Sezona iesākta Rēzeknes pusmaratonā

Pavasaris šogad atnācis visai strauji - ja iepriekšējos gadus, sākot skriešanas sezonu Rēzeknē, šajā laikā parasti bija vien daži grādi virs nulles un bieži vien pat vēl bija manāms sniegs, tad šogad laikapstākļi skriešanai bija ideāli, un nebija nekādu šaubu, ka Rēzeknes pusmaratonā varēs startēt īsajā skriešanas formā. Un tā nu ar īso Adidas formu mugurā, Rēzeknē tiku pie 2. vietas un pašam negaidīti laba rezultāta.
Ziema šogad treniņiem bija labvēlīga - liels aukstums izpalika. Ātros treniņus, nedaudz baidoties no aukstā gaisa saelpošanās, tomēr centos divreiz nedēļā taisīt manēžā, bet citādi visu laiku skrēju ārā. Kopš marta otrās puses, kad bija skaidrs, ka ziema jau nu ir pavisam atkāpusies, arī ātros treniņus esmu centies taisīt ārā', galvenokārt uz asfalta.
Kā jau pirms diviem mēnešiem rakstīju, tad pirmie mači šogad bija 1500m skrējiens telpās Rīgas sporta manēžā. Tā ka Rēzeknes pusmaratons nebūt nebija pirmais starts sacensībās šogad. Pēc skrējiena telpās vēl arī paspēju noskriet 10 kilometru distanci Jūrmalas ziemas sporta svētkos. Tur gan skrējiens izdevās ne gluži kā cerēts, jo pludmali, pa kuru notika skrējiens klāja pabieza sniega kārta, kura ātri vien tika piemīdīta un kļuva visnotaļ slidena. Tie, kas bija izvēlējušies apavus ar radzēm noteikti bija ieguvēji, savukārt man radžu nebija, un komplektā ar trešo vietu tiku arī pie pamatīgi pārpūlētas kājas (piepūle, kas jāpārvar, kad uz katra soļa kāja izslīd, ir krietni lielāka kā pie normālas slodzes), kā rezultātā nākamās dažas dienas nācās pavadīt mierīgākā režīmā.

Pirms diviem mēnešiem Jūrmalā vēl bija ziema un sniegs

Martā vēl biju plānojis uzskriet 10 kilometru skrējienā Saldū, taču tā kā laika prognozes skrējiena dienā solīja sniegu, tad nolēmu lieki neriskēt un uz Saldu nebraukt, lai gadījumā, ja patiesi būtu atkal jāskrien pa sniegu, nebūtu atkal jāiedzīvojas kādā traumā.
Pirms Rēzeknes treniņu rezultāti liecināja, ka forma ir gluži laba, un uz Rēzekni braucu ar domu, ka zem stundas un desmit minūtēm būtu labi noskriet, un par 1:09:40, kas ir 3'18"/km temps, būtu ļoti apmierināts.
Laikapstākļi skriešanai bija ideāli - apmācies, minimāls vējš, ap +10 grādiem. Kā pēc finiša runājām, droši vien labāki apstākļi šogad nez vai kādā no Skrien Latvija posmiem būs - varbūt vienīgi kādā no rudens posmiem Valmierā vai Siguldā.
+10 grādi skriešanai ir ļoti piemērota temperatūra, taču +10 grādos ir patīkami būt skrienot, kad ķermenis jau ir iesilis. Gaidot starta brīdi, stāvot uz vietas īsajā formā, šāda temperatūra nešķiet pārāk silta, tāpēc centos iesildīties kā nākas. Otrs iemesls, lai kārtīgi iesildītos, bija tas, ka vienmēr startu uzsāku relatīvi lēni, jo muskuļi vēl nav iesiluši un nav pilnībā gatavi ātrai skriešanai, un parasti kārtīga skriešanas sajūta man parādās vien vairākas minūtes pēc starta. Tā nu šoreiz nolēmu iesildīties tā, lai no starta jau būtu gatavs skriet pienācīgā tempā.

Daudzreiz pieminētais Atbrīvošanas alejas kalns

Uzsākot skrējienu, jau pirmajos metros paskrēju garām Kristapam Bērziņam, kas bija visai neierasti, jo viņš vienmēr pirmos apļus cenšas skriet kopā ar īsāko distanču līderiem. Taču dzirdot, ka viņš vēl sāk klepot, tad sapratu, ka, iespējams, šodien viņam nav skrienamā diena - pēc finiša arī apstiprinājās, ka viņš ir nedaudz apslimis, lai gan rezultāts tāpat bija tīri pieklājīgs.
Tā kā šķita, ka citu Latvijas skrējēju, kas varētu skriet aptuveni manā cerētajā rezultātā, te Rēzeknē nebija, tad sapratu, ka vienīgais, kas visticamāk varētu finišēt pirms manis būs Lietuvas skrējējs Valdas Dopolskas, kurš pērn Frankfurtes maratonā izpildīja olimpisko normatīvu maratona distancē (2:16:35).
Uz pirmā kilometra beigām starta burzma jau bija mazinājusies, un skrējēji jau bija paretojušies. Redzot priekš skrienošos, jau varēja skaidrāk noprast situāciju trasē - priekšā bija aptuveni desmit skrējēji, no kuriem lielākā daļa skrēja piecus vai desmit kilometrus, bet pusmaratonisti pilnīgi noteikti bija jau minētais Valdas, tad vienu brīdi šķita, ka priekšā tomēr vēl ir arī Kristaps |Bērziņš (pēc brīža sapratu, ka tas tomēr nav viņš), un vēl par lielu pārsteigumu sev priekšā manīju Andreju Jesko, kurš starta sarakstos arī bija minēts starp pusmaratona distances dalībniekiem.
Pirmā apļa vidū, pēc nepilniem trim kilometriem, kad bija jāpieveic pirmais garais kāpums Atbrīvošanas alejas posmā, arī daži sekotāji, kas sākumā turējās man aiz muguras, jau sāka iepalikt, man priekšā esošā atstarpe līdz lietuvietim arī pamazām pieauga, un no šī brīža skrēju viens pats.

Pirksti gaisā

Kaut uz pulksteņa biju uzslēdzis, lai tas rāda nevis kopējo laiku, bet soļu ritmu, kas, kā biju nospriedis, varētu motivēt ātrāk kustināt kājas, tomēr katra kilometra beigās tas parādīja arī kārtējā pieveiktā kilometra tempu. Lai arī pulkstenis kilometru visu laiku samērīja 2-3 sekundes pirms kilometra atzīmēm trases malā, tomēr tik un tā cipari uz pulksteņa liecināja ka pirmo kilometru temps ir ap 3'12"/km vai pat nedaudz ātrāk, kas šķita varen ātri - krietni ātrāk par cerēto tempu, it sevišķi ņemot vērā, ka piepūle šķita vēl visnotaļ mērena.
Līdz apļa beigām jau biju noķēris vairākus priekšā skrienošos, un pirmo apli pirms manis pabeidza vien trīs piecu kilometru jeb viena apļa skrējēji (totstarp izrādījās, ka tikai vienu apli skrēja arī Andrejs Jesko, par kura esamību man priekšā, domājot, ka viņš skries visu pusmaratonu, pirmajā aplī biju ļoti pārsteigts), viens desmit kilometru skrējējs un pusmaratonā tikai lietuvietis Valdas.
Otrajā aplī joprojām turpināju enerģiski skriet uz priekšu, priecājoties par patīkamo skrējienu. Apļa pēdējais kilometrs, kas veda pa gājēju celiņu gan izvērtās diezgan neskrienams, proti, biju noķēris lēnākos pieckilometra skrējējus par apli, un tādu tur bija ļoti daudz.
Lielākā daļa gājēju celiņa nu bija visā platumā aizņemta ar ejošiem, lēni skrienošiem dalībniekiem, un kaut arī sākumā mēģināju vēl kaut ko saukt, lai atbrīvo ceļu skriešanai, taču beigās vienkārši skrēju līku loču, kaut kā mēģinot tikt viņiem visiem garām. Nācās skriet pa zāli, otrpus soliņiem, pa līkumu vistālākajām ārmalām - šajā posmā noteikti savācu daudz liekus metrus. Par laimi vismaz iztika bez starpgadījuma kā pērn, kad uz tā paša gājēju celiņa pēkšņi man pašā priekšā no skatītājiem uz celiņa izskrēja mazs bērns, un sadursmes rezultātā abi uz brīdi bijām gar zemi.
Jāatzīst, ka sadursmi gan piedzīvoju arī šogad, kad, uzsākot trešo apli, dzirdināšanā turpat aiz starta līnijas pēc ūdens gribēja tikt arī kāds, acīmredzot, tikko finišējušais, kurš vēl mēģināja no manis izvairīties. Tomēr beigās diezgan stipri viņam uzgrūdos virsū tik un tā.

Četri no septiņiem Adidas komandas dalībniekiem

Lēno dalībnieku apdzīšana pēdējos gados kļūst arvien lielāka problēma, par ko arī rakstīju rudenī ierakstā par to, kā uzlabot Skrien Latvija pusmaratonu seriālu. Arī Rēzeknē šaurie gājēju celiņi nav piemēroti tādai skrējēju plūsmai, līdz ar to, lai problēmu risinātu, Rēzeknes trasē redzu divus variantus - vai nu taisīt atsevišķus startus viena un vairāku apļu skrējējiem, vai arī posma pa gājēju celiņu vietā izmantot Atbrīvošanas aleju līdz pat luksoforam upes otrā krastā, tur vismaz šaurība problēmas neradītu.
Tā nu bija sācies jau trešais aplis, kura sākumā pulkstenis uz rokas liecināja, ka ir pieveikts līdz šim lēnākais kilometrs (3'24"), kas gan lielā mērā bija lielo apdzīšanas līkloču ietekmē. Taču nedaudz grūtāk skriet bija kļuvis arī kopumā, un arī pulkstenī  redzēju, ka soļu ritms vairs nebija tik raits kā pirmajā aplī. Lielais kalns Atbrīvošanas alejā šajā aplī jau nāca grūtāk, taču joprojām temps īpaši strauji nekritās. Sevi arī centos motivēt, ka palicis jau vairs tikai nedaudz vairāk kā viens aplis - kādas divdesmit minūtes vien ko skriet.
Ja iepriekšējo apļu beigu daļā turp-atpakaļ posmā tiku redzējis vēl Kristapu Bērziņu, tad trešā apļa beigās viņu vairs neredzēju, un sapratu, ka par to, ka viņš ir pārāk tuvu un mani varētu noķert, varu nesatraukties.Izskrienot caur starta zonai un dodoties pēdējā aplī dzirdēju, ka uz to brīdi mans rezultāts ir 51 minūte (sekundes gan nedzirdēju). Sapratu, ka, ja vien baigi lēnāks nepalikšu, tad rezultāts noteikti būs labāks par pirms starta cerēto, un pie veiksmes varbūt pat varētu tikt zem 1h09'. Pulkstenī gan kopējo laiku neredzēju, un baigi arī nebija plāns par visām varītēm izskriet kaut kādu rezultātu, tāpēc turpināju turēt uzņemto ritmu - un tad jau redzēs, cik finišā tas gala rezultāts būs.
Pēdējā aplī no daudzās augšup un lejup skriešanas pamazām sāku just, ka aizmugurējie augšstilbu muskuļi jau ir kļuvuši diezgan vārīgi un brīžiem iesmeldzas, toties prieks bija par to, ka atšķirībā no iepriekšējiem gadiem, lejupskriešanā nebiju tik daudz piedzinis apakšstilbu priekšējo daļu - varbūt labāk esmu iemācījies pievarēt noskrējienus.
Kad pulkstenis nopīkstēja, ziņojot par 21 noskrietu kilometru, redzēju, ka kopējais laiks tobrīd ir 1:07 (sekundes neredzēju), un nospriedu, ka varbūt tomēr zem 1h09' varētu tikt, taču tā kā pēc mana pulksteņa līdz finišam no tā brīža vēl sanāca skriet nedaudz vairāk kā 400 metrus, un arī pēdējais kāpums pirms finiša vēl ātrumu nedaudz samazināja, tad galu galā pulksteni apstādināju ar laiku 1:09:01 (čipa laiks 1:08:55). Tātad veselas 40 sekundes ātrāk kā rezultāts, par kuru pirms starta spriedu, ka būtu ļoti labi noskrējis.

TOP6 pusmaratonā

Par skrējienu biju patiešām apmierināts, galu galā papētot iepriekšējos savus pusmaratonu rezultātus, tik ātri nebiju skrējis kopš 2013.gada rudens. Savukārt pavasarī tik ātrs pēdējo reizi esmu bijis 2012.gadā, kad Sirakūzās, Itālijā noskrēju 1:09:06. Un tā kā sajūtas skrienot bija arī tādas, ka juta, ka uz priekšu ripo, tad noteikti varu teikt, ka par veikumu Rēzeknē esmu patiešām priecīgs. Domāju, ka galvenais iemesls labajam rezultātam ir tas, ka ziemas periods iztika bez nopietniem treniņu pārtraukumiem, ko iepriekšējos gadus galvenokārt radīja dažādas traumas. Tas vēlreiz pierāda to, ka veselība ir viens no galvenajiem pamatelementiem, lai būtu arī labi rezultāti, un ļoti jācer, ka tā saglabāsies arī turpmāk.
Pēc finiša Rēzeknē tiku arī pie nelielas ekspresintervijas straume.lmt.lv pārraidei, kas Rēzeknes pusmaratonu rādīja tiešraidē internetā (droši vien tiešraide būs arī no nākamajiem posmiem). Pēcāk, kad biju atsildījies un saģērbies un kopš mana finiša jau bija pagājis labs laiciņš, nedaudz sasmējos pie vīriem, kas dalīja putru, jo, kad prasīju, vai var dabūt arī tēju, uz to pretī saņēmu atbildi - "Tēja jau beidzās, Pārāk lēnu skrējāt.".

Īsā intervija pēc finiša

Galu galā sagaidījām arī apbalvošanu, kurā no mūsu Ogres skrējēju autobusa pie balvām tika gana daudzi. Ar nepacietību gaidījām arī komandu apbalvošanu, jo šogad atkal ir mērķis cīnīties par augstākajām vietām komandu cīņā, pārstāvot Adidas komandu. Šogad gan ir nedaudz mainīts komandu vērtējuma aprēķins, un nu katrā posmā ir vajadzīgs viens 5 kilometru skrējējs, viens desmit kilometru skrējējs un divi pusmaratonisti, tā ka ar labiem rezultātiem pusmaratonā vien pie uzvaras komandām nevarēs tikt. Apbalvošanā mūs šajā posmā sveica kā uzvarētājus, taču izskatās, ka kaut kādu aprēķina misēkļu dēļ patiesībā bijām otrie starp komandām. Taču arī tas nemaz nav slikti.
Pēc Rēzeknes nākamās divas dienas pavadīju nedaudz atvieglotākā treniņu režīmā. Svētdienas vakarā sāku just arī to, ka skrējieni lejup un augšup kalnā tomēr savas sekas ir atstājuši - gan dibena muskuļus varēja ļoti labi just, un arī augšstilbu muskuļi jutās diezgan piedzīti un saguruši - tas gan reizē bija arī tāds patīkams sagurums pēc labi padarīta darba. Taču nu jau kāju muskuļi atkal ir skriešanas kārtībā, un varu turpināt krāt treniņu stundas un kilometrus, lai turpmāk varētu skriet vēl ātrāk.

Apdāvināts