Uzdrošinies noskriet pusmaratonu

Turam tempu pusmaratonā

Nedaudz vairāk kā desmit pēdējās nedēļas paralēli tam, ka pats cītīgi trenējos savam maratonam, pavadīju cītīgi sekojot līdzi tam, kā trenējas pulciņš cilvēku, kas sev par mērķi bija nolikuši Nordea Rīgas maratonā noskriet sava mūža pirmo pusmaratonu, pateicoties VSK Noskrien rīkotajai akcijai "Uzdrošinies noskriet". Jau akcijas pašā sākumā tiku iesaistīts tajā arī kā sava veida konsultants, un, lai arī konsultēšana bija tāda epizodiska, tomēr paspēju ar akcijas dalībniekiem kopīgi pieveikt vienu koptreniņu Ogrē, kā arī akcijas noslēgumā - Nordea Rīgas maratona pusmaratona distancē, pieveikt šo distanci kā tempa turētājs.

Pastiprinātu interesi par akcijas norisi, protams, veicināja tas, ka tajā piedalījās arī Zane, taču brīdī, kad tiku informēts par plānoto akciju par viņas dalību vēl nezināju, bet jau tad man šķita, ka šāds pasākums jebkurā gadījumā ir varen laba lieta. Man ir patiess prieks, ka pēdējos gados skrienošu cilvēku paliek arvien vairāk, un viņi, šķiet, arvien vairāk saprot to, ka uzturēt sevi fizsikā formā ir nevis sarežģīti un grūti, bet patīkami un noderīgi. Pēdējos divus gadus kopš Ogres stadions ir ticis pie jauna seguma, vakaros regulāri var sastapt skrējējus - ātrākus, lēnākus, jaunākus, vecākus, tievākus, resnākus - pavisam dažādus, bet viņiem visiem ir kopīgs mērķis - izkustēties. Protams, tuvojoties kādam lielākam skriešanas pasākumam, skrējēju skaits stadionā pieaug, taču pat ziemā apkārt stadionam varēja manīt skrējēju iemītu taciņu sniegā, kas nozīmē, ka pie sevis uzturēšanas formā tiek domāts arī tad, kad sacensību sezona vēl lielā gabalā, un tas patiešām ir ceļš uz veselīgāku dzīvesveidu.

"Uzdrošinies noskriet" akcijā katrs akcijas dalībnieks saņēma 10 nedēļu garu individuālu treniņplānu, kas, skrienot 3-4 reizes nedēļā, ļautu sagatavoties tam, lai Nordea Rīgas maratonā varētu noskriet pusmaratonu. Un, lai arī 10 nedēļās ikdienā mazaktīvam cilvēkam sagatavoties pusmaratona pieveikšanai, it sevišķi, ja iepriekš ar sportu draugos nav būts, varētu būt pagrūti, taču akcijas dalībnieki pierādīja, ka ar apņēmību, cītīgu treniņplāna izpildi un skaidri nospraustu mērķi pusmaratonu pieveikt ir pilnīgi iespējams, un visi trīspadsmit, kas izgāja uz starta, šo distanci pieveica  ātrāk par 2 stundām un 45 minūtēm, bet dažs labs pat spēja iekļauties 2 stundās. Un tas nozīmē, ja Tu, mans lasītāj, esi domājis par to, ka kādreiz būtu forši noskriet pusmaratonu un varbūt jau esi skrējis īsākas distances, bet kam garākam līdz šim dūšas nav pieticis, tad zini, ka tas ir pavisam reāli un šie trīspadsmit jaunie pusmaratonisti ir lielisks piemērs un var kalpot kā labs pamudinājums uzstādīt jaunu sportisko mērķi arī Tev.

Man pašam sekošana līdzi akcijas dalībnieku treniņiem deva lielisku ieskatu tajā, kā treniņprocess norit tiem, kam skriešana nav ikdienas sastāvdaļa, vērot kā nedeļu no nedēļas uzlabojas viņu fiziskā kondīcija un pieaug sajūsma par skriešanu un pārliecība tam, ka pusmaratonu pieveikt pa spēkam ir arī viņiem. Protams, kā jau katrs treniņprocess, arī akcijas dalībniekiem bija savi kāpumi un kritumi, bet galu galā mērķis tika sasniegts un pusmaratons noskriets un ceru, ka arī turpmāk viņi savus skriešanas apavus aus kājās tikpat cītīgi kā pēdējo desmit nedēļu laikā.

Beigu atkāpei vēl tikai jāpiemin, ka kā atspaids gan akcijas dalībniekiem, gan pārējiem Nordea Rīgas pusmaratona dalībniekiem šogad pirmo reizi Rīgas maratona laikā pusmaratona distancē devās arī trīs tempa turētāju grupiņas, kas palīdzēja noturēt tempu, lai finišs tiktu sasniegts ātrāk par 1:45, 2:00 vai 2:15 - atkarībā no katra individuālajām spējām. Starp puišiem ar baloniem uz muguras, kas skrēja 1:45 tempā biju arī es, un līdz ar to visa šī akcija izvērtās ne tikai kā iespēja vērot ierindas skrējēju treniņprocesu, bet būt starp viņiem arī sacensībās, kas parasti man iet secen, jo it sevišķi Latvijā pārsvarā sanāk skriet tuvāk priekšgalam, kur nereti skriet sanāk, īpaši apkārt nevienu neredzot. Tad nu šī bija lieliska iespēja, skrienot priekš manis pietiekami mierīgā tempā, izbaudīt skrējienu kopā ar veselu jūru skrējēju, uzmundrināt viņus, kad uz beigām kļūst grūti, ik pa brīdim cenšoties aktivizēt skatītājus trases malā, kas kopumā bija aktīvi tikai brīžos, kad garām skrēja viņiem zināmie skrējēji, pārmijot pa kādam vārdam ar dalībniekiem (sanāca pat aprunāties ar kādu maratonistu no Austrālijas un Latvijā dzīvojošu pusmaratonistu no ASV), un tam visam pa vidu, cenšoties noturēt vienmērīgu tempu visas distances garumā, kas visnotaļ sekmīgi izdevās, un finiša līniju sasniedzu 10 sekundes pirms pulkstenis rādīja stundu un 45 minūtes un, kas zina, varbūt kādam tieši mani baloni palīdzēja noskriet sev iecerētajā laikā.