Atgriešanās ierastajā treniņu ritmā pēc maratona ievilkās krietni ilgāk kā būtu gribējies - kaut nu jau ir pagājuši vairāk kā divi mēneši kopš starta Barselonas maratonā, tomēr tikai maija otrajā nedēļā tā pa īstam sāku just, ka treniņos varu skriet ar pilnu atdevi, un arī problēmas ar sēžas nervu un tā ietekmētās sajūtas pēdā beidzot pamazām sāk izgaist - līdz ar to skriešana atkal kļūst daudz patīkamāka. Kopš aprīļa sākuma, kad startēju Rēzeknes pusmaratonā (un tad vēl diez ko pavasarīgs nebija, tāpēc to par pavasara pusmaratonu šoreiz nesaukšu), esmu paspējis noskriet vēl trīs pusmaratonus (vispār pa vidu vēl bija arī Lazdukalnu kross Ogrē), un jāatzīst, ka tieši šīs ilgstošās atiešanas no maratona dēļ, tikai pēdējā no šiem pusmaratoniem beidzot atkal bija sajūta, ka varu atkal pilnvērtīgi skriet arī sacensību režīmā.
Oficiālais manas šī gada skriešanas sākums bija pirms trim nedēļām Barselonas maratonā Spānijā, taču nu kalendārs rāda, ka jau ir sācies aprīlis, kas nozīmē tikai to, ka ar pilnu sparu skriešanas sezona uzņems apgriezienus arī tepat Latvijā - un iesākums bija jau vakar Rēzeknes pusmaratonā (reizē arī Skrien Latvija sezonas 1.posms), kurā man izdevās uzvarēt, par spīti tam, ka vēl nedēļas sākumā diezgan nopietni apsvēru, ka skriešanu Rēzeknē būs jāizlaiž.
Pēc Barselonas maratona pirmā nedēļa pagāja skriešanas ziņā ļoti atbrīvoti un pa nedēļu noskrēju vien nedaudz vairāk kā 60 kilometrus. Protams, 'brīvais režīms' bija ar domu - ļaut organismam pēc maratona nedaudz atjēgties, un, lai arī kopumā muskuļu sāpes pēc maratona pazuda salīdzinoši ātri, tomēr sāpes pēdas ārmalā nebūt nesteidzās rimties, un līdz ko treniņš sniedzās 30-40 minūšu robežās, tā pēda sāka nejauki protestēt pret to, ka tai tiek likts skriet. Papildus sāpēm, tā mēdza arī tā savādi savilkties - nedaudz līdzīgi kā maratona beidzamajos kilometros - līdz ar to šo sāpju iemesls, vai vismaz pēdējais piliens visticamāk bija maratons, taču kā no šīs problēmas tikt vaļā, nav vēl īsti skaidrs pat šobrīd. Sāpošās vietas teipošana stāvokli nedaudz uzlabo, taču ne līdz galam. Iespējams, vienkārši ir vajadzīga vēl ilglaicīgāka atpūta, lai organisms par maratonu pavisam aizmirstu, bet to jau droši vien rādīs laiks.
 |
| Barselonas arhitektūra |
Iesākt sezonu ar personīgo rekordu ir pat ļoti patīkami, iesākt to ar rezultātu, kas ir bijis kluss mērķis vismaz pēdējos četros maratona sagatavošanās ciklos, ir vēl jo patīkamāk. Un kaut arī tā īsti pašam noticēt savam finiša rezultātam ir visnotaļ pagrūti, tomēr skrējiens Barselonas maratonā, acīmredzot, ir izdevies patiešām lielisks - bija gan vieglāki, gan grūtāki momenti, taču finišs tika sasniegts patiesā priekā.
Pirms maratona
Par labu startam Barselonas maratonā izlēmu pašā janvāra sākumā - vienu brīdi gan apsvēru domu par skriešanu Parīzē aprīļa sākumā, un tāpat arī bija variants par Romas maratonu nedēļu vēlāk kā Barselonā (Romā būs jāskrien kādu citu gadu, jo Romas trasi noteikti gribu izskriet) , taču galu galā izlēmu, ka Barselona ļoti labi iekļaujas plānā, kad, atbraucot no trīs nedēļu ilgās Spānijas nometnes, tieši atliktu divas nedēļas līdz startam. Tā kā pēdējās divās nedēļās tik un tā vairs nekāda super nopietna trenēšanās nebūtu jāveic, līdz ar to, pat, ja laikapstākļi šajās divās nedēļās Latvijā būtu ļoti ziemīgi, nekādu īpašu ietekmi uz maratonu tas neatstātu. Un arī tas, ka decembris bija pagājis praktiski bez sniega un treniņi bija aizritējuši šajā laikā ļoti labi, lika domāt, ka salīdzinoši agrais sezonas sākums būs tieši laikā, lai novērtētu ziemā izdarīto. Protams, tikko, kā maratona dalība bija apstiprināta, tā janvārī līdz Latvijai atnāca lielais aukstums, taču, zinot to, ka maratons būs jāskrien, nācās vien trenēties ar tādu pat atdevi kā siltajā decembrī.
Viena no pazīmēm, kas liecina, ka esi skrējējs, esot tā, ka atvaļinājumi un ceļojumi tiek pielāgoti sacensībām. Tā arī man, ne tikai visi pēdējie izbraucieni ārpus Latvijas ir bijuši vairāk vai mazāk saistīti ar skriešanu, bet jau otro gadu arī atvaļinājums - šogad pat veselas trīs nedēļas - tika pavadīts treniņnometnē San Pedro de Alcantara pilsētiņā pašos Spānijas dienvidos.
Pērn uz Spāniju devos janvāra vidū, bet šogad braucienu izdevās ieplānot gandrīz mēnesi vēlāk - tā teikt, tuvāk skriešanas sezonai. Un tā nu februāra lielākā daļa tika pavadīta nedaudz siltākā vietā par Latviju (jāatzīst gan, ka pirmās nometnes dienas bija visai lietainas un pavēsas - un līdzpaņemtās vilnas zeķes gluži labi noderēja arī Spānijā).
Šoreiz mans klusēšanas periods ievilcies patiešām ilgi - kopš pēdējā ieraksta par Ravennas maratonu pagājuši jau vairāk kā divi mēneši. Un kaut arī blociņa ierakstu iztrūkuma periods zināmā mērā ir sakritis ar starpsezonas laiku, kad sacensību nav, tomēr patiesībā pa šo laiku sportam tuvi notikumi ir bijuši diezgan daudz.
Pirmās nedēļas pēc maratona parasti ir atelpas periods, kad ir jāļauj organismam atpūsties gan no paša maratona, gan arī lielā saguruma, kas ir uzkrāts maratona gatavošanās procesā. Un tā arī šoreiz pirmajās divas nedēļas pēc maratona skriešana bija neregulāra, un divu nedēļu laikā salasīti vien 100 noskrieti kilometri. To vidū gan bija arī 10.8 kilometri tradicionālajā 18.novembra skrējienā Rembatē, kur šogad bija nolasījusies neierasti spēcīga konkurence, kas arī veicināja to, ka pirmie trīs skrējēji finišēja ar visu laiku ātrākajiem Rembates apļa rezultātiem. Šo triju vidū kā otrais biju arī es, un sev pašam par lielu pārsteigumu noskrēju patiešām ātri (pēdējie pieci kilometri tika veikti 15'45"), kaut arī maratona sagurums kājās vēl bija jūtams gluži labi.
Novembra beigās sportiskās izklaides turpinājās, kad Valmierā tika apbalvoti 2013.gada Skrien Latvija kopvērtējuma uzvarētāji (video no pasākuma). Un tā kā uzvara Skrien Latvija kopvērtējumā bija viena no lietām, par kuru sezonas otrajā pusē piedomāju diezgan daudz, tad uzvarētāju kausa saņemšana bija patiešām patīkams brīdis, un šis pasākums bija kā tāds labs sezonas noslēgums.
Pēc starta pavasarī Kopenhāgenas maratonā, kura gatavošanās procesā pamatīgas pārmaiņas ieviesa kājas trauma, kas neļāva maratonam sagatavoties kā nākas, biju apņēmības pilns rudenī maratonu tomēr noskriet vismaz atkal tajā līmenī, kā to biju spējis iepriekšējās trīs reizes, kad maratona rezultāti bija 2h21'-2h22' robežās. Sezonas laikā uzlabotie personiskie rekordi gan desmit kilometros, gan pusmaratonā liecināja, ka fiziskā forma uzlabojas, un šo rekordu uzlabošanu biju cerējis turpināt arī maratona distancē. Par rudens maratona vietu biju izvēlējies Itālijas pilsētu Ravennu, un, lai arī šajā maratonā finišēju līdz šim savā maratonista karjerā augstākajā, t.i., otrajā vietā, kas, iespējams, pat varēja būt pirmā, ja ne tas liekais kilometrs, tomēr pat bez liekā kilometra liekajām minūtēm finiša rezultāts nebūt nebija tāds, uz kuru biju gatavojies un biju cerējis braucot uz maratonu.
Ar uzvaru Siguldas pusmaratonā (1h08'20"), kur, praktiski visu distanci skrienot vienatnē, vien nieka 10 sekundes atpaliku no sava personīgā rekorda, visticamāk noslēdzu savu šī gada sacensību sezonu Latvijā. Taču ar šo skrējienu nebūt netika likts punkts sacensību sezonai kopumā, jo pēc pavisam nelielas atelpas no Siguldas skrējiena, devos uz Igaunijas lielāko salu Sāremā, lai piedalītos tur jau 40.reizi notiekošajā trīs dienu skrējienā - "Saaremaa kolme päeva jooks".
Sāremā skrējienā trīs dienu laikā tiek pieveikta maratona distance jeb 42.195 km - pirmajā dienā jāveic 10 kilometri, otrajā - 16.195 km, bet pēdējā 16 km. Šajā skrējienā piedalījos jau otro reizi. Iepriekšējā reize bija pirms trim gadiem, kad trīs dienu laikā maratonu pieveicu 2:22:08, izcīnot 6.vietu, bet šogad biju apņēmības pilns noskriet vismaz pāris minūtes ātrāk. Uz Sāremā gan braucu arī ar domu šo skrējienu izmantot kā labu treniņu maratonam, taču neskatoties uz šo sacensības tomēr paliek sacensības.
