Izskrien Ogri jeb Latvijas čempionāts 5km šosejā

Startā biju nostājies trešajā vai ceturtajā rindā, un, atskanot starta signālam, man garām paskrēja vēl virkne skrējēju. Nedēļas vidū sava bronhīta/plaušu karsoņa dēļ biju atmetis domu startēt, taču tā kā pieteikts biju, tad beigās izlēmu, ka skriešu, bet prātīgi, jo līdz pilnai veselībai vēl ir patālu.

No paša rīta biju izdomājis, ka varētu mēģināt noskriet šos piecus kilometrus ap 18-19 minūtēm, kas būtu kādu pusminūti lēnāk kilometrā, nekā skrienot veselam un ar pilnu jaudu.

Aptuveni 200 metrus no starta bija 180 grādu apgrieziens, kur  ar ļoti lielu rādiusu, šoreiz baigi neuztraucoties par metru taupīšanu, bet gan vairāk par to, lai lielajā burzmā nepakristu. Taisnē, skrienot atpakaļ gar starta/finiša zonu, jau pamazām sāku citus skrējējus apdzīt, taču skriešana bija pārsteidzoši brīva. Ik pa laikam ieklepojos, taču droši vien arī uz adrenalīna rēķina skriet vispār nebija grūti.

Pa vienai arī apdzinu citus skrējējus, tostarp priekšā esošās ātrākās sievietes, līdz sapratu, ka laikam vienīgā no sievietēm, kas vēl ir un paliks priekšā ir Agate Caune, kurai pirms starta plānotais rezultāts bija ap 15:30 (sekundes 15 ātrāk par manu rekordu šajā distancē). Pa vidu vēl paspēju pārmīt pāris vārdus ar Indru no Ogres, mēģinot saprast, uz kādu rezultātu viņa šodien tēmē.

Pirmais kilometrs nopīkstēja 3'28", kas bija krietni ātrāk kā biju cerējis, bet grūti nebija vispār. Izgriežoties uz krastmalu gar Ogres upi, kādus 50-100 metrus priekšā pamanīju Jāni Mežielu un Andreju Dmitrijevu, kuri gan skrēja 10 kilometrus jeb 2 apļus. Netālu no viņiem bija vēl pāris skrējēji. Ātrākie gan jau bija lielā gabalā.

Nez kāpēc startā var redzēt tikai vienu smaidošu seju

Pēc apmēram 500 metriem, izskrienot jau uz Brīvības ielas, vispirms apdzinu kādu augumā garāku skrējēju, bet pēc brīža jau biju noķēris arī Jāni un Andreju. Elpošana joprojām bija pavisam brīva, un šķita, ka Andrejs pat elpo krietni aktīvāk kā es. Uz pāris sekundēm iesēdos viņiem astē, taču jutu, ka kājas tomēr grib skriet ātrāk.

Nākamo priekšā redzēju ogrēnieti Armandu Bušu un nospriedu, ka nebūtu slikti noķert arī viņu. Kaut kur ap to brīdi nopīkstēja arī otrais kilometrs - 3'18". Vēl ātrāk kā sākums. Sajūtas joprojām absolūti ideālas, ik pa laikam uznāca klepus, bet citādi elpošana bija pavisam brīva, noteikti aerobā režīmā.

Pirmā kilometra burzmā

Arī Armandu panācu ātrāk kā gaidīju, un nu jau līdz nākamajiem priekšā esošajiem bija šķietami metri 100-150. Divi dzeltenos kreklos, acīmredzot, no Jelgavas skrējējiem, un vēl kādu gabalu tālāk Ainārs Lupiķis no orientēšanās kluba Kāpa, kurš pirms starta atzina, ka gribētu pacensties uzlabot savu personīgo rekordu 16'24". Kaut arī viņš bija labu gabalu priekšā, tomēr fakts vien, ka viņu redzēju, lika domāt, ka šodien, laikam viņš skrien lēnāk nekā bija cerējis. Pats pat nerēķināju, kāds tajā brīdī varētu sanākt mans rezultāts finišā.

Drīz jau bija klāt pagrieziens atkal uz Ogres upi, un uzgriežoties uz dambja jau abi skrējēji dzeltenajos kreklos jau bija vairs dažu sekunžu attālumā. Skrienot viņiem garām piefiksēju, ka joprojām elpoju gaužām brīvi, ko nevarēja teikt par viņiem. Tajā brīdī pulkstenis ziņoja par trešo noskrieto kilometru - 3'17" - temps joprojām nekritās.

Te vēl iesildoties pirms starta

Nu vairs vienīgais, ko redzēju priekšā bija Ainārs, joprojām apmēram 100 metrus priekšā. Mērķis bija skaidrs, jo sapratu, ka viņš ir vienīgais, ko līdz finišam vēl varētu pagūt noķert.

Attālums līdz viņam pavisam palēnām mazinājās, bet krietni lēnāk, kā ar iepriekšējiem apdzenamajiem. Esot jau uz nākamā dambja, pāri upes līkumam kaut kur starp krūmiem varēja tālumā redzēt kādus no vadošajiem skrējējiem. Ainārs nu jau vairs bija kādus 20 metrus priekšā, un ceturtais kilometrs nopīkstēja 3'10" - šo kilometru biju noskrējis vēl ātrāk, un joprojām nevarētu teikt, ka bija sajūta, ka skrienu uz pilnu jaudu. Protams, tā nebija arī nekāda pastaiga, bet neļāvu arī sev ieiet pavisam sarkanajā zonā, kad elpošanai pārejot intensīvākā režīmā, noteikti paliktu pavisam grūti elpot.

Ap to brīdi arī kreisā pēda sāka izrādīt neklausīšanas pazīmes, taču pēdējā laikā esmu iemanījis to, skrienot aktīvāk izkustinot, vismaz uz brīdi atgriezt to normāli funkcionējošā režīmā.

Bijām jau pēdējā kilometrā, un trasei pārejot uz krasta promenādes apakšējo daļu, kur asfaltu nomainīja grants segums, vispirms nācās nedaudz uzmanīgāk sekot zem kājām, lai kaut kur nepakluptu, jo pirmajā posmā ceļš veda nedaudz lejup no kalna.

Aināru beidzot biju noķēris, uzreiz paskrēju viņam garām, tomēr varēja just, ka viņš tik viegli prom mani nelaidīs. Grants posma galā sekoja neliels kāpums, kur pirmo reizi distancē parādījās sajūta, ka nedaudz vairāk ir jāsaņemas un jāsakož zobi. Pagrieziens prom nost no upes un zināju, ka līdz finišam ir aptuveni 400 metri, un negribējās pēdējos metros ļaut sevi apdzīt.

400 metri līdz finišam, Ainārs tepat netālu

Centos skriet ātri, tomēr, domājot par plaušām, pilnā sprintā nepārslēdzos. Vēl pēdējais pagrieziens pirms finiša, pēdējais kilometrs 3'09" un finišs bija sasniegts 9. vietā LČ ieskaitē ar rezultātu 16'22". Ainārs finišēja pēc divām sekundēm, atkārtojot savu personīgo rekordu. Ja pieskaita Agati, tad, protams, jāsaka, ka finišēju vienu vietu zemāk, jo viņai izdevās savu personīgo un reizē arī Latvijas rekordu par pāris sekundēm uzlabot, noskrienot 15'21".

Skrējiens bija izdevies ievērojami ātrāk kā pirms starta biju cerējis. Tomēr sajūtas distancē bija tik labas, ka izbaudīju to par visiem 100%. Varēja, protams, just, ka plaušas ne tuvu nav uz 100%, bet elpošana pie ne pilnībā maksimālas skriešanas bija pietiekami brīva, lai tas nebūtu limitējošs faktors. Arī tas, ka skrējiena temps bija sanācis tik progresīvs (otrā distances puse bija vairāk kā par divdesmit sekundēm ātrāka kā pirmā) un visu distanci varēju kādu ķert rokā, noteikti piedeva papildus pozitīvās emocijas. Papildus vieglumu kājās droši vien iedeva arī tas, ka, pēdējās dienas slimojot, skrējis biju vien salīdzinoši īsus treniņus, kas noteikti iedeva svaigumu muskuļos.

Finišs

Ņemot vērā to, ka skrējiens bija ar rezervi un pirmais kilometrs bija tik daudz lēnāks kā pārējie, tad jautājums, protams, ir, cik ātrāks būtu, skrienot vesels un ar pilnu jaudu. Vēl pirms slimošanas cerēju, ka varētu varbūt paskriet zem 15'40", kas reizē būtu arī jauns personīgais rekords. Pēc šāda skrējiena tā vien šķiet, ka, lai arī ne viegli, bet tas, iespējams, būtu bijis pa spēkam. Taču visticamāk nāksies gaidīt nākamo sezonu, lai šo "kā būtu, ja būtu" pārvērstu reālā rezultātā.

Tagad jāturpina veseļoties. Un jā - slimam tik un tā labāk neskriet!