Pēc lēmuma Valmieras maratonā skriet 10.5 kilometrus nevis pusmaratonu sev apsolīju, ka Siguldā oktobra vidū skriešu pusmaratonu un mēģināšu tur uzvarēt. Protams, uzvara ir slikts mērķis, jo vari noskriet, cik ātri gribi, bet vienmēr kāds var noskriet vēl ātrāk. Bet, lai arī solījums par uzvaru bija tāds puspajokam, tad plāns jebkurā gadījumā bija būt gatavam skriet zem 1h10'. Vadoties no šī uzstādījuma, pēc Valmieras saplānoju treniņtriecienciklu, lai līdz Siguldai sasniegtu maksimālu gatavību, cik nu maksimālu to trīs nedēļās var sasniegt.
Treniņi šajā īsajā sagatavošanās posmā patiešām aizritēja veiksmīgi, pa vidu paspēju uzskriet arī Jūrmalas skriešanas svētkos desmit kilometrus, kas deva iespēju uzskriet sacensību intensitātē. Arī manas jostas daļas/gurnu sāpes bija gājušas mazumā (kaut arī tās joprojām regulāri bija noteipotā stāvoklī), un kopumā jutu, ka forma patiešām uzlabojas, un noliktais mērķis laika izteiksmē varētu būt izpildāms. Vēl trīs dienas pirms skrējiena Siguldā ierakstīju kalendārā, ka mērķis ir 1h09'30", bet nospriedu, ka ar jebkādu rezultātu zem 1h10' būtu apmierināts.
Turpinot Vecāķos aizsākto ceļu uz atgriešanos skriešanas pasaulē, joprojām sacensībās pārāk garas distances neskrienu. Lai arī vēl pagājušajā nedēļā domāju, ka Valmieras maratonā skriešu pusmaratonu, tomēr nedēļas sākumā sapratu, ka, lai arī vēlme skriet pusmaratonu ir gana liela, tomēr nebija īstas pārliecības, ka tas tomēr būs pa spēkam - joprojām garākos skrējienos kājas netur ilgāku slodzi, un arī mans sāpošais reģions par sevi diezgan bieži atgādina.
Ja tā padomā, tad, lai vispār būtu progress, gribēšanai regulāri būtu jābūt lielākai par varēšanu - citādi jau nespēsim piespiesties izdarīt vēl nedaudz vairāk un izkāpt no komforta zonas. Taču laikam jau reizēs, kad varēšanu ierobežo veselības likstas, tad ar to piespiešanos izdarīt vairāk jābūt visai uzmanīgam. Tā nu šoreiz cīņā starp gribēšanu un reālistisko varēšanu uzvarēja varēšana, un Valmierā skrēju vien 10.5 kilometru distanci. Tagad,
apskatot pusmaratona rezultātus, gan šķiet, ka, iespējams, pusmaratonā
pat finišētu augstāk par 4.vietu, ko izcīnīju 10.5 kilometru distancē,
bet veselības labā lēmumu laikam tomēr biju pieņēmis pareizu.
Šī vasara noteikti bija krietni atšķirīgāka nekā daudzas iepriekšējās, vismaz sportiskajā ziņā noteikti. Vasaru noteikti sanāca nedaudz vairāk pavadīt kā parastam aktīvam cilvēkam un mazāk kā tādam, kas lielāko daļu brīvā laika pavada aktīvi trenējoties. Tomēr vismaz šobrīd neliela virzība pozitīvā virzienā sāk notikt.
Gluži neplānoti aizvadītais mēnesis sportiskajā ziņā ir sanācis pilnīgi citāds kā biju to iecerējis. Patiesībā sportiskajā ziņā mēnesis praktiski ir bijis nekāds - vakar paskaitīju, ka kopš septītā jūnija esmu noskrējis kādus 40 kilometrus, apmēram divtik nominis ar velosipēdu, un vēl kādus nepilnus trīsdesmit pavadījis ātrās pastaigās. Sanāk, ka pēdējās nu jau vairāk kā četrās nedēļās kopumā skrienot, ejot un minoties esmu pieveicis mazāk kā līdz šim bija ierasts noskriet vienā nedēļā, un tam visam par iemeslu ir spēcīgas sāpes krustu apvidū, kas jūnija sākumā kļuva tik traucējošas, ka skriet vairs īsti nespēju.
Skaidrības labad uzreiz jāsaka, ka ieraksta nosaukums nav jāsaprot pārnestā nozīmē un tas nebūs par maniem nākotnes plāniem vai kādu nebūt būtisku izšķiršanos, bet gan tieši par to, kā es tieku pie jauniem skriešanas maršrutiem.
Kaut arī skriešana pati par sevi ir diezgan forša lieta, tomēr jāatzīst, ka treniņos skrienot padsmit stundas nedēļā arī man reizēm piemetas nevēlēšanās skriet - kaut tādēļ vien, ka zini, ka atkal nāksies skriet pa to pašu vietu, kur skrēji no rīta, kur skrēji vakar, kur skrēji aizvakar un arī pirms nedēļas. Protams, nav jau gluži tā, ka katru reizi skrienu tikai pa vienu maršrutu - dzīvojot Ogrē, man patiesībā ļoti ir paveicies, ka piemērotas vietas skriešanai ir atrodamas uz visām debespusēm, un tieši dažādie treniņu maršruti arī ir viens no veidiem, kā varu savu skriešanu dažādot. Tomēr arī tad, ja ierastās skriešanas takas ir gana daudz, arī tās ar laiku sāk apnikt - jau zini, ka tur aiz tā līkuma būs uzkalniņš, tur būs liela dubļu peļķe, šim ceļam labāk skriet pa labo pusi, jo tur ir līdzenāks - būtībā to varētu apzīmēt tā, ka skriešanas takas kļūst pārāk pazīstamas, un skriešanas procesā pazūd kaut kāds pārsteiguma moments (iespējams, šī īr tā nepieciešamība, kas manī ir visvairāk saglabājusies no orientēšanās sporta laikiem, kad katrs skrējiens ar karti bija kaut kas jauns).
Atgriešanās ierastajā treniņu ritmā pēc maratona ievilkās krietni ilgāk kā būtu gribējies - kaut nu jau ir pagājuši vairāk kā divi mēneši kopš starta Barselonas maratonā, tomēr tikai maija otrajā nedēļā tā pa īstam sāku just, ka treniņos varu skriet ar pilnu atdevi, un arī problēmas ar sēžas nervu un tā ietekmētās sajūtas pēdā beidzot pamazām sāk izgaist - līdz ar to skriešana atkal kļūst daudz patīkamāka. Kopš aprīļa sākuma, kad startēju Rēzeknes pusmaratonā (un tad vēl diez ko pavasarīgs nebija, tāpēc to par pavasara pusmaratonu šoreiz nesaukšu), esmu paspējis noskriet vēl trīs pusmaratonus (vispār pa vidu vēl bija arī Lazdukalnu kross Ogrē), un jāatzīst, ka tieši šīs ilgstošās atiešanas no maratona dēļ, tikai pēdējā no šiem pusmaratoniem beidzot atkal bija sajūta, ka varu atkal pilnvērtīgi skriet arī sacensību režīmā.
Oficiālais manas šī gada skriešanas sākums bija pirms trim nedēļām Barselonas maratonā Spānijā, taču nu kalendārs rāda, ka jau ir sācies aprīlis, kas nozīmē tikai to, ka ar pilnu sparu skriešanas sezona uzņems apgriezienus arī tepat Latvijā - un iesākums bija jau vakar Rēzeknes pusmaratonā (reizē arī Skrien Latvija sezonas 1.posms), kurā man izdevās uzvarēt, par spīti tam, ka vēl nedēļas sākumā diezgan nopietni apsvēru, ka skriešanu Rēzeknē būs jāizlaiž.
Pēc Barselonas maratona pirmā nedēļa pagāja skriešanas ziņā ļoti atbrīvoti un pa nedēļu noskrēju vien nedaudz vairāk kā 60 kilometrus. Protams, 'brīvais režīms' bija ar domu - ļaut organismam pēc maratona nedaudz atjēgties, un, lai arī kopumā muskuļu sāpes pēc maratona pazuda salīdzinoši ātri, tomēr sāpes pēdas ārmalā nebūt nesteidzās rimties, un līdz ko treniņš sniedzās 30-40 minūšu robežās, tā pēda sāka nejauki protestēt pret to, ka tai tiek likts skriet. Papildus sāpēm, tā mēdza arī tā savādi savilkties - nedaudz līdzīgi kā maratona beidzamajos kilometros - līdz ar to šo sāpju iemesls, vai vismaz pēdējais piliens visticamāk bija maratons, taču kā no šīs problēmas tikt vaļā, nav vēl īsti skaidrs pat šobrīd. Sāpošās vietas teipošana stāvokli nedaudz uzlabo, taču ne līdz galam. Iespējams, vienkārši ir vajadzīga vēl ilglaicīgāka atpūta, lai organisms par maratonu pavisam aizmirstu, bet to jau droši vien rādīs laiks.
