Ar zilu kāju sarkanbaltsarkanos svētkos

Ir 11.novembris. Lāčplēša diena, kad Latvijā svin Latvijas Bruņoto spēku uzvaru Latvijas brīvības cīņās 1919.gadā. Kopš Sāremā skrējiena pagājušas jau trīs nedēļas, bet vien pēdējo nedēļu esmu atkal iegājis regulāras skriešanas režīmā. Arī treniņi beidzot ir kaut nedaudz strukturēti. Šodien plānā garāks skrējiens tā ap stundu četrdesmit. Neierasti vējš pūš no austrumu puses, līdz ar to izvēlos sākumā skriet pa vējam uz Ikšķili gar Daugavmalu un atpakaļ, vairoties no vēja, skriet pa mežu pa Zilajiem Kalniem.
Šajā nedēļas nogalē Zilajos Kalnos notiek kaut kādas lielas suņu pajūgu sacensības. To dēļ sestdien arī tika atcelts iepriekš ieplānotais kross, kurā biju nodomājis startēt. Pēc nedēļas 18.novembra Latvijas svētku tradīcija - starts skrējienā "Rembates aplis", un krosu biju nolēmis izmantot kā labu treniņskrējienu. Tā kā krosu atcēla, tad nācās domāt alternatīvu ātrāku treniņu, ko arī divas dienas iepriekš godam izpildīju.
Tieku līdz Zilajiem Kalniem un drīz vien arī nokļūstu līdz vietai, kur takas ir norobežotas ar sacensību lentām un tiesnešiem. Tā kā suņi vēl vai arī vairs neskrien, tad nolemju kādu gabalu paskriet, gar trases malu, lai kaut kā trasei tiktu pāri. Vienā vietā izvēlos nelielu taciņu paralēli trasei, lai nav jāskrien pavisam pa vietu, kur pretī varētu skriet suņi, aizskatos uz priekšā savilktajām lentām, un nemanot esmu uzkāpis uz saknes, ar krakšķošu skaņu pagriežu labo potīti un esmu gar zemi.
Brīdi paguļu uz zemes, mēģinu potīti pakustināt , un tā kā tas izdodas, tad nolemju, ka vismaz lauzts nekas nav un jāmēģina skriet tālāk - līdz mājām pa taisnāko maršrutu tomēr vēl ir nedaudz vairāk kā trīs kilometri. Skriešana vedas krietni gausāk kā pirms kritiena, taču līdz mājām tieku. Novelkot zeķi ir skaidrs, ka manis regulāri piesauktie vārdi, ka "pie traumētām potītēm un pēdām man nekas īpaši nepampst", šoreiz laikam nebūs patiesi, jo šī brīža pampums izskatās, ka potītes kaulam blakus pieaudzis vēl viens tāds pats. Zem potītes kaula gar pēdas malu arī redzams zilums.
Potīti vienu vai otru pamežģīt sanāk ik pa laikam, bet parasti tie ir salīdzinoši nekaitīgi gadījumi, kad kāju sanāk neveiksmīgi nolikt un pastiept saites, turpinot skrējienu. Parasti pirmajā brīdī nedaudz pasāp, varbūt skrienot pasāp vēl atsevišķos brīžos dažas nākamās dienas, bet tas arī viss. Taču izskatās, ka šoreiz ir nopietnāk, tomēr no aicinājuma braukt kāju nobildēt atsakos, jo slimnīcā visi ir naski uz ieģipsēšanu vai jebkāda cita veida fiksāciju pat, ja nav nekas nopietns. Tāpēc pagaidām izlīdzos ar ledu uz kājas un kompresijas zeķi.
Nākamajā rītā ir skaidrs, ka šis nebūs tas gadījums, kad, no rīta pamostoties, ar kāju viss ir vispilnīgākajā kārtībā. Kāja ir pamatīgi uztūkusi un pampuma dēļ pēdas kustināšana ir ierobežota. Paiet ir grūti, bet uz darbu jābrauc un tā nu nākas vien palēnām klumburēt uz vilcienu, cenšoties uz traumētās kājas pārāk lielu svaru nelikt. Uz otro vilcienu paspēju. Līdz vakaram pampums ir gājis tikai lielumā un vakarā nu vairs nevar teikt, ka potītei blakus ir otra potīte, jo patiesībā izskatās, ka potītes vairs nav vispār - pampums ir tik liels, ka potīte tikpat kā nav redzama (kā tas izskatījās var redzēt ieraksta beigās - tiem, kam pietūkušas kājas nepatīk skatīties, līdz pašām beigām var nerullēt).
Brīnumainā kārtā galvā vēl joprojām ir saglabājusies doma vai, pareizāk sakot, cerība par Rembates skrējienu nedēļas beigās, kaut arī ar šādu kāju, protams, skriešana nav reāla. Turpinu regulāri likt ledu, smērēt ar traumu smērēm, uz nakti siet klāt kāpostlapu, kas izvelk šķidrumu un mazina pampumu, un staigāt ar kompresijas zeķi.
Trešajā dienā jau sāk parādīties zināmi uzlabojumi, lai gan pa šīm dienām pampums ir parādījies ne tikai ap potīti, bet arī pēdas virspusē un pilnīgi nesaprotami parādījušies arī zilumi uz kājas pirkstiem. Par spīti tam jau sāku nopietnāk apsvērt domu par skriešanu Rembatē, jo kāja kustās aizvien labāk.
Ceturtdienas vakarā ar drošībai uzliktu teipu, lai kāju no jauna neizgrieztu uz āru, izeju piecpadsmit minūšu testa skrējienā. Pārāk patīkami nav, botā kājai vietas ir pamaz, arī uz potītes kaulu ir lielāks spiediens, bet, kārtīgi piedomājot, kāju pat varu likt diezgan pareizi uz zemes. Lielāka problēma ir pagriezieni, it sevišķi pa labi, jo tur potīte ir jāšķiebj, un tie brīži ir krietni nepatīkamāki.
Pēc šī testa skrējiena izlemju tomēr Rembatei pieteikties - un ar lielu pārliecību par savu kāju piesakos lielajam 10.9 km aplim nevis 3 kilometriem - ja reiz pa trim dienām progress ar traumu ir tik liels, tad esmu drošs, ka trīs atlikušajās dienās līdz startam būs vēl daudz labāk.
Nākamajā rītā saprotu, ka, iespējams, pieteikšanās skrējienam bija pārsteidzīga doma, jo, acīmredzot, iepriekšējā vakara skrējiena rezultātā kāja atkal sāp vairāk. Vakara iecerēto otro testa skrējienu izlaižu, tomēr nākamajā dienā, kas jau ir sestdiena, nolemju atkal piecpadsmit minūtes paskriet un pie reizes arī pamēģināt kā jūtas kāja, skrienot ātrākā tempā. Joprojām ideāli nav, bet ir labāk kā pirms divām dienām, un arī ātri var skriet, lai gan tad ir vairāk jāpiedomā, kā kāja tiek likta.
Par spīti tam, ka īsais paskrējiens bija diezgan veiksmīgs, tomēr pēc tā sāku nopietni apsvērt domu, ka uz Rembati tomēr braukt nav īsti prātīgi. Gandrīz vienpadsmit kilometri un piedevām ne pavisam lēnām, tomēr būs citāda slodze. Gala lēmumu gan nolemju atstāt līdz nākamajam rītam (18.novembrim), bet zemapziņā šī šķiet īstā reize, kad pareizāk tomēr būtu palikt mājās.
No rīta pieceļos un nolemju,ka uz Rembati tomēr braukšu. Pieteicies esmu, un gan jau kaut kā līdz galam tikšu, un par laimi arī trasē pagriezieni ir tikai četri un visi uz kreiso pusi, kas kājai ir daudz patīkamāki. Drošībai gan kāju tomēr kārtīgi noteipoju.
Pirms starta nedaudz paskrienu un jūtu, ka sacensību apavos kājai spiediens ir mazāks, taču šķiet, ka triecienu no zemes mača botās jūt nedaudz vairāk. Nospriežu, ka nebūtu slikti trasi izskriet zem 40 minūtēm, kas būtu ap 3:40/km. Tas laikam būtu lēnākais, kā Rembatē esmu skrējis, taču ar šādu kāju arī tas būtu pieņemami. Starta sarakstā izpētīju, ka pieteikušies ir divi skrējēji - Kristaps Bērziņš un Kārlis Vīksne, kurus ar šādu kāju pilnīgi noteikti nevar vinnēt, be, iespējams, trešajā vietā varētu aizķerties.
Startu iesāku prātīgi, tomēr skrienas tīri labi un pirmo kilometru noskrienu 3:31, Kristaps ar Kārli jau ir krietnu gabalu priekšā, un viņiem seko vēl viens skrējējs ar uzrakstu Azimuts uz muguras, bet es esmu ceturtais, un sekotāju tuvumā nav. Nākamos kilometrus atstarpe līdz līderiem turpina pieaugt un pēc trim kilometriem jau rēķinu, ka iepalieku apmēram pusminūti kaut arī otrais un trešais kilometrs ir noskriets pat par pāris sekundēm ātrāk kā pirmais. It kā droša ceturtā vieta, un sākas nelielas pārrunas pašam ar sevi, ka varbūt tempu nomest, kājai būs saudzīgāk, un priekšā skrienošie tāpat ir tālu, tam pretī lieku argumentus, ka, ja nu kāds no priekšā skrienošajiem noplīst, tad beigās būs pārmetumi sev, ka neesmu skrējis kā pienākas un tikai tāpēc nebūšu ticis trijniekā. Turpinu skriet uzņemtajā tempā.
Trase pēc aptuveni trešdaļas pagriežas uz ceļa, kas ved uz Lielvārdes lidlauku, un nu diezgan jūtami tieši pretī pūš vējš. Priekšā skrienošos joprojām redzu, bet tie jau ir vairāk izretojušies - Kristaps kā pirmais, aiz viņa kādu gabalu Kārlis, savukārt Azimuta skrējējs, kurš sākumā pat mēģināja turēt līdzi Kristapam ir sācis iepalikt, un sāku viņam tuvoties. Drīz vien pēc noskrietiem pieciem kilometriem savu konkurentu apdzenu. Daru to ar palielu loku un nedaudz pieliekot tempu, lai neiesēžas uzreiz astē, taču, šķiet, ka viņš nemaz nemēģina ieķerties.
No tikko apdzītā diezgan ātri atraujos, un atkal sākas pārrunas ar sevi. Lai arī priekšā Kārli redzu diezgan labi, tomēr viņam netuvojos, un spriežu, ka nu jau gan varētu nedaudz atlaist tempu. Skrienot pretvējā, piepūle ir krietni vairāk pieaugusi, un nometot tempu paliktu vieglāk un arī kājai droši vien būtu saudzīgāk. Otra balss saka, ka jāskrien ir kārtīgi līdz pašam galam - kaut kā jānopelna tas, lai tradicionālajā apbalvošanas loterijā, kurā izlozē televizoru, beidzot pie laimesta tiktu. Padodoties laimests nešķitīs nopelnīts. Turpinu skriet uzņemtajā tempā.
Ironiski, bet loterijā pie televizora tika Azimuta skrējējs, kurš pat nebija mēģinājis turēties man līdzi un distances otrajā pusē iepalika no manis vairāk par pusotru minūti. Viņam droši vien neviena balss neteica, ka nedrīkst palikt tik ļoti lēnāks, lai tiktu pie televizora.
Visu skrējienu traumētā kāja ir turējusies gluži labi. Sāpes nedaudz jūt, un ir vairāk jāpiedomā lai to liktu uz pilnas pēdas, bet citādi skriet var gluži labi. Garmin pulkstenī var vienīgi redzēt, ka vairāk laika pavadu uz kreisās kājas, kaut parasti ir otrādi. Pats to nejūtu, bet, acīmredzot, ķermenis zemapziņā ir pielāgojies, lai pasaudzētu traumēto kāju. Apmēram pusdistancē sāk parādīties ierastās sajūtas kreisajā kājā, kad tai sāk kļūt traucēta kontrole. Varbūt tam par pamatu bija arī tas, ka sākumā kreisā kāja dabūja lielāku slodzi. Līdz ar kontroles zušanas pazīmēm uzsvars atkal pārgāja atpakaļ uz labo (traumēto) kāju, un ierasti arī nokritās soļu biežums. Taču uz tempu tas būtisku iespaidu neatstāj.
Pēc divām noskrietām trešdaļām trase pagriežas atpakaļ uz Rembati un, lai arī te vairs zem kājām nebija asfalts, bet gan grants ceļš, tomēr vējš vairs netraucēja un skriet palika nedaudz vieglāk. Joprojām pa gabalu priekšā ir redzams Kārlis, Kristapu vairs redzu tikai epizodiski taisnākās vietās, bet pagriezienā redzu, ka neviena sekotāja tiešā tuvumā nav, līdz ar to ir skaidrs, ka trešā vieta būs izcīnīta. Toties nu parādās mērķis izskriet zem 38 minūtēm, kas nozīmētu, ka pēdējie kilometri jānoskrien ap 3:30/km, varbūt kādu sekundi ātrāk.
Astotais kilometrs noskriets 3:29 - iekļaujos, devītais - 3:31 - jāsaņemas, desmitais - 3:27, atlikušie apmēram 900 metri jānoskrien ap 3:25/km tempā, lai mērķī iekļautos. Cenšos nedaudz paātrināties, soļu ritmu atgūt gan ir grūti, tomēr ātrāks palieku. Pēdējā pagriezienā vēl apskatos pulkstenī, ka laikam izdosies. Finišēju ar rezultātu 37:55.
Kā pēc tam uzzinu, tad no otrās vietas atpaliku vien 39 sekundes un 70 sekunžu attālumā bija pirmā vieta. Ja pēdējo nedēļu būtu sanācis patrenēties, nevis sēdēt mājās ar resnu kāju, tad par augstākām vietām noteikti būtu izrādījis nopietnāku konkurenci. Ņemot vērā, ka pulss bija krietni augsts un pēdējā kilometrā uzkāpa pat līdz 190, tad skaidrs, ka nedēļas pauze uz sirds un elpošanas darbību efektu bija atstājusi. Taču trešā vieta un jo īpaši rezultāts ar vidējo tempu 3:29/km bija krietni virs manām pirmsstarta cerībām, tāpēc nav pamata nepriecāties.
Pēc finiša, lai arī kāja nedaudz sapūlēta jutās, tomēr daudz tai pāri nodarīts nebija. Bet tā kā zilumi un pampums vēl zuduši pilnībā nav un arī, kustinot to, sāpes vēl ir jūtamas, tad par pavisam veselu kāju droši vien vēl kādu nedēļu to saukt nevarēs. Tāpēc pagaidām vēl jāpaturpina tādā mierīgā režīmā, un varbūt pēc tam jau atkal varēšu teikt, ka treniņi sāk kļūt strukturētāki.

Traumas atlabšanas hronoloģija. Vidū netraumēta kāja salīdzināšanai.