēdā (tuvāk īkšķa rajonam) vispirms kreisajā, pēc tam arī labajā kājā, kas kaut arī skriešanu īpaši neietekmēja, tomēr darīja mani bažīgu, vai tas tomēr nav kaut kas, kas varētu liegt skriet maratonu, jo sajūtas tajā apvidū nebija īpaši patīkamas, taču, izmantojot teipošanu un dažādus vingrinājumus, izdevās šo vainu noturēt kontrolētā stāvoklī līdz pat maratonam. Visbeidzot, divarpus nedēļas pirms maratona treniņa laikā uz līdzena asfalta, skrienot lejup no neliela uzkalniņa, ļoti spēcīgu samežģīju potīti. Tajā momentā pirmajā brīdī pat pazibēja doma, ka nu gan par maratonu varu aizmirst, taču tajā brīdī kāja jūtami sāpēja, bet kustēties varēju, un turpmākās dienas par spīti tam, ka sāka arī parādīties pampums un sāpes mazinājās tikai palēnām, ar kārtīgi noteipotu kāju biju tomēr spējīgs turpināt iecerētos treniņus.

Pa ceļam uz Ravennu tika apskatīti Boloņas jumti un viena no lielākajām katedrālēm pasaulē

Kā viens no aspektiem, kas sagatavošanās procesu ietekmēja negatīvi, iespējams, bija dalība Sāremā trīs dienu skrējienā. Tas, ka tur piedalījos pat iespējams nebūtu bijis slikti, taču ņemot vērā gan ķibeli Sāremā skrējiena pirmajā dienā, kas prasīja papildu enerģiju, mēģinot atgūt zaudēto, gan arī turpmāko dienu lielo cīņu ar vēju, kas prasīja gana daudz spēku, un arī to, ka bija vajadzīgas gandrīz četras dienas, lai justos pilnīgi atjaunojies pēc šī skrējiena, kas liek domāt, ka biju skrējis tur pārāk centīgi, un daļu no maratonam vajadzīgajām rezervēm iztērējis jau Sāremā. Jāatzīmē gan, ka jau pieminētais "pirmsmaratona testa skrējiens" sekoja jau pēc Sāremā skrējiena, un tad tādu īstu pazīmju, ka kaut kas nav tā kā vajadzētu, īsti nebija.
Pavisam neilgi pirms maratona saņēmu arī piedāvājumu no Isostar saistībā ar atbalstu maratona uzturam, līdz ar to pēdējā nedēļā, kad jau kā ierasts piekopu savu īpašo pirmsmaratona ēšanas režīmu, papildus ogļhidrātu uzlādēšanai pēdējās dienās izmantoju arī Isostar produktu, kas paredzēts tieši šim mērķim. Isostar želejas arī biju nolēmis izmantot arī maratona laikā. Jāatzīst gan, ka tā kā lidojuma grafiku dēļ šoreiz uz maratonu devos jau ceturtdienas vakarā nevis piektdienas pēcpusdienā, kā tas ir bijis iepriekš, tad, esot ceļā, īstenot ogļhidrātu uzlādēšanu bija nedaudz sarežģītāk, taču tik un tā centos ogļhidrātu pastiprinātu uzņemšanu saglabāt.

Ravennā

Nokļūšana Ravennā tika īstenota maršrutā Rīga-Londona-Boloņa, izmantojot Ryanair pakalpojumus, kas tai skaitā paredzēja arī nakšņošanu Londonas Stansted lidostā. Taču piektdienā jau sešos no rīta sēdāmies lidmašīnā uz Boloņu, un pēc īsas Boloņas apskates un brokastu ieturēšanas, bija laiks arī kāpt vilcienā, lai dotos uz aptuveni 90 kilometru attālo Ravennu.

Ravennas saldējums

Ravenna, kaut arī parastajam latvietim neko neizsakošs nosaukums, patiesībā ir divdesmit piektā lielākā pilsēta Itālijā ar aptuveni 160 tūkstošiem iedzīvotāju. Interesants fakts ir arī tas, ka Ravenna bija pēdējā Rietumromas impērijas galvaspilsēta, un astoņas Ravennas būves ir iekļautas UNESCO pasaules mantojuma objektu sarakstā, galvenokārt pateicoties izsmalcinātajai mozaīku mākslai, kas ir izmantota šo būvju izdaiļošanā. Šī iemesla dēļ Ravenna sevi arī dēvē par Mozaīku galvaspilsētu, un šobrīd Ravenna arī pretendē uz Eiropas Kultūras galvaspilsētas statusu 2019.gadā.

Itāļu picas

Piektdienas pēcpusdienā iekārtojāmies viesnīcā, kas bija kādu gabaliņu ārpus centra. Pēc nelielas atelpas devos arī pusstundu garā skrējienā pa tuvējo apkārtni, lai izkustinātu kājas pēc ceļa, un tad jau bija laiks arī vakariņām un nakts miegam, jo, lai arī bija izdevies gan visai kārtīgi iemigt gan naktī lidostā, gan arī nogulēju visu ceļu no Londonas līdz Boloņai, tomēr sagurums pēc ceļa bija visai jūtams - šī iemesla dēl arī izvēlējos sākt ceļu uz Itāliju jau ceturtdienas nevis piektdienas vakarā, lai dotu iespēju pēc garā ceļa organismam vēl atpūsties.
Sestdienas rītā pēc kārtīgas pabrokastošanas devāmies uz maratona EXPO, kas norisinājās pašā Ravennas centrā. EXPO saņēmu dalībnieka maisu, kas kā parasti Itālijā bija bagātīgi piekrauts ar visādiem itāļu gardumiem, maratona T-kreklu un sākumā pieteikumā atrodamo 400.numuru. Numuru gan nedaudz vēlāk organizatori iedeva jaunu, tā kā es skrienot salīdzinoši ātri, tad man pienākoties mazāks numurs, un tiku pie 7. numura. Pēc nelielas Ravennas apskates, nu bija laiks uzkrāt spēkus startam, tāpēc devāmies atpakaļ uz viesnīcu. Izgāju arī divdesmit minūšu mierīgā skrējienā, lai vēl nedaudz izkustināti kājas, un jāatzīst, ka jau tad sajūtas nebija pavisam spīdošas, to gan norakstīju gan uz diezgan stipro vēju, gan arī uz to, ka sestdienā Ravennā bija ap +20 grādiem, kas, atbraucot no Latvijas +5 grādiem, tomēr bija neliels pārsteigums manam skrienošajam organismam.

Maratons

Šis jau trīsdesmit piektais kilometrs

Maratona rītā veiksmīgi tikām aizvizināti  līdz Pala de Andrè pasākumu centram Ravennas nomalē, kur bija paredzēts maratona starts. Tā kā starta vietā bijām visai laicīgi, tad bez liekas steigas varēju apskatīt starta vietu, saģērbties, pat divreiz izstāvēt rindu uz tualeti, un nedaudz iesildīties. Salīdzinājumā ar iepriekšējo dienu laiks bija kļuvis nedaudz vēsāks un vējaināks, taču rīta agrumā pie debesīm visai spoži spīdēja saule un rīts bija ļoti patīkams. Laika prognozes gan solīja gan vēja pieņemšanos spēkā, gan arī lietu kaut kad pēcpusdienā, tāpēc bija pamats domāt, ka laiks varētu mainīties tikai uz slikto pusi. Jāsaka, ka debesīs vēlāk patiesi nomācās, taču visai spēcīgs lietus sākās, kad no maratona starta bija aizritējušas jau kādas piecas stundas, tā ka vismaz es lietu distancē nedabūju.
Kopumā Ravennas maratonā tika piedāvātas trīs distances - pilnais maratons, trīsdesmit kilometri, kā arī pusmaratons. Pa visām distancēm kopumā uz starta izgāja ap 1600 dalībniekiem (attiecīgi 700, 600 un 300 dalībnieki katrā no distancēm), taču Pala de Andrè startēja tikai maratonisti un trīsdesmit kilometru skrējēji, savukārt pusmaratonistiem starts bija tajā pašā laikā, taču citā vietā - Marina di Ravenna piejūras pilsētiņā, kas sakrita ar aptuveni četrpadsmito maratona kilometru. Visas trīs distances būtībā veda pa to pašu trasi, tikai pusmaratona un trīsdesmit kilometru skrējiena trases vairākus posmus no maratona distances nogrieza, tā teikt, pa taisno.
Vēl pirms maratona organizatori bija nopublicējuši rakstu par maratonu, kurā kā galvenie favorīti tika minēti divi kenijieši, kā arī es, taču pirms starta, pārskrienot ar acīm starta protokoliem, ar mazajiem numuriem redzēju tikai vienu kenijieti, vienu itāli, vienu marokāni, kurš kā izrādās 2010.gadā uz diviem gadiem bija saņēmis diskvalifikāciju par dopinga lietošanu, kā arī sevi. Šis vienīgais kenijietis, kā pēc tam noskaidroju bija Ravennā startējis arī pērn, taču, pirmo pusi no maratona veicot ap 1h12' un esot maratona vadībā, otrajā pusē bija ļoti jūtami zaudējis tempu un beigās pat nebija finišējis - acīmredzot šoreiz bija ieradies revanšēties par pērnā gada neveiksmi, un, spriežot pēc viņa personīgā rekorda, kas ir 2h14'59", nez vai tas būtu ļoti grūti izdarāms.

"Lettone Rose" arī pieminēts

Starts

Pēc starta šāviena vispirms bija jāveic viens pilns aplis gandrīz kilometra garumā pa Pala de Andrè teritoriju, un jau no pirmajiem metriem priekšgalā izvirzījos es un tūlīt aiz manis arī Biwots no Kenijas un pieminētais marokānis. Pirmais kilometrs šķita patiešām viegls, un pat šķita, ka skrienam pārāk lēnu, tomēr pie pirmā kilometra atzīmes pulkstenis rādīja, ka tas ir ticis veikts 3'17". Nodomāju vēl, ka ja vieglās sajūtas saglabāsies ilgi, tad patiesi varētu sasniegt cerēto rezultātu.

Pirmie metri

Turpmākie kilometri veda laukā no Ravennas gar šosejas malu Adrijas jūras virzienā, kurai pēc tam skrienot paralēli bija jānonāk Marina di Ravenna ciematā, kurā tika dots starts pusmaratonam. Otrajā kilometrā Biwots jau bija iekārtojies man blakus, un vēl pēc neilga laika jau pamazām sāka izrauties vadībā, acīmredzot, priekš viņa tomēr skrēju par lēnu. Drīz vien viņam sekoja arī marokānis. Otrais kilometrs bija veikts 3'20", kas arī vēl bija gluži kā pēc plāna.

Pirmie kilometri

Pirmās nepatīkamās sajūtas sāka parādīties trešajā kilometrā, kad aizvien vairāk sāku just, kā savelkas priekšējie apakšstilbu muskuļi. Ar šādu likstu nereti esmu iepriekš saskāries, parasti gan vairāk pusmaratonos, kas principā parasti ir pirmajos kilometros, kad muskuļi, kuriem nu ir nopietni jāstrādā, ātrāk skrienot, nepietiekami tiek apasiņoti. Taču parasti pāris kilometru laikā šīs sāpes izzūd. Taču šajā reizē sajūta, ka šie priekšējie muskuļi savelkas un vairs negrib kā nākas funkcionēt un kustināt pēdu, turpināja pieņemties spēkā, un kaut arī centos uzņemto tempu turēt, tomēr biju neizpratnē par to, kāpēc nepaliek labāk. Vainu gribēju arī novelt uz asfaltu, kas pirmajos kilometros bija vietām visai nelīdzens un grubuļains, taču galu galā ar šīm sāpēm nācās sadzīvot teju pirmos desmit kilometrus, kad tās tomēr izzuda.

Atmosfēra starta rajonā

Ap piekto kilometru, kad jau bijām pietuvojušies jūrai, noķēru marokāni, kuram acīmredzot kenijieša temps bija par lielu, un, viņu apdzenot, viņš pat nemēģināja ieķerties aiz muguras. Tā nu pa lielu gabalu brīžiem vēl redzēju kenijieti, bet es nu biju aizvien pārliecinošākā otrajā pozīcijā. Vai nu dēļ sākotnējām muskuļu sāpēm vai kāda cita iemesla dēļ, taču kilometru laiki sāka nostabilizēties 3'21"-3'23"/km robežās, taču sākotnējais vieglums bija zudis un, lai arī gaužām grūti vēl nebija, tomēr šis temps arī vairs īsti pat nebija personīgā rekorda līmenī - vienkārši neripoja tā kā vēlētos.
Ap devīto kilometru trase beidzot nonāca pie Adrijas jūras, un kaut arī skatu uz jūru aizšķērsoja kāpa, tomēr varēja sajust, ka jūra ir kaut kur tepat blakus. Šajā brīdī arī trase pagriezās paralēli jūrai, un tālāk sekoja piecu kilometru taisns posms cauri piejūras priežu mežam pa šķietami nesen klāt asfaltu. Šeit arī pirmo reizi uzsāku komunikāciju ar pavadošo riteņbraucēju, kurš pēc dzirdināšanas punkta pie desmitā kilometra atzīmes, informēja mani (sākumā itāliski, bet pēc tam jau angliski), ka varot no viņa arī dabūt padzerties ūdeni, kad vien man ir tāda vēlme. Vēl pēc neilga laika viņš paziņoja, ka aiz muguras nākamais esot veselu kilometru, kam gan īpaši negribēju ticēt, jo marokāni biju apdzinis vien pirms pāris kilometriem.
Šī taisnā posma galā, kur bija startējuši pusmaratonisti, bija apgriešanās vieta, pēc kuras trases maršruts veda apmēram trīs kilometrus atpakaļ pa to pašu ielu, līdz atkal piekļāvās trīsdesmit kilometru distances trasei virzienā atpakaļ uz Ravennu.

Pie San Vitale bazilikas dienu pirms starta

Apmēram kilometru pirms apgriešanās vietas sākās Marina di Ravenna apdzīvotā teritorija un smuko asfaltu nomainīja bruģis. Drīz vien pretī jau redzēju skrienam līderi, un pulkstenī sarēķināju, ka atstarpe ir apmēram pusotra minūte, kas nozīmēja, ka ja pēc saviem kilometru laikiem skrienu apmēram 1h11' tempā pusmaratona distancei, tad viņš ir tuvāk 1h09' tempam, līdz ar to labi vien, ka nemaz necentos viņam sākumā sekot, jo tas noteikti būt par ātru.
Pēc apgriešanās vietas, apmēram turpat, kur biju saticis kenijieti, ieraudzīju arī marokāni, kurš šajos apmēram septiņos kilometros kopš apdzīšanas bija iepalicis no manis jau divas minūtes. Un nākamie sekotāji bija vēl apmēram divas minūtes tālāk, līdz ar to manu pozīciju īsti neviens neapdraudēja.

Liekais kilometrs

Kad bija noskrieti aptuveni septiņpadsmit kilometri, maratona trase atkal sakļāvās ar 30 kilometru distances trasi - skriešana pa lielo ceļu beidzās un no ceļa vīrs ar karodziņu novirzīja mani uz veloceliņu, kurš veda gar ielas malu, pa kuru skrēja visnotaļ daudz skrējēju, kas skrēja 30 kilometrus. Pēc nepilna kilometra mans pavadošais velosipēdists pēkšņi paziņoja, ka kaut kas neesot pareizi un mēs neesam uz pareizā ceļa, ko viņam it kā bija paziņojuši 30 kilometru distances skrējēji - esot bijis kaut kādā aplī jāgriežas pa citu ceļu, kur esot arī nogriezies policijas motocikls, kas iepriekš brauca nedaudz lielāku gabalu pa priekšu. Biju visnotaļ lielā neizpratnē, jo biju visai pārliecināts, ka skrienam tomēr pareizi (kā reiz bijām tikko paskrējuši gar bļodu ar ūdeni, kam teorētiski bija jābūt pie 17.5 kilometru atzīmes, un arī maratona trasi lielās līnijās iepriekš, vēl Latvijā esot, biju izpētījis, un vismaz šajā distances daļā visiem, šķiet, bija viens maršruts). Vismaz reizes trīs viņam pārprasīju "Are you sure?" ("Vai esi pārliecināts?"), mēģinot tikt skaidrībā ar situāciju, bet vīrs uz velosipēda turpināta apgalvot, ka mums ir pilnīgi noteikti jāgriežas riņķī.
Tā nu griezos apkārt un visai 30 kilometru skrējēju plūsmai skrēju pretī. Drīz vien mans velosipēdists teica, ka tūlīt būsim pie vīra ar karogu un tad noskaidrosim, kur jāskrien. Uz to es atbildēju, lai tad aizminas līdz viņam un uzprasa, vai patiešām esam nepareizi. Protams, pēc neilga laika manīju viņu jau minamies atpakaļ un vicināmies ar rokām, ka tomēr viss ir bijis pareizi. Tajā brīdī biju patiesi dusmīgs, bet īsti jau nebija variantu, jāturpina vien skriet, kaut sapratu, ka laiku esam pazaudējuši diezgan. Vēl pie sevis nobrīnījos, ka šādi, pretī skrienot, nepaspēju vēl satikt tuvākos maratonistus, kas bija man aiz muguras, bet laikam uz to brīdi trešās vietas skrējējam priekšā jau biju diezgan daudz.

Šis vēl ir pirmajā kilometrā, bet tieši vīrs baltajā tērpā uz velosipēda mani aizveda neceļos

Jau turpinot skrējienu atkal pareizā virzienā, drīz bijām tikuši līdz vietai, kurā biju spiests griezties apkārt, vēl pēc pārsimts metriem sekoja neliels tunelis, aiz kura praktiski uzreiz arī bija 18.kilometra atzīme. Salīdzinot ar cipariem savā pulkstenī, kurš rādīja tieši deviņpadsmit kilometrus, bija skaidrs, ka kļūda ir bijusi vesela kilometra vērta (500m turp un 500m atpakaļ), kas laika izteiksmē nozīmēja teju trīsarpus minūtes.
Jāatzīst, ka turpmākajā skrējiena daļā vīrs uz velosipēda ļoti centās savu vainu izpirkt, gan regulāri piedāvājot padzerties (no kā gan vairākas reizes attiecos), gan turpmākajos pagriezienos ļoti skaļi un savlaicīgi ziņojot uz kuru pusi būs jāgriežas, tam pievienojot arī norādes ar rokām, un vismaz divas reizes atvainojoties par notikušo. Arī turpmāk trasē ik pa laikam viņš dalījās mūsu neveiksmīgajā pieredzē ar katru satikto velosipēdistu (jo tuvāk beigām bijām, jo velosipēdu, kas mani pavadīja saradās aizvien vairāk), mūsu bēdu viņš izklāstīja arī jau pieminētā policijas motocikla ekipāžai, kas laikam vienkārši, izvairoties no braukšanas pa veloceliņu, to posmu bija apbraukusi pa lielo ceļu.

 Vējš

Kaut  biju dusmīgs par notikušo un sapratu, ka nu pat minimālās cerības uz kaut cik pieklājīgu rezultātu finišā ir zidušas, tomēr līdz maratona finišam vēl bija atlikuši divdesmit četri kilometri, kas nozīmēja, ka vēl ir jāskrien gana daudz kilometri. Tā kā nu jau bijām kādu brīdi laukā no jūras tuvumā esošās meža zonas, un būtībā skrējām Ravennas virzienā pa veloceliņu gar šosejas malu, kas veda pa atklātu teritoriju, tad nu jau visai jūtami skriešanu ietekmēja lielais vējš, kurš pūta lai arī nedaudz no sāniem, bet tomēr vairāk sejā.
Cīņa ar vēju ilga turpmākos aptuveni sešus septiņus kilometrus. Un kaut arī temps kritās par aptuveni piecām sekundēm kilometrā, tomēr piepūle, lai pārvarētu vēja pūsmas bija vajadzīga gana liela, un pēdējos divos kilometros, kad skrēju tieši vējā, temps pat noslīdēja zem 3'30" kilometrā. Par vēju jau pēc finiša sūdzējās arī sacensību uzvarētājs, sakot, ka tas viņam bija atņēmis daudz spēka, kas nozīmē, ka ne mani vienu vējš ietekmēja, bet laikam jau augumā garākiem skrējējiem vējš ir viena no lietām, ar kurām skrienot ir jāsadzīvo daudz vairāk kā tiem, kas augumā ir padevušies īsāki.

Bildes labajā malā (melns stāvs zilā kreklā) un kreisajā malā (bālāks stāvs dzeltenā kreklā) ir uzskatāmi redzams, ka garākiem cilvēkiem maratona skriešana nav paredzēta - ar šādu augumu pārāk izlec no pūļa

Atgriešanās urbanizētā vidē

Ap 24.kilometru (man jau tas bija divdesmitpiektais) trase bija atgriezusies blakus vietai, kurā tika dots starts, un no šī brīža jau varētu teikt, ka maratons veda pa pilsētu, jo māju palika arvien vairāk, un uz ielām arī parādījās pa kādam līdzjutējam. Uz krustojumiem bija arī daudz vairāk tiesnešu, kas vismaz vairs neradīja bažas par to, ka atrodos uz trases. Lai gan te uzreiz nāk prātā moments, kad vienā pagriezienā, jau pilsētā esot, mans velosipēdists atkal aizbrauca taisni, es gan pagriezos pareizi, un arī viņam tiesneši, kas stāvēja pie pagrieziena, skaļi uzreiz sauca, ka bija jānogriežas, tomēr tas vedina uz domām, ka tajā dienā viņam vienkārši nebija īstā diena, lai pārvietotos pa noteiktu maršrutu un pa tādu vestu arī citus.

Kaut kur ap divdesmit sesto kilometru

Pie divdesmitpiektā kilometra atzīmes, kur bija kārtējais dzirdināšanas punkts, sanāca neliels misēklis ar savas dzēriena pudeles paņemšanu. Pirms starta biju organizatoriem atdevis četras pudeles ar ūdenī atjauktām Isostar želejām, kuras tiktu novietotas attiecīgi 20., 25., 30. un 35.kilometrā. Ja pirmajā dzirdināšanas reizē savu pudeli dabūju bez problēmām, tad pie divdesmitpiektā kilometra ūdens padevēji darbojās tik centīgi, ka, mēģinot visiem padot ūdens glāzes, bija nostājušies tieši priekšā galda galam, uz kura stāvēja mana pudele. Tā rezultātā pudeli uzreiz neieraudzīju un nācās apstāties un paspert soli atpakaļ, lai pudeli paņemtu.

Saguris maratonists pēc finiša

Pēc neveiklā dzirdināšanas punkta apmeklējuma un tam drīzi sekojošā pagrieziena, kurā misēklis sanāca manam riteņbraucējam, turpmāko pusotru kilometru trase veda cauri dzīvojamajam rajonam, kurš ļoti labi slāpēja vēja klātbūtni, un vējš šeit praktiski nebija jūtams. Taču drīz vien sekoja apmēram trīs kilometrus garš turp atpakaļ posms pa industriālo zonu gar kanāla malu (šis posms bija tikai maratona distancei; pusmaratons un trīsdesmit kilometru skrējēji ar lielām norādes zīmēm un tiesnešu palīdzību tika novirzīti uz otru pusi), un ja turp-atpakaļ posma pirmā puse bija pa vējam, tad atpakaļskriešana bija atkal lielā pretvējā.
Šajā turp-atpakaļ posmā arī beidzot atkal ieraudzīju līderpozīcijā esošo kenijieti Biwotu - satikāmies turpatpakaļ posma vidū, skrienot katrs savā virzienā. Uz pulksteņa apmēram piemetu, ka tajā brīdī atstarpe starp mums ir nedaudz vairāk kā piecas minūtes. Sarēķināju, ka pat bez pieļautās kilometru vērtās kļūdas, tāpat iepaliktu aptuveni divas minūtes, līdz ar to nospriedu, ka kļūdas neesamība tāpat nez vai diži būtu ko mainījusi...
Kad pats jau biju turp-atpakaļ posma 'atpakaļ' posmā, tad apmēram tajā pat vietā, kur bijām satikušies ar Biwotu, pamanīju arī sekotājus. Ja pēdējo reizi četrpadsmitajā kilometrā biju redzējis marokāni vienu pašu, tad šajā brīdī viņš jau bija grupā ar vēl kādiem četriem itāļiem. Sapratu, ka arī līdz viņiem man ir apmēram tās pašas piecas minūtes, un skrienot vēl sarēķināju, ka, lai viņi mani noķertu, tad visus atlikušos apmēram divpadsmit kilometrus man ir jāskrien par apmēram divdesmit sekundēm kilometrā lēnāk, kas nelikās diez ko ticams scenārijs.

Finišējis maratonists

Vai nu tam par iemeslu bija stiprais vējš turp-atpakaļ posmā vai vienkārši kilometri darīja savu, bet nu jau kilometru laiki visu laiku sniedzās pāri 3'30"/km - šāds temps vairs galīgi negāja kopā ar to, ka treniņos garos tempa skrējienus ap 20 kilometriem garus 3'35"/km tempā biju skrējis salīdzinoši brīvi - kaut arī te jau bija trīsdesmitais kilometrs, tomēr bija jāvar skriet ātrāk. Viegli nebija, bet kaut kā uz priekšu kustējos, jo īpaši lēnāks arī vairs nepaliku - divi lēnākie kilometri (abi 3'36"/km) visa maratona laikā bija 26. un 30. kilometrs, kad nācās skriet pretvējā. Maratona trīsdesmit trešais kilometrs izveda pa parku, kurā atrodas viens no UNESCO mantojuma objektiem - Teoderika mauzolejs, un tā kā pa parku celiņi nebija klāti ar asfaltu un tajā bija vairāki asi pagriezieni, tad tas vēl vairāk piedeva grūtuma sajūtu, jau tā sagurušajam ķermenim.

Ravennas vecpilsētā

San Vitale bazilika

Pēc Teodorika mauzoleja "apmeklējuma" trase atkal kādus trīs kilometrus veda cauri dzīvojamajiem rajoniem, līdz beidzot biju ticis līdz Ravennas centrālajai daļai, kas sakrita ar aptuveni trīsdesmit sesto maratona kilometru. Sekoja nedaudz vairāk kā kilometru garš posms cauri vecpilsētai pa labāku un ne tik labu bruģi (labi, ka tajā brīdī vēl nelija lietus, jo vietām uz mozaīkas veidā izliktā sīkā gludi slīpētā bruģa slapjā laikā noteikti būtu slīdējis visai pamatīgi). Šī posma laikā trase veda garām vēl trim UNESCO mantojuma objektiem - Ariana baptistērijai (vieta, kur senos laikos tika kristīti cilvēki), Galla Placidia mauzolejam, kā arī San Vitale bazilikai. Un lai arī īpaši aplūkot šos objektus nebija laika, tomēr kopumā skriešana cauri šai vecpilsētas daļai bija acij tīkama. Centrā arī bija ļoti daudz cilvēku, līdz ar to arī atbalsta saucieni itāļu mēlē bija dzirdami ik uz soļa.
Sekoja atkal aptuveni divu kilometru garš posms pa nedaudz klusākām ielām, līdz atkal trase pieveda pavisam tuvu finiša laukumam, kur uz finišu nogriezās arī trīsdesmit kilometru skrējiena trase. Man vēl bija atlikuši trīs kilometri un tad jau arī finišs būs klāt.
Kad biju paskrējis garām četrdesmit kilometru atzīmei mans pavadošais velosipēdists pēkšņi paziņoja "Now you should run strong! You are in a godd position!" ("Skrien spēcīgi! Tu esi labā pozīcijā!"). Pirmajā brīdī īsti neuztvēru, ko viņš ar to ir domājis - finišs patiesi ir tuvu, bet kas tie par tādiem savādiem norādījumiem. Tad sekoja vēl viens paziņojums no viņa, ka līderim sākot trūkt enerģijas, un ka iepriekš es esot bijis trīs minūtes aiz viņa, bet tagad palikusi tikai minūte un piecpadsmit sekundes. Tas, protams, nedaudz lika pielikt soli (cik nu to spēju), taču sapratu, ka divos kilometros atgūt vairāk kā minūti nez vai ir reāli (kā vēlāk izrādījās, tad līderim vienā brīdī pat esot bijis tik grūti, ka viņš esot pārgājis soļos).
Turpmāko kilometru patiesi noskrēju kādas nepilnas desmit sekundes ātrāk kā iepriekšējos. Vienā pagarākā taisnākā posmā pat šķita, ka manīju, kā līderis nogriezās pagriezienā, taču tad sekoja apmēram divsimt metrus garš posms pa ļoti grumbuļainu bruģi, kas nedaudz izsita no ritma, bet nu jau arī līdz finišam bija palicis pavisam maz.

Finišā

Pēdējā kilometrā, šķiet, ka bija notikušas pēdējā brīža trases izmaiņas, jo visās kartēs bija zīmēts, ka pēdējā kilometrā tiek skriets gar diženā itāļu dzejnieka Dantes kapu. Taču visticamāk, blakus ielā esošā šokolādes festivāla dēļ, maratona trase tika aizlaista pa paralēlo ielu, kā rezultātā skrējiens gar šo Ravennas tūristu objektu izpalika. Taču finišs gan atradās tur, kur tam bija jābūt, un jau pēc pavisam neilga brīža mūzikas pavadībā finišēju Piazza del Popolo laukumā, kad finiša pulkstenis rādīja 2:28:43. Tīrie pusmaratonu laiki, pēc pulksteņa datiem spriežot, bija apmēram 1h11' un 1h14', kā arī vēl papildus liekās trīs ar pusi minūtes (kopā taču galu galā noskrēju nedaudz vairāk kā 43 kilometrus), kas nozīmēja vien to, ka distances otrajā daļā biju skrējis katru kilometru aptuveni deviņas sekundes lēnāk kā pirmajā pusē.

Maratona uzvarētājs Nicodemus Biwott
(uzmanība jāpievērš pudelei viņa labajā rokā)

Atvelkot pirmo elpu finiša zonā, ieraudzīju, ka tajā brīdī finiša lentu pārrauj arī kenijietis Biwots, un pirmajā brīdī nevarēju saprast, vai gadījumā arī viņš nav kaut kur beigās apmaldījies, un kāpēc viņš finišē tikai tagad. Taču kā izrādījās, viņš finišējot bija vienkārši ieskrējis nepareizā koridorā, tāpēc viņam bija likuši skriet cauri finišam, lai fotogrāfiem par prieku varētu pārraut finiša lentu - tā nu visās preses bildēs uzvarētājs ir redzams pārraujam finiša lentu ar pilnu ūdens pudeli rokā, ko bija paspējis paņemt jau pēc sava īstā finiša.
Tajā brīdī gan vēl precīzi nezināju, cik sen pirms manis ir finišējis uzvarētājs - taču saņemot pirmo apsveikuma īsziņu no Latvijas uzzināju, ka līdz pirmajai maratona uzvarai man bija pietrūkušas vien trīsdesmit piecas sekundes.Un kaut arī varētu šķist, ka rūgtums par otro vietu ir varen liels, it īpaši tāpēc, ka nav grūti uzminēt, kur varētu atrast pietrūkušās trīsdesmit piecas sekundes, ņemot vērā starpgadījuma distances vidū, tomēr par to diži nebēdāju (pēc apbalvošanas vēl nosmējos, ka labi vien ir, ka nevinnēju, jo papildus balvās saņemtajai somai ar itāļu gardumiem, uzvarētājs tika arī pie visnotaļ liela izmēra cūkas ciskas, no kuras top itāļu šķiņķis prosciutto -  tādu lidmašīnā uz Latviju noteikti neatvestu) - pēc finiša biju vairāk saguris nekā bēdīgs. Un patiesībā jau neskatoties uz šīm dažām ķibelēm, ar kurām saskāros es, domāju, ka Ravennas maratons kopumā ir gluži neslikta izvēle salīdzinoši nelielāku maratonu klāstā - līdzena trase, skaista pilsēta, neslikts trases plānojums, kad pirmā maratona puse ir skrienama pa gariem, taisniem posmiem, savukārt uz beigām, kad spēka kļūst mazāk, ir iespēja skriet pa pilsētu, kur sagurumu palīdz aizdzīt pilsētas skati un līdzjutēju saucieni.

Augšējā rinda - otrās vietas ieguvēja laimests, apakšējā rinda - maratona reģistrācijas pakas saturs

Pārdomas pēc finiša

Vairāk par neiegūto pirmo vietu sarūgtināts biju par to, ka rezultāts pat bez tām liekajām trīsarpus minūtēm, bija vismaz pāris minūtes sliktāks par to, uz ko biju cerējis gatavošanās procesā. Protams, iemeslus jau var izdomāt vairāku. Šeit Ravennā visu distanci nācās skriet vienatnē un skriešana grupā, kā tas ir bijis manos ātrākajos maratonos, jūtami atvieglo skrējienu, vismaz pirmajā maratona pusē jau nu noteikti. Šoreiz papildus tam, ka skriet vienam jau tāpat ir grūtāk, vienatnē arī nācās cīnīties ar vēju, kas vēl droši vien savas sekundes no rezultāta un enerģijas rezervēm paņēma. Taču attaisnojumus jau var meklēt ilgi, bet svarīgāk par attaisnojumu meklēšanu ir kļūdu atrašana, lai tās neatkārtotu nākamajā reizē.

Maratona TOP3 ar vietējās varas pārstāvjiem

Protams, atrast kļūdas un neatkārtot tās nākamreiz ir pateikt vieglāk nekā izdarīt. Reizēm labās un sliktās pārmaiņas viena otru kompensē, un tas, ka beigās galaiznākums ir ar pozitīvu, bet reizēm ar negatīvu zīmi, nozīmē, ka saprast, kas ir bijis pareizi un kas nē ir divtik grūti. Taču ņemot vērā, ka maratona gatavošanās procesa un arī paša maratona iznākums ir atkarīgs no neskaitāmiem mainīgajiem, kurus paredzēt vairākus mēnešus iepriekš, kad tiek izdarīta izvēle par labu kādam konkrētam maratonam, ir praktiski neiespējami, tad patiesībā jau var uzskatīt, ka viens no būtiskākajiem mainīgajiem šajā visā ir veiksmes elements. Paredzēt to, ka velosipēdists liks noskriet lieku kilometru, vai paredzēt, ka maratona dienā būs stiprs vējš, kaut vēl trīs dienas iepriekš tuvākajā apkārtnē ir bijis pilnīgs bezvējš, ir neiespējami. Un tieši tāpēc ir reizes, kad, iespējams, vienkārši nesanāk, jo ir pietrūkusi veiksme, kas nozīmē vien to, ka ir jāturpina vēl un vēl, lai piedzīvotu tās reizes, kad veiksme atkal atgriežas.