Joprojām nedaudz pietrūkst

Lai arī plānojot savu pavasara mačus, biju pavisam piemirsis, ka būs jāstartē arī NBS čempionātā, tomēr nu jau pāris nedēļas par to biju informēts, un, ņemot vēl vērā visas nebūšanas ar pieteikumu kavēšanos no mūsu bataljona puses, par šo pasākumu beidzamās dienas pat sanāca domāt vairāk ka vajag. Un galu galā, lai arī ar nepilnu komandu (trešā dalībnieka trūkums visticamāk liedza mums ieņemt 2.vietu komandu vērtējumā), tomēr šodien Bādciema kartē sacensībās startēju.

Tā kā paralēli NBS čempionātam šī bija arī obligātā atlase uz Pasaules militāro čempionātu, tad dalībnieku manā V-1 grupā bija krietni daudz (šķiet, ap 70), lai gan droši vien kāda puse no tiem ar orientēšanos īpaši daudz saistīti nav. Izlozē biju dabūjis minūti nedaudz pāri pusei no visiem dalībniekiem un startēju arī minūti aiz Bertuka. Taču klausoties viņa vārdus pirms paša starta par to, ka skriets tiks kā treniņā ar ātrākiem un lēnākiem posmiem, tad sapratu, ka ja arī man izdosies viņu mežā redzēt, tad nez vai kopā paskriet sanāks.

Minūti pirms starta varējām jau apskatīt distanci, un izmantoju to, lai pirmajiem punktiem izpētītu punktu vietas un leģendu, jo uz lāzerprintera drukātajā kartē atsevišķas vietas būtu vēlējies skaidrāk redzamas. Taču kopumā ar karti īpašu problēmu nebija, ja neskaita 13.-15.KP rajonu.

Kad tik dots man starts, tad arī jau no paša sākuma pieklājīgā tempā devos distancē. Pirmie divi punkti pavisam normāli, uz trešo nedaudz pavilku pa labi, bet ieraudzījis kupicu pielaboju nedaudz savu virzienu. Nedaudz samisējās uz 4.KP, kur nolēmu skriet gar kalna malu, un labu gabaliņu pirms punkta šķita, ka to jau pa gabalu redzu, varbūt tā arī bija, taču galu galā izskrēju nedaudz par tuvu jūrai, un punktu pamanīju pa labi no sevis.

5. un 6. KP atkal tīri, uz 7.KP pa gabalu ieraudzīju Bērci un nedaudz uzspiedu, kā rezultātā pie punkta bijām reizē. Par 8.KP pirms starta Kaspars Kārkliņš, kurš jau distanci bija beidzis, kaut ko minēja par ļoti slapjo purvu un apkārt iešanu. Taču laikam tie, kas purvā dabūja vairāk "papeldēt" bija gājuši punktā no labās puses (kas man gan neizskatās pēc drošākā un pareizākā vairanta). Lai vai kā arī es tapu slapjš gandrīz līdz viduklim, tomēr punktu paņēmu gluži ātri. Edgars gan laikam no ūdens nedaudz sabijās un, izskrienot jau no punkta un redzot viņu skrienam pretim, bija pēdējā reize, kad viņu distancē manīju.

Līdz 12.KP atkal diezgan gludi, bet tad nāca nelaimīgā punktu trijotne. Par ieplaciņu zaļajā jau sliktus vārdus arī no Kaspara biju dzirdējis, un, jau skrienot uz punktu, sapratu, ka īsti es tur tajā punkta apkārtnē neko nesaprotu, kas kartē zīmēts. dabā gan nebija labāk, jo redzamība dēļ mazajām priedītēm vietām bija tuvu nullei. Tā nu skrēju un drīz vien sapratu, ka esmu jau par zemu, ka esmu līdzenumā, pagriezos un tad aptvēru, ka jāskrien atpakaļ augšā un par laimi uztrāpīju uz tādas, kā taciņas, kas no lejas ieveda tieši punktā. Pazaudētas, pēc splitiem skatoties kādas 30 sekundes, lai gan šķita, ka bija varbūt arī vairāk. Uz 14.KP bija vienkārši ļoti lēns skrējiens, jo cauri zaļajam uz priekšu tikt nebija viegli, bet arī pie punkta iznācu nedaudz par kreisi, taču salīdzinoši ātri punktu pamanīju. Un tad nāca lielākā kļūda. Pieļauju, ka kļūda bija jau pašā sākumā, nenokontrolējot izeju precīzi virzienā no punkta. Taču tālāk skrienot cauri zaļajam, viss šķita pilnīgi vienāds un dzeltenpunktoto īsti nemaz neredzēju (nezinu kā tas bija domāts). Izskrēju cauri zaļajam un sākumā īsti nevarēju saprast, vai punkts ir uz priekšu vai atpakaļ, taču kad pamanīju gar zaļā malu uz priekšu skrienošus sportistus, sapratu, ka tie jau laikam dodas uz nākamo. Izmetu nelielu loku cauri zaļajam un skrēju atpakaļ, un biju visai pārsteigts, kad ieraudzīju, ka punkts atrodas salīdzinoši lielu koku pudurī, lai gan no kartē zīmētā zaļā biju pārliecināts, ka arī tās būs mazās priedes.

Uz nākamo nedaudz pieliku ātrumā, jo sapratu, ka nedaudz jāatgūst (šitāda pieeja gan ir pilnīgi garām), un līdz 20.KP viss atkal gāja gludi. Varbūt vienīgi uz 18.KP varēju skriet tuvāk sarkanajai līnijai, taču pa taciņu cauri zaļajam varēja paskriet ļoti labi, jo bija ciets pamats. Bet uz 21.KP atkal nāca kļūda. Īsi pirms kalna, ieskrienot zaļajā, līdz galam nebiju pārliecināts par savu atrašanās vietu, un līdz ar to tiekot dzeltenajā īsti vairs nevarēju saprast, vai punkts ir pa labi vai pa kreisi. Un lai arī sākumā šķita, ka jāskrien pa labi (kas arī būtu bijusi pareizā izvēle), tomēr izlēmu skriet pa kreisi, kur aizskrēju līdz dziļajam ielokam un sapratu, ka punkts patiesībā ir pa labi.

Uz 22.KP nedaudz sanāca pamīcīties pa smiltīm, un tad jau vairs divi punkti līdz beigām. Īsu gabaliņu pirms 23.KP pamanīju pa gabalu mūsu bijušo kluba prezidentu Jāni Nagli savā jaunajā Meridiāna neilonā un parādījās motivācija viņu noķert. Tad nu arī pēdējais kalns uz pēdējo punktu tika atstrādāts kā nākas. Toties no tā paša kalna skrienot lejup, un cenšoties Jāni apsteigt piedzīvoju pamatīgu krietienu. Vienā brīdī "lidojot" pa stāvumu uz leju jutu, ka pamats zem kājām pazūd un apmetu pamatīgu kūleni, par laimi netrāpot nevienam kokam (bez traumām gan neiztiku, jo pēc manām saskrāpētajām rokām nu vismaz var redzēt, ka patiesi esmu piederīgs mežu sportam). Punktu paņēmām ar Jāni praktiski reizē, bet finišā viņš bija pavisam nedaudz ātrāks. Galu galā uz to brīdi pirmais laiks un vēlāk vien Jānis Krūmiņš mani apsteidza par nieka 38 sekundēm. Līdz ar to joprojām šosezon palieku soli aiz uzvaras.

Secinājums no šodienas ir tāds, ka tā vien šķiet, ka paskriet varu pietiekami ātri, jo salīdzinot splitus, secināju, ka bez kļūdām būtu maču stabili vinnējis. Bet tur jau tās sāls, ka to "bez kļūdām" tik vienkārši izpildīt nevar. Katrā ziņā vēl viens apliecinājums tam, ka ar karti treniņos jāstrādā vairāk.