Šogad Kuldīgas pusmaratons pēc neilga pārtraukuma atkal nesa arī Latvijas čempionāta pusmaratonā vārdu. Un kaut arī vēl mēnesi iepriekš Jelgavas pusmaratonā skrēju vien 5 kilometru distanci, jau tad biju nospriedis, ka līdz Kuldīgai ir jātiek atpakaļ tādā kondīcijā, lai būtu spējīgs skriet pilno pusmaratona (21.0975 km) distanci.
Kaut arī joprojām nevaru teikt, ka sportiskā forma un treniņu apjoms ir atpakaļ vecajās sliedēs par visiem 100%, tomēr kopš Jelgavas pusmaratona treniņos paveiktais jau sāka nest pirmos augļus, un tāpēc biju pārliecināts, ka Kuldīgā spēšu nostartēt gana labi.
Pēdējās nedēļas ļoti esmu piedomājis pie tā, lai atgriešanās pie normālas skriešanas pēc kārtējās traumu pauzes notiktu lēnām un pakāpeniski, Jāatzīst, ka arī pats organisms nespēj vēl tik daudz izdarīt un dod signālus, ka reizēm vajag piebremzēt - it sevišķi to jūtu, kad sanāk paskriet ilgāk, un uz beigām gan smagums kājās iezogas, gan arī pulss sāk straujāk pieaugt. Tāpēc, lai neatkārtotu iepriekšējās kļūdas, šajos organisma signālos esmu centies ieklausīties diezgan daudz, kaut arī reizēm, protams, tik un tā ir bijusi sajūta, ka varbūt ir izdarīts mazdrusciņ par daudz. Taču kopumā salāgot organisma varēšanu ar treniņos paveicamo pagaidām ir izdevies tīri labi. Un, visu darot lēnām un pakāpeniski, ir cerība, ka no mazumiņa ar laiku tomēr var sanāk arī kas lielāks.
Pēc maija vidū noskrietā "desmitnieka" Rīgas maratonā sajutu, ka sāku pamazām atgūt skriešanas formu. Taču jau nedēļu vēlāk atkal sajutu sāpes labās kājas potītes/papēža apvidū, kas iepriekš pārtrauca arī manu sagatavošanos maratonam februāra beigās. Pāris dienas paņēmu brīvas, pēc kurām nolēmu, kaut arī treniņa tempā, bet tomēr uzskriet Salaspils pusmaratonā. Jau pirms starta jau bija nojauta, ka labi tas droši vien nebeigsies, bet tomēr skrēju, trešajā no četriem apļiem ļoti nopietni apsvēru domu par izstāšanos, jo sāpes pakāpeniski auga aizvien lielākas, izlēmu tomēr noskriet arī pēdējo apli, un beidzās tas viss ar to, ka, kaut arī līdz galam tiku, tomēr pēdējos trīs kilometrus varētu teikt, ka "noskrēju" uz vienas kājas, jo sāpošo kārtīgi pie zemes vairs pielikt nevarēju. Un bija skaidrs, ka uz kādu laiku par skriešanu būs jāaizmirst.
Lielajā Rīgas maratonā pērn skrēju pusmaratonu un finišēju 3.vietā. Šogad pusmaratonam īsti gatavs nejutos, un jau savlaicīgi biju izlēmis startēt 10 kilometros, kur arī tiku pie 3.vietas. Iespējams, ka korektāk būtu teikt, ka paliku trešais, jo pirmā vieta bija čettreiz tuvāk laika izteiksmē nekā ceturtā, bet tā kā finišs tika sasniegts pēc sīvas cīņas pēdējos kilometros par uzvaru, tad ar finišā sasniegto esmu gluži apmierināts, jo sacensību garšu skrējiens iedeva pavisam labu.
Vēl aprīļa sākumā, kad īsti nezināju, cik ātri spēšu atgūties no traumas, vienu brīdi apsvēru domu, ka varbūt tomēr Rīgā varētu skriet pilno maratona distanci, un toreiz vēl nospriedu, ka, ja sportiskā forma atgriezīsies gana strauji un Biķernieku pusmaratonā spēšu noskriet zem 1h09' (kas gan nešķita diez ko reāli), tad Rīgā skriešu maratonu. Tā kā aprīlī veselības un traumu likstas īsti no manis neatstājās, un Biķerniekos pusmaratonu ar lielām pūlēm pieveicu 1h11', un bija skaidrs, ka neesmu vēl gatavs īsti skriet pusmaratonu, kur nu vēl maratonu, tad tika nolemts, ka Lattelecom Rīgas maratona ietvaros skriešu 10 kilometrus un pēc Biķerniekiem būs vēl arī trīs nedēļas, lai vismaz tiktu pie puslīdz normālas 10 kilometru formas..Taču, protams, formas atgūšanas plāni kārtējo reizi tika piebremzēti.
Pagājušajā nedēļā viens treniņš pagāja, filmējoties raidījumam "Pieķerts sportojot". Pirms pusotra gada tiku filmēts raidījumam "Vairāk kā citi", un zināma TV pieredze jau varētu teikt, ka bija, bet intervijas sniegšana skrienot tomēr bija jauna pieredze - visgrūtāk bija dabūt vienu skriešanas ritmu ar auto, no kura tika filmēts. Te nu var redzēt, kas no vairāk kā stundu garās filmēšanas ir bijis gana labs raidījumam:
Atgūšanās pēc skrējiena Rēzeknes pusmaratonā nepavisam negāja viegli. Vēl piektajā dienā pēc skrējiena kāju muskuļi juta, ka ir skriets pusmaratons, un līdz ar to tajā nedēļā diez ko patīkama skriešana nebija. Nedēļas nogalē nolēmu piedalīties Stirnu buka taku skriešanas pasākumā Garkalnē. Tā kā tā pa nopietno maču skriet nebiju gatavs tad plāns bija to izmantot kā nedaudz ātrāku garo treniņu, pamainot ainavu Ogres meža takās pret Garkalnes takām, un tieši tāpēc skrējienu sāku relatīvi prātīgi. Taču, lai arī vairumā skriešana bija pa meža takām un ceļiem, pa kuriem gana bieži tiek skriets arī treniņos, tomēr vai nu pie vainas bija vairāki pauguri distances sākumdaļā vai varbūt kas cits, tomēr jau pēc aptuveni skrietiem pieciem kilometriem sajutu, ka parādās sāpes Ahileja rajonā (vairāk gan kājas iekšpusē). Vairāk mani bažīgu darīja tas, ka sāpēs bija nevis manā iepriekš traumētajā labajā kājā, bet šoreiz tās jutu "labajā" kreisajā kājā. Kā par neveiksmi, iepriekš traumēto labo kāju biju noteipojis, taču kreiso kāju, ja reiz tā bija vesela, neredzēju vajadzību teipot.
Sezonas iesākums šogad sanācis pavisam grūts - aizvadītas pirmās sacensības - Rēzeknes pusmaratons, un, lai arī iegūtā 4.vieta nav pavisam slikti, tomēr finiša rezultāts bija visai pieticīgs, skriešana padevās ļoti grūti un arī tas, ka kājas pēc šī mača sāpēja gandrīz kā pēc maratona, liecina vien par to, ka nepavisam nebija viegli.
Martā līdz ar traumas dziedēšanu uz velo tika pavadītas apmēram divarpus reizes vairāk laika kā skrienot, un tā kā puslīdz sakarīgi skriet biju spējīgs vien pēdējās 10 dienas pirms Rēzeknes skrējiena,tad nekādas īpašās cerības par rezultātu Rēzeknē neloloju. Kaut arī skriet biju sācis, tomēr smaguma sajūta kājās līdz pat pašam mačam tā arī nepazuda - ja sirds strādāja visnotaļ labi (galu galā braukšanai ar velo traumas laikā galvenais mērķis arī bija, lai tieku vismaz pie kāda kardiotreniņa), tad kājas galīgi nebija gatavas skriet - muskuļi par skriešanu jau bija nedaudz piemirsuši.
