Latvijas čempionāts Cēsu pilsētā un Raunas mežos

Aizvadītā nedēļas nogale tika pavadīta Cēsīs, kur notika Latvijas čempionāts orientēšanās sportā sprintā un garajā distancē. Pēdējā laikā mana viesošanās orientēšanās mačos ir ļoti neregulāra un epizodiska, bet izlēmu, ka  vismaz viens o-mačs jūnijā ir jāapmeklē un galu galā, kāpēc lai tas nebūtu Latvijas čempionāts. Skriet sprintu pa Cēsu ielām gribēju jau sen, un nu beidzot tāda izdevība bija, savukārt par to, vai pieteikšanās garajai distancei Brantu apkārtnes (ne pārāk tālu no Raunas) mežos bija pareizā izvēle, tādas pilnas skaidrības nebija vēl svētdien skrienot uz startu. Jau no bērnu dienām (lai arī tur savulaik V12 grupā, šķiet, tiku pie savām pirmajām LČ medaļām) Brantu apkārtnes mežs bija palicis atmiņā kā kaut kas zaļs un neskrienams, kas ir kas pilnīgi pretējs tam apvidus raksturojumam, kas man patiešām liekas patīkams priekš orientēšanās sporta.

Kaut kur Cēsu  pils parkā

Lai vai kā, čempionāts nu ir galā ar salīdzinoši pieticīgiem rezultātiem - 8.vietu sprintā un 9.vietu garajā distancē, bet patiesībā par piedzīvoto esmu diezgan apmierināts. Sprintā pēc teju 40 sekunžu kļūdas uz pirmo punktu, apsvēru domu, ka tālāk nav vērts skriet, jo rezultāts vairs nekāds dižais nesanāks, bet šo domu ātri izmetu no galvas un visnotaļ interesanto distanci veicu līdz galam. Atlikušajā distances daļā teju lielāko daļu laika pazaudēju pils parkā uz skriešanu lejup no kalna galvenokārt 15.-18.KP rajonā, baidīdamies no liekām traumām uz nelīdzenā pamata vietām garajā zālē un pārāk sevi piebremzējot, uz ko četru etapu laikā tika zaudētas ap 30 sekundēm. Bija gan vēl šādas tādas nelielas kļūdiņas (lielākā no tām uz 11.KP, kur sākumā aizskrēju gandrīz līdz kāpnēm, ka no tās puses alusdarītavas pagalmā netikšu), taču vismaz uzdevums - izksrieties pa Cēsu pilsētu ar karti rokā, tika izpildīts. Vieta rezultātu tabulā gan ne tāda, kā biju cerējis pirms starta, bet sports ir sports. Sprints - mans ceļš Routegadgetā

Garā distance savukārt izvērtās gandrīz vai labāka par cerēto. 9.vieta gan, protams, nav nopietni, toties mežs bija mazāk zaļs kā biju gaidījis, nātres, no kā baidījos visvairāk, nemanīju vispār, distance bija interesanta (pietrūka vien tāds kārtīgs garais etpas) un arī tehniskā ziņā distance tika veikta visnotaļ labi. Par to tehnisko izpildījumu gan, protams, var diskutēt, jo tāda vērā ņemama kļūda bija vien pie 3.KP, kur zaļajā nekādīgi nevarēju ieraudzīt punktu, un ceļā uz 6.KP, kur, lai arī kartē iezīmētais ceļs izskatās gana taisns, bet jau skrienot jutu, ka uz daudzo līkumošanu starp zariem laiks tiek tērēts lieki, bet pārējā distances daļā daudzviet izšķirošā nozīme bija veiksmei, jo bieži vien salīdznoši labi skrienamas vietas no laušanās starp krūmiem, šķīra vien pāris metri, ko kartē tik sīki neizzīmēsi. Prieks bija arī par to, ka, atzīmējoties 18.KP, aiz muguras sev pamanīju Timo Sild, kurš galu galā kļuva par čempionu garajā distancē, bet līdz pat distances beigām atlikušo septiņu punktu laikā garām nepalaidu ne viņu, ne Artūru Pauliņu, kurš bija kopā ar viņu, ne arī Lauri Sild, kurš uzradās kaut kur pie 21.KP. Garā distance - mans ceļš Routegadgetā

Mājās, pētot garās distances etapu laikus, kļuva skaidrs, ka līdzīgi kā vietām spirntā, arī garo distanci esmu skrējis pārāk prātīgi, neejot maksimālā ātrumā cauri visādiem brikšņiem un tamlīdzīgiem skriešanu apgrūtinošiem veidojumiem. Pilnīgi iespējams, ka epizodiskā piedalīšanās orientēšanās mačos arī rezultējas tajā, ka pazūd tas mača asums un skrējiens sanāk vairāk kā orientēšanās izbaudīšana nevis tāda kārtīga cīņa par sekundēm. Bet šī noteikti ir viena no tām lietām, kas pa lielam tomēr ir galvā, un pie tā kārtīgāk piedomājot, rezultāts var būt arī citāds. Taču, iespējams, ka pirms Kāpas kādu reizi karti rokā derētu paņemt, lai gan droši vien tādas kārtīgas orientēšanās sacensības manos plānos līdz Kāpai šobrīd nav.