"Kad vieglāk pāriet soļos" jeb sezonas pēdējais Stirnubuks

Pagājusi jau nedēļa kopš šī gada pēdējā Stirnubuka posma Madonā, un arī pēdējām šīs sezonas sacensībām (ja vien neskaita 18.novembra skrējienu Rembatē, kur, kā ierasts, droši vien arī skriešu). Nākamajās divās dienās pēc Stirnbuka bija sajūta, ka varētu vispār kādu laiku neskriet. Taču zinu, ka "ievelkot" neskriešanu, katru nākamo dienu arī neiziet paskriet kļūst arvien vieglāk. Un pēc tam atsākt ir daudz grūtāk.

Diezgan līdzīgi ir ar citām lietām un kārdinājumiem dzīvē, ja ļaujies kaut kam vienreiz, otrreiz tad trešo reizi to izdarīt jau kļūst pavisam viegli. Un arī sportā jau nav diži citādāk. Ir, kas izlaiž vienu treniņu, otru treniņu, un tad attopas, ka nedēļu jau nav skriets. Ir sportisti, kas, vienreiz izstājoties no sacensībām, sāk to darīt arvien biežāk. Un nevis tāpēc, ka to liek darīt trauma, bet tāpēc, ka nebija īstā diena. Kaut patiesībā tieši grūtajās dienās var iemācīties pavisam jaunas lietas - nu kaut vai to, kā pārvarēt to, kad ir grūti.

Arī pēdējā Stirnubukā nebija tā vieglākā diena. Jā, iespējams, nebiju pavisam vesels, jo šajā nedēļā vairāk esmu pavadījis ar aizliktu degunu nekā brīvi elpojošu skatu uz dzīvi. Jā, iespējams, ka pirms starta pašam šķita, ka pēc iepriekšējās slimošanas (pēc iepriekšējā Stirnubuka), esmu jau nedaudz labākā fiziskajā kondīcijā, kas maldīgi nelika startā nedaudz vairāk piebremzēt. Bet tās jau vairāk tādas atrunas.

Pirmajos piecos kilometros vēl skrēju Stirnubuka distancē otrajā pozīcijā, tad mani noķēra un pēc kāda laiciņa apdzina lietuvietis Andrius, ap desmito kilometru noķēra nākamais konkurents un pavisam drīz arī apdzina. Līdz Kalnu karaļa sprintam atkal vienu pozīciju atkaroju, gan tikai uz brīdi. Taču pēc sprinta posma palika pavisam grūti.

Aiz muguras aptuveni deviņi kilometri. Knapi puse, bet jau nebija viegli.

Pirms starta biju kartēs izpētījis, ka aptuveni trīs četri kilometri pēc Kalnu karaļa posma būs ļoti kalnaini un grūti, taču bija daudz grūtāk, kā biju gaidījis. Un te sākās tas pats, kas ar tiem kārdinājumiem dzīvē. Vienā kāpumā kļūst grūti un uz brīdi no skriešanas pārej soļos, otrajā jau nedaudz vairāk, un trešajā, vairs pat nedomājot, uzreiz sāc soļot. Un tad garām paskrien vēl viens konkurents, un pat parādās domas, ka nav jau baigās atšķirības vai finišēšu ceturtais, piektais vai astotais. Diezgan baisi.

No visas šīs lejupejošās spirāles mani "izrāva" pulkstenis, kurš paziņoja, ka kārtējais kilometrs ir veikts 6'32". Salīdzinājumam - pašu pirmo distances kilometru noskrēju vairāk kā trīs minūtes ātrāk.

Tajā brīdī attapos, ka tomēr piedalos taču sacensībās, un, lai arī formāli šķita, ka esmu nodrošinājis uzvaru sezonas kopvērtējumā, taču, paliekot tik lēnam, nemaz nezinu, cik daudzas minūtes priekšā jau ir konkurenti, un varbūt tā sezonas uzvara nav nemaz tik droša.

Rudens žilbinošo lapu fonā man grūti vedās ar marķējuma pamanīšanu. Iespējams, ka arī šeit skatos, vai skrienu uz īsto pusi.

Tā nu pēdējos trīs kilometros saņēmos. Lai arī spēki patiešām bija gājuši krietni mazumā, un pāris atlikušajos kāpumos, tik ātri uz augšu negāja, tomēr atkal kalnā skrēju. Un, lai arī pašas distances beigas, kas bija izmainītas pret to, kas bija zīmēts kartē pirms starta, mani nedaudz izsita no ritma, un nācās pacīnīties ar vēl vienu kalnu, tomēr līdz distances beigām nevienu garām vairs nepalaidu (kaut arī sekotāji bija krietni pietuvojušies).

Piektā vieta finišā nebija tas, ko pirms starta biju cerējis (varbūt arī nepamatoti, bet tomēr). Taču beigu beigās tie, kas finišēja pirms manis, arī nebija vis desmit minūtes priekšā, kā, kalnos soļojot, biju iztēlojies, bet uzvarētājs bija vien trīs minūtes ātrāks par mani. Un kā izrādījās, tad, ja nebūtu startējis, nebūtu finišējis, vai pat būtu bijis ļoti lēns līdz pat pašām beigām, tad sezonas kopvērtējuma uzvara būtu iespējams izslīdējusi no rokām. Taču šoreiz tā nenotika. Un vismaz ar sezonas kopvērtējuma uzvarētāja balvu mājās atbraucu, par ko gan bija gandarījums, ņemot vērā, cik dažādi starti man šogad Stirnubukā bija sanākuši.

Lai arī vēl viens objekts, kam mājās būs jāmeklē vieta, tomēr izskatās visnotaļ skaisti.

Objektīvāk atskatoties uz sezonu, ir diezgan skaidrs, ka šis pēdējais posms noteikti bija man vismazāk parocīgākais. Madonas Smeceres silā bija visneparocīgākā trase ātrai skriešanai tieši stāvu kāpumu un tikpat stāvo lejupskrējienu dēļ. Bija distancē arī vairāki līdzeni posmi, kur varēja skriet vienmērīgi ātrā ritmā, bet stāvie kalni, gan augšup, gan lejup pilnībā izjauc ritmu. Tādiem kāpumiem ir jāgatavojas pavisam citādi ar spēka treniņiem, un stāvos lejupskrējienos nevar pāriet praktiski soļos, baidoties no nokrišanas, kā to pārsvarā daru es, ja šādos posmos ir vēlme cīnīties par uzvaru. Tā ka, papildus pārējām atrunām, iespējams, ka tieši šis bija visloģiskākais iemesls, kāpēc finišā biju tur, kur biju.

Lai arī šogad nav vairs startu, kam būtu īpaši jāgatavojas, un varētu vienkārši vairs neskriet un sēdēt mājās, tomēr domas par neskriešanu divās dienās pēc Stirnubuka ātri pazuda. Uz brīdi aktīvāku trenēšanos noteikti palikšu malā, taču tas nenozīmē, ka neskriešu nemaz. Var jau paskriet arī tikai 20-30 minūtes, izvēdināt galvu, un atskriet mājās ar gandarījuma sajūtu, ka neesi ļāvies kārdinājumam palikt mājās.