pirmdiena, 2011. gada 17. janvāris

Izbiedētie gājēji

. . .

Tumšajos rītos un tumšajos vakaros, kad visbiežāk esmu manāms skrienam, lai izvairītos no tumsas, maksimāli cenšos skriet pa pilsētas apgaismotajām ielām. Taču apgaismojums Ogrē joprojām daudzviet deg taupības režīmā, t.i., deg katra otrā lampa, līdz ar to daudzviet tas gaišums ir visai nosacīts. Vakaros, lai arī cilvēku ļoti daudz uz ielām nav, tomēr laiku pa laikam kādu nākas sastapt, un tā kā cenšos skriet bez liekas trokšņošanas (tai skaitā skaļas kāju dauzīšanas), tad bieži vien cilvēki pamana mani pēdējā brīdī, vai pat tikai tad, kad esmu paskrējis tiem garām. Un tad parasti sākas jautrākais. Ejot pa tumšu, klusu ielu, pēkšņi garām paskrienošs stāvs ir pēdējais, ko parasts gājējs cer ieraudzīt, it sevišķi, ja sanāk noskriet garām pavisam tuvu, kas sniega pilnajos trotuāros nereti ir vienīgā iespēja tikt gājējam garām neiekāpjot kupenā līdz ceļiem. Līdz ar to man ir tā iespēja vērot cilvēku reakciju šajos brīžos.

Reti, bet ir tādi, kas neizrāda nekādas emocijas, taču lielākoties reakcija ir. Ir tādi, kas izbīlī izdveš dažādas dievišķās frāzes kā "Ak, Dievs!", "О, Боже!" u.tml., tikpat bieži nākas dzirdēt dažādus lamu vārdus, kas gan retu reizi ir veltīti tieši man, bet ir sava veida baiļu reakcijas atbilde. Ejot mammai kopā ar kādu savu atvasi, parasti mazais ir tas, kurš pārvietojoties izmanto visas ietves platumu, un tādās reizēs bieži vien patrāpās man gandrīz vai priekšā. Šādās reizēs papildus tam, ka mazais ir paguvis izbīties, viņš vēl dabū dzirdēt mammas rājienu par to, lai nelien ceļā. Tāpat arī pieaugušie, kas iet bariņā - ja izbijies ir tikai viens, tad pārējie viņam bieži vien velta skaļus smieklus. Kaut kad krietni sen tieši ziemā manā virzienā tika novicināta sniega lāpsta, un vienreiz arī kāda sieviete bija gatava sist ar savu somu.

Kopumā jāsaka, ka cilvēku reakcijas ir ļoti dažādas, un, lai arī teorētiski es varētu pa lielu gabalu saukt, lai palaiž mani garām, tomēr parasti man negribas lieki traucēt cilvēku, zinot ka tāpat varu tikt viņam garām. Un piedevām, nekur jau nav teikts, ka uzsaucot viņam kaut ko no lielāka attāluma izbīlis būs daudz mazāks. Vismaz izbiedēšana no manas puses nav apzināta un ļauni domāta, kā tas būtu, skrienot divatā, un tuvojoties kādam gājējam skaļi teikt savam pāriniekam "Ķer somu!".

4 komentāri :

  1. Man ir līcīgas problēmas ar gājējiem :D Parasti ja ir tā, ka garām ir pagrūti tikt es uzsaucu HOP!, bet tas tik un tā nobiedē tos. Šogad šī ir pirmā ziema, ka tik daudz gājējus esmu jau izbiedējis..:D

    AtbildētDzēst
  2. Es bieži, kad tuvojos šādiem cilvēkiem, jau pa gabalu noklepojos, citādi kāda večiņa turpat uz ietves var arī palikt..

    AtbildētDzēst
  3. variants - svilpiite :))

    AtbildētDzēst
  4. Variants - Winčesters... :D
    Bet ja nopietni, tad es vismaz cenšos skriet vietās, kur to cilvēku ir pēc iespējas mazāk. Vismaz pa biķernieku takām cilvēku ir pietiekoši maz, lai sniegā nebūtu jākāpj vairāk par pāris reizēm vienā treniņā.

    AtbildētDzēst

Ja ir kāda vēlme kaut ko pie šī piebilst, tad lūgtum!

Lai komentārā ierakstītu savu vārdu (par ko es ļoti priecāšos), laukā "Komentēt kā" izvēlies punktu "Nosaukums/URL" un ailē Nosaukums ievadi savu vārdu, vai arī izvēlies "Anonīms", lai komentētu anonīmi (labāk tomēr komentē ar savu vārdu vai iesauku).

Related Posts Plugin for WordPress, Blogger...