Ziemas iespaidi

Apritējis teju mēnesis kopš mana pēdējā ieraksta blociņā. Bet tas jau kā parasti - kamēr notiek treniņprocess, nav jau daudz to piedzīvojumu par kuriem rakstīt.

Kopš gada sākuma arvien vairāk priecājos par to, ka dienas paliek aizvien garākas, un no rītiem treniņu izdodas aizvadīt vairāk gaišajā nevis tumšajā laikā. Tagad arī no rītiem man ir tā iespēja noskatīties uz saullēktu, kas ziemas rītos ir ne mazāk skaists kā saullēkts vasarā.
Beidzamās nedēļas, kad snigšana vairs bija tikai epizodiska, pilsētā ielas diezgan ātri atbrīvojās no sniega kārtas - vietām bija pavisam tīrs asfalts, vietām ne tik ļoti, taču sajust zem kājām asfaltu, kā pamatu, kas neslīd, bija ļoti patīkama sajūta - cits ātrums, cita piepūle, citas sajūtas un iespēja arī uzskriet šo to ātrāku, ko uz slidena pamata būtu pat bīstami darīt.

Pēdējo nedēļu gan organisms sāka izrādīt neveseluma pazīmes - droši vien tāpēc, ka mājās visi slimoja un kārta bija pienākusi arī man. Protams, vēsajā laikā plaušām aukstais gaiss arī nav tas labākais, kas droši vien deva papildus augsni organisma uzņēmībai pret slimošanu. Lai vai kā vakar pēc ilgāka laika ne gluži labprātīgi tiku pie pirmās brīvās dienas no skriešanas - gan pirmdien vakarā, gan vakar no rīta bija temperatūra, taču lielākais traucēklis ir milzīgais klepus, kas pat naktī brīžiem traucē gulēt gan man, gan apkārtējiem.

Kā jau ne reizi vien esmu teicis, ka izlaist treniņus man nepatīk nu nemaz, taču var jau būt, ka kāda atpūtas diena treniņos nodarbinātajam organismam nenāks par ļaunu, drīzāk otrādi. Un galu galā šajā lielo mīnusu aukstumā varbūt pat ir īstais brīdis, kad pie šādas atpūtas tikt. Ilgi gan mierā droši vien nosēdēt nevarēšu, bet nu šajā aukstumā pārāk ātri atsākt arī varētu nebūt tas prātīgākais lēmums, ja veselība nav pilnā kārtībā, lai gan silti saģērbjoties patiešām vienīgā problēma ir aukstais ieelpotais gaiss. Tad nu vienīgi jācer, ka aukstums nepieturēsies ļoti ilgi un drīz jau sniegs tomēr sāks kust - šī cerība jau ir spēkā vismaz kopš gada sākuma.