Trieciennedēļasnogale

Ko darīt, ja nedēļas nogalē ir divas sacensības, un abās gribas startēt? Jāskrien abās!

Nav gluži tā, ka startēšana divas vai pat vairāk dienas pēc kārtas būtu kaut kas pavisam nepieredzēts. Nupat jūnijā gan o-sprinta čempionāts, gan Kāpa kā reiz bija ar startēšanu secīgās dienās. Orientēšanās skriet vairākas dienas pēc kārtas gan ir nedaudz vieglāk, droši vien tāpēc, ka ātrums ir mazāks un, lai arī vispārējo nogurumu tāpat tas iedod, muskuļi tomēr ir nodarbināti nedaudz mazāk intensīvi, vai sprinta gadījumā tā laika izteiksmē ir relatīvi īsa (kaut neapšaubāmi intensīva) slodze.

Savulaik arī gludajā skriešanā, piemēram, Latvijas olimpiādē ir nācies skriet divas dienas pēc kārtas 10000 metrus vienā dienā un 5000 metrus otrā. Savukārt vislielākais daudzdienu skriešanas pārbaudījums līdz šim noteikti man ir bijis startēšana Sāremā 3-dienās, kur triju dienu laikā jāpievar maratona distance - 10 kilometri pirmajā dienā, 16.195 km otrajā, un 16 km pēdējā (te var atrast atskatus no gadiem, kad esmu tur līdz šim skrējis: 2010, 2013 un 2018).

Līdz šim visās šajās reizēs esmu juties diezgan gatavs skriet vairākas dienas pēc kārtas (te noteikti vairāk domājot par gludo skriešanu, nevis orientēšanos). Savukārt fiziskā gatavība vismaz šobrīd nešķiet tāda, lai skriešana divas dienas pēc kārtas ar ļoti augstu intensitāti būtu kaut kas, kas būtu ļoti pa spēkam, un līdz ar to arī kaut kas, ko vispār gribētu piedzīvot. Taču uz Stirnubuku braukt biju apsolījis, bet uz skrējienu apkārt Vaidavas ezeram braukt gribējās. Beigās pēc ilgām pārdomām, kad jau biju Stirnubuka starta sarakstā, pieteicos arī Vaidavas skrējienam.

Stirnubuks Vecpiebalgā

Stirnubuks Vecpiebalgas apkārtnē, pat nedomājot par to, ka būs jāskrien arī nākamajā dienā, pats par sevi šķita gan liels pārbaudījums. Vairāk nekā 20 kilometri Vidzemes augstienē karstas vasaras vidū jau, lasot vien, šķiet diezgan grūti. Ja vēl pieliek klāt, ka kopš maratona maija vidū vairāk par 15 kilometriem vienā reizē biju skrējis vien Jukolā, tad pārliecība par to, ka būs grūti, kļuva arvien lielāka. Neskaidru priekšstatu par to, cik kalnaina būs trase deva arī pieejamā informācija, jo vienā no organizatoru kartēm kāpums bija virs 500 metriem, citā atkal kāpumu izskatījās krietni mazāk. No distanču kartēm gan bija skaidrs viens, ka neierasti daudz būs jāskrien pa pļavām. Tāpēc šajā reizē Stirnubuka sauklis "Ieskrien mežā!" šoreiz tikpat labi varēja būt "Izskrien pļavā!".

Starta koridorā

Jau pārsimts metrus pēc starta diezgan ātri tapa skaidrs, ka pretendentu uz TOP3 šodien nebūs nemaz tik daudz. Pirmie divi kilometri veda pa zemes ceļu, un pirmais kilometrs nopīkstēja pēc 3'16". Tajā brīdī man nelielu gabalu priekšā bija Kristaps Bērziņš, kurš skrēja garāko Lūša distanci un līdz ar to nebija konkurents, ar viņu kopā Jānis Girgensons, kurš šogad Stirnubukā vēl skrējis nebija, bet vienmēr ir bijis ātrs, un pērn regulāri vinnēja Zaķa distanci, pa vidu starp viņiem un mani Andrius Šipkinas no Lietuvas, kas mani bija vinnējis abos iepriekšējos startos, kad šogad skrēju Stirnubukā, un tas arī viss. Jau pēc pirmā kilometra diezgan labi jutu, ka esam sākuši diezgan ātri un aizmugurē īsti neviena tā pavisam tuvu neviena vairs nav. Tas, protams, nenozīmēja, ka distances laikā viss nevar mainīties, taču sapratu, ka skriešana kopā ar kādu laikam šodien nesanāks. Otrais kilometrs bija nedaudz lēnāks - 3'26", bet tik un tā sākums bija negaidīti ātrs.

Trešais kilometrs jau iegriezās mežā un kādu laiku bija līkumotas takas, taču konkurentus priekšā redzēju gluži labi. Atstatums līdz viņiem vairs neauga tik strauji kā uz ceļa, un pamazām arī temps kļuva komfortablāks. Pēc ceturtā kilometra parādījās zīme, ka tuvojas dzirdināšanas punkts, tam sagatavojoties izvilku aiz šortiem aizbāzto papīra glāzi, atlocīju un sagatavojos ātrai ūdens uzpildei. Savu ūdens trauku līdznešana man joprojām vairāk šķiet kā veids, lai ietaupītu, nevis rūpes par dabu, jo nodrošināt to, ka glāzes pēc tam nav pilns mežs var arī citos veidos. Taču nākas vien pielāgoties noteikumiem un, ja slāpes distance gribas veldzēt, tad kaut kādu trauku līdzi jānes.

Dzeršanas punktā, šķiet, tiku galā ātrāk kā priekšā esošais Andrius, un tālāk pa pļavu jau jutu, ka viņam sāku tuvoties, un drīz vien, ieskrienot mežā, jau biju uzreiz aiz viņa. Sākumā šķita, ka tālāk tad nu skriesim kopā, taču pēc īsas paskriešanas blakus, izvirzījos priekšā, un drīz vien nākamajā pļavā jau jutu, ka sekotājs nav vairs tieši aiz muguras. 

Vēl pēc neliela gabala, kad trasē bija līkums, atskatījos, ka Andrius nav ļoti tālu, bet nav arī vairs tepat blakus, bet aiz viņa tālāk nevienu nemanīju. Priekšā pa lielu gabalu gan varēja ik pa brīdim redzēt Kristapu un Jāni, kaut arī vienā brīdī šķita, ka arī starp viņiem jau ir atstarpe, taču īsti saprast, kurš ir priekšā nevarēja.

Skriešana pa pļavām bija krietni citādāka kā meža takās - rīkotāji bija krietni pacentušies izpļaut vietu, pa kuru bija jāskrien, līdz ar to garā zāle bija tikai gar trases malām, taču līdzena skriešana gan nepavisam nebija, un brīžiem lielāki, brīžiem mazāki, bet kaut kādi kukuržņi zem kājām bija visu laiku. Te lieti noderēja tas, ka biju noteipojis potītes un īpaši varēju nedomāt, kur kāju likt.

Izskrien pļavā! (fonā Lietuvas krāsās ir Andrius)

Ārā bija silts un ar nepacietību gaidīju nākamo dzirdināšanas punktu, kas pēc atmiņas bija ap 10.kilometru, kur vajadzēja arī sadalīties Stirnubuka un Lūša distancēm. Dzeršanas punkts bija pļavā netālu no kaut kāda dīķa, kuram pēcāk vajadzēja skriet gar otru pusi pēc vairākiem kilometriem. Biju ļoti priecīgs ieraugot, ka tiek piedāvāta kola, un atkal jau sagatavoju savu glāzi un teicu, lai lej droši - cukuru enerģijas uzņemšanai biju gatavs uzņemt cik tik dod.

Pēc apmēram divu kilometru cilpas trase bija atpakaļ pie dīķa, un tālāk sekoja apmēram kilometru garš skrējiens pa zemes ceļu. Šeit pa labu gabalu varēju redzēt priekšā Jāni (Kristaps bija nogriezies Lūša distancē un nu temps katram bija jātur pašam). Pēc splitiem skatoties, pie dzirdināšanas punkta atstarpe līdz Jānim bija 58 sekundes, tā ka visticamāk aptuveni minūte bija arī šajā brīdī.

Pa ceļu jau atkal bija jāpārslēdzas citā ātrumā. Ja pa mežu un pļavām temps pēdējos kilometros bija ap 4'10"/km, tad šo kilometru uz ceļa noskrēju pa 3'39". Varbūt bija iedarbojusies kola vai vienkārši biju kā nākas sajutis, ka no lietuvieša visticamāk būšu šodien aizmucis, bet arī nākamie meža un pļavu kilometri bija ātrāki par iepriekšējiem.

Galvā jau sāku skaitīt, cik vēl atlicis līdz beigām. Zināju, ka ap 18.kilometru jābūt sprinta etapam, taču vēl pirms tam jābūt vietai, kur distance savienojas ar Zaķa distanci. Pirms starta biju sarēķinājis, ka līdzīgi kā Pāvilostā atkal visticamāk sanāks trāpīt uz lēnāko Zaķu galu, kas atkal prasīs lielu līkumošanu. Taču, vai nu biji sajaucis Zaķa distances starta laiku, vai arī tas tomēr bija par pusstundu pārcelts, taču ar Zaķiem tā arī nesatikos, un pēdējos kilometros vien nācās līkumot ap Skolu čempionāta dalībniekiem, kas pļavās īpaši netraucēja, bet, ieskrienot mežā, prasīja zināmu veiklību, lai atrastu ātrāko ceļu tiem garām.

Īsi pēc piecpadsmitā kilometra atzīmes trase no pļavas iegriezās mežā, kur uzreiz bija jāšķērso sauss grāvītis. Iespējams, saules apžilbināts, nepamanīju zem kājām nozāģēta koka stumbeni, trāpīju pa to ar purngalu un piedzīvoju dienas pirmo (un vienīgo) kritienu. Taču ātri piecēlos un centos atgriezties ritmā.

Tajā brīdī distance pārvērtās mazā taciņā pa egļu mežu un pēkšņi kreisajā pusē ieraudzīju, ka skrienu gar kaut kādu gravu. Galvā jau paspēju nodomāt, ka tūlīt sāksies arī kaut kāda skriešana pa gravām, taču ātri vien priekšā jau atkal bija pļava, un grava palika vien par biedējumu citiem. Pļavā priekšā bija kārtējais dzirdināšanas punkts, atlocīju savu glāzi, kas nu jau no mitruma un sasvīdušajām plaukstām bija nedaudz pajukusi, līdz ar to šoreiz ūdens nedaudz garšoja arī pēc papīra.

Atkal izskrējām uz lielā ceļa, taču tas veda kalnā, un nu vairs iepriekšējā ceļa tempu atkārtot nespēju. Nost no ceļa un priekšā jau bija sprinta posms, kuru šoreiz biju apņēmies pacensties uzskriet kaut nedaudz ātrāk, jo ierasti to noskrienu bez īpašas paātrināšanās, lai pēc tam nebūtu jānomet temps un jāatpūšas.

Pirmajā brīdī šķita, ka sprinta posms būs pavisam īss, jo tas veda pa pļavu pāri pakalnam, uz kura stāvēja novietots auto. Auto, protams, bija tikai māņu manevrs (līdzīgi kā tā grava iepriekš), un lai tiktu līdz sprinta finišam bija jāpievar vēl noskrējiens un vēl viens tāds pats paugurs. To arī veiksmīgi uzskrēju, un beigās uz kopējā fona sprinta posmu biju noskrējis tīri pieklājīgi, šķiet, 51.vieta. Ja salīdzina ar vairumu ātro rezultātu, kur liela daļa briest tikai sprintam un mēdz atpūsties pirms sprinta un pūsties pēc tam sprinta beigās, tad nav nemaz tik slikti.

Sprinta posms bija pieveikts, bet tas arī bija nedaudz sajaucis aprēķinus par atlikušo distanci, jo atmiņā bija, ka tam jābūt tikai ap 18.kilometru, bet nu bija vēl tikai 16.km, kas nozīmēja, ka vēl būtu apmēram 5 kilometri ko skriet. Nu jau gan priekšā bija daudz apdzenamo skolēnu, un biju diezgan aizņemts ar viņu apdzīšanu, līdz ar to laiks ritēja uz priekšu ātrāk. Nu vairs galvenokārt bija jāskrien pa pļavām (vienā vietā bija gan jāizskrien cauri kādas mājas pagalmam, kur vietējie iemītnieki bija sasēduši trases malā). Kādā brīdī mežā dzirdēju saucienu, ka pirmais priekšā ir ap minūti, taču īsti priekšā nevienu neredzēju - iespējams, ka būtu Jāni redzējis un mēģinājis tuvoties, ja būtu mazāk apdzenamo.

Deviņpadsmitais kilometrs veda pļavu pa kalna augšu, kur pavērās smuks skats pa kreisi pāri ezeram - šis laikam bija kaut kas tāds, ko varētu iztēloties piedzīvojam Vecpiebalgā, taču par laimi trasē šādu kalnu un leju bija krietni maz.

Pārsteidzošā kārtā pēc nelielas cilpas pa mežu, izskrējām uz pļavas un priekšā jau varēja redzēt finiša zonu un lielās vējdzirnavas kaut noskrieti bija knapi 20 kilometri. Uz brīdi iešāvās prātā doma, ka varbūt kādu cilpu esmu izlaidis, taču, kā Stirnu bukā ierasts, kartē plānotā un reālā distance dabā beigās atšķīrās un šoreiz bija par kilometru īsāka.

Finišs ar vējdzirnavām

Izskrienot pļavā, saņēmu uzsaukumu, ka esmu pirmais, kam īsti gan negribēju ticēt. Nepaspēju par to vēl tā kārtīgi aizdomāties, kad jau varēja dzirdēt finiša skaļruņus, ka Jānis Girgensons tuvojas finišam, kas nozīmēja, ka joprojām esmu otrais, un pēc pavisam īsa brīža kā otrais ar 46 sekunžu deficītu arī finišēju. (1h21'04" - 20.4km - vid. temps 3'58"/km)

Ņemot vērā, ka šoreiz starts bija stundu vai pat pusotru vēlāk kā citos posmos, tad laiks līdz apbalvošanai pagāja krietni ātrāk kā citkārt, un noteikti varu ieteikt saglabāt šādus starta laikus arī citkārt - apbalvošana pienāk ātrāk, ar Zaķiem distancē nav jāsatiekas, un no rīta arī tik agri nav jāceļas.

Gaidot apbalvošanu, vēl izmantoju iespēju pasēdēt kompresijas zābakos, jo, lai arī beigās skrējiens bija izdevies krietni labāks (gan vietas, gan sajūtu ziņā), kā biju cerējis, tomēr tas, ka aiz muguras ir jau 20 grūti kilometri bija jūtams ļoti labi, bet nākamajā dienā bija jābūt jau uz starta Vaidavā.

Skrējiens apkārt Vaidavas ezeram

Vaidavā trase pavisam vienkārša - apkārt ezeram. Gadu gaitā trases virziens ir ticis vairākkārt mainīts, taču pēdējos gados it kā policijas iebildumu dēļ trase ved pretēju pulksteņrādītāja virzienam (vai arī tādā virzienā kā stadionā), tā iemesla dēļ, lai īsais posms gar Rīgas-Valmieras šoseju vestu pretēji mašīnu braukšanas virzienam. Tas noteikti ir gluži loģiski un kā bonuss tam klāt nāk tas, ka tur uz šosejas tad sanāk nedaudz īsāks kāpums kā pretējā virzienā. Skriešana pretējā virzienā gan man patika labāk, jo tad sākumdaļa bija pa pļavām, pa asfaltu, bet beigas pa mežu, pa zemes ceļiem. Tagad beigās, kad tāpat jau ir grūti, nākas vēl karsēties saulē un mēģināt uz asfalta kāpināt tempu.

No iepriekšējās dienas Stirnubuka dalībniekiem ātrāko skrējēju vidū, šķiet, biju vien es un Jānis Kūms (kurš bija skrējis Lūša distanci (28 kilometrus) - tātad noteikti vēl vairāk saguris par mani). Bet bija arī Jānis Mežiels, Agnis Stulpinskis, Jānis Tamužs, kas arī var paskriet visai ātri, bet noteikti bija ar svaigākām kājām, jo Stirnubukā neskrēja. Laiks bija krietni karstāks kā pirms dienas, kaut arī uz pēcpusdienu solīja negaisu, un tad nu uzdevums bija paspēt noslēgt pasākumu pirms lietus atnāk arī līdz Vaidavai.

Startā iesāku diezgan ņipri un uz brīdi biju visiem priekšā, taču pēc apmēram 500 veiktiem metriem visai strauji garām paskrēja Agnis Stulpinskis. Pērn tepat Vaidavā pirmos kilometrus skrējām kopā ar viņu un Agati Cauni. Agate toreiz beigās bija ātrāka par mani, bet es par Agni, taču šogad laikam viņš bija sagatavojies revanšēties, jo atstatums līdz viņam pieauga arvien vairāk un straujāk.

Dažus gadus atpakaļ pirmā kilometra posmam tika uzliets asfalts (ne pārāk gluds gan), tāpēc sākums ir ātrs, lai arī ar nelielu kāpumu asfalta beigās. Pirmais kilometrs nopīkstēja pēc 3'28", un tajā brīdī sapratu, ka laikam šodiena būs patiešām grūta diena. Vaidavā ierasti pirmais kilometrs ir ap 3'20" vai pat ātrāk (pērn, piemēram, tas bija 3'19"), taču šoreiz likās, ka skrienu visai ātri, nav nemaz tik brīvi un vēl jau tikai pats sākums (...un pats svaigums - cik nu svaigs otrajā dienā varēju būt), taču 3'28" nozīmēja, ka tālāk būs lēnāk.

Drīz vien mani noķēra Jānis Mežiels, un pēc otrā kilometra, kad trase izveda pļavā redzēju, ka Agnis priekšā jau ir labu gabalu, kaut šķita, ka atstatums līdz viņam vairs nepieaug. Iekšā gan man nebija pārliecības, ka viņš šādu tempu spēs noturēt, un Jānim vēl uzjautāju "Vai Agnis plīsīs vai nē?", un arī Jāņa vērtējums bija tāds pats kā mans, ka tempu noturēt viņš nespēs.

Pakaļdzīšanās

Ap ceturto kilometru bija dzirdināšanas punkts, un uz to brīdi jau jutu, ka palēnām Agnim tuvojamies. Dzirdināšanas punktu pieveicu ļoti ātri, Jānim nedaudz iepaliekot man aiz muguras, un, sajūtot, ka līderi varētu noķert, pēc nepilna kilometra jau biju viņam aiz muguras. Šis kilometrs arī bija bijis dienas ātrākais kilometrs (par aptuveni pussekundi ātrāks kā pirmais), Agnis vēl uz brīdi centās ieķerties astē, kad paskrēju viņam garām, taču vienīgais astē joprojām bija Jānis. Arī nākamais kilometrs nu jau posmā gar šoseju bija vēl tikpat ātrs - te gan noteikti palīdzēja skrējiens lejup no kalna, taču tajā brīdī jau jutu, ka spēki sāk iet uz beigām, bet vēl tikai puse. Valmieras šosejas posma otra puse kalnā augšup jau padevās ļoti grūti.

Papildus tam, ka bija fiziski grūti, kaut kur ap piekto kilometru jau biju sācis just, ka mana kreisā kāja sāk neklausīt. Pirmkārt, tas nozīmēja, ka noteikti skrēju ātrāk par tempu, kam biju gatavs (tas ir viens no brīžiem, kad kāja sāk zust), bet, ņemot vērā, ka karstums (vēl viens kritērijs) un svīšana turpinājās augstā līmenī, tad sapratu, ka ar to var nākties sadzīvot atlikušo distances pusi.

Nogriežoties no Valmieras šosejas uz Vaidavas pusi, Jānis man beidzot paskrēja garām, nebija īsti man spēka viņam ieķerties aizmugurē, un sapratu, ka arī, ja censtos, tad kāja īsti nespētu funkcionēt, jo nu jau tā uzvedās krietni sliktāk kā kilometru agrāk. Tobrīd arī Agnis aiz muguras bija gana netālu un sapratu, ka man drīzāk jāsatraucas par otrās vietas saglabāšanu un mazāk par Jāņa noķeršanu.

Nākamie trīs kilometri bija diezgan mokoši - taisna šoseja, bez ēnas, stiprs pretvējš, un vēl mēģinājumi ik pa brīdim skriet pa nomali (tā kājai ir nedaudz vieglāk). Vienīgā pozitīvā lieta uz pāris sekundēm bija aplaistīšana no ugunsdzēsēju auto kaut kur taisnā posma viducī.  Kilometru laiki kļuva nepieklājīgi lēni - lēnākais bija 3'54" - šogad visā distancē man trīs kilometri bija ātrāki par 3'30"/km, pērn tikai trīs bija lēnāki par šo tempu.

Ugunsdzēsēju duša

Ar nepacietību gaidīju, kad sasniegšu taisnā posma galu, jo zināju, ka no tās vietas līdz finišam ir vairs tikai aptuveni 2 kilometri. Kilometru pirms finiša gan vēl bija arī sprinta posms, kur pēdējos divos gados man bija veicies tīri labi, un bija sanācis noskriet sprintu kā otrajam (balvu gan saņem tikai ātrākais).

Lielajā līkumā taisnes galā aptuveni sarēķināju, ka Jānis priekšā ir 20"-25", un, pametot galvu atpakaļ, šķita, ka apmēram tikpat vai pat nedaudz tālāk aiz muguras ir Agnis. Tā ka šķietami biju stabilā otrajā pozīcijā. Pavisam drīz jau klāt bija arī sprinta posms, kurā arī nedaudz centos sakopot vēl atlikušos spēkus un kaut nedaudz pielikt soli. Biju gan pārsteigts, cik ātri tas šogad beidzās (pērn tas bija visa garā kāpuma garumā un bija jāskrien ap 1'20"), jo pēc aptuveni  četrdesmit sekundēm (42"75 ja pavisam precīzi) jau bija sprinta beigas, kas šogad bija astotais ātrākais rezultāts.

Atlikušos pārsimts metrus līdz finišam jau noskrēju ar pārliecību par otro vietu, finišējot 18 sekundes aiz uzvarētāja. (41'12" - 11.34km - vid. temps 3'38"/km)

Beidzot finišs

Šis visticamāk bija mans lēnākais sniegums Vaidavā starp daudzajām reizēm, kurās esmu šeit skrējis. Pērn finišēju gandrīz divarpus minūtes ātrāk. Taču no otras puses skatoties, šis bija man ātrākais sniegums, (pirmo reizi) skrienot Vaidavā dienu pēc Stirnubuka.

Vaidavā šogad noteikti nebija viegli. Grūti gan teikt, cik liela daļa no grūtuma bija tieši tāpēc, ka biju skrējis sacensībās jau dienu iepriekš, cik vienkārši tāpēc, ka nejūtos īpaši labā formā, taču nevienā brīdī nenožēloju, ka tomēr izšķiros par labu skriešanai šeit. Vaidavā skriet ir forši, un uz Vaidavu citus gadus jābrauc atkal - pat tad, ja dienu iepriekš ir Stirnubuks. Un galu galā divas otrās vietas arī nemaz nav slikti.