Mierā jau nesēdēs

Brīdī, kad apstiprinājās tas, ka LČ o-sprintā biju ieplēsis cīpslu, kas pievienojas augšstilba muskulim, tad pirmā lieta, ko centos atrast bija tas, cik ilgi būs jāgaida līdz atkal varēšu skriet. Konkrētā trauma, vadoties pēc internetā atrodamās informācijas, nav ļoti izplatīta, un vienā vietā prognozētais laiks līdz atgriešanās pie pilnas slodzes bija 6-8 nedēļas, citā vietā pat 2-3 mēneši. Katrā ziņā skaidrs bija tas, ka tas visticamāk nebūs vien dažu nedēļu jautājums.

Taču, cik ilgi tad sēdēs un neko nedarīs!?

Divas nedēļas pēc traumas gan varētu teikt, ka patiesi  galvenokārt biju sēdējis mierā. Protams, soļošana Somijas mežā Jukolā varbūt nav gluži sēdēšana mierā, bet tajās divas nedēļās skrējis nebiju nemaz. Ja pirmā nedēļa pagāja patiešām daudz sēžot - ar ledu uz traumētās vietas, lai mazinātu gan iekaisumu, gan sāpes, un reizē mēģinot saprast, kur tad ir tā vaina, tad pēcāk jau kļuvu nedaudz aktīvāks. 

Jukolā, brīnumainā kārtā, nepilnu pusotru stundu pa mežu nostaigāju bez lielām sāpēm un šķietami arī nepadarot situāciju sliktāku. Nākamajā nedēļā vēl trīs reizes devos apzinātos pastaigu treniņos kopā nosoļojot 15 kilometrus, un uz nedēļas beigām arī sāku pildīt jau specifiskākus vingrinājumus, kas tieši bija mērķēti uz traumēto vietu.

Trešās nedēļas beigās joprojām plānos bija starts trīs dienas Kāpā, orientējoties Ventspils mežā. Uzreiz pēc Jukolas visai tālredzīgi pārteicos uz M35 īso distanci (atšķirība starp garo un īso bija 2-3km, bet arī tas man šķita visai daudz), jo nezināju, vai līdz tam jau kādu gabalu varēšu paskriet vai arī joprojām varēšu tikai soļot pa mežu.

Pirmais mēģinājums skriet bija Kāpas nedēļas sākumā - noskrēju Ogres stadionā 400 metrus. Nebija viegli, nebija priekš maniem standartiem diez ko ātri (vienu stadiona apli noskrēju nepilnās divarpus minūtēs, kas ir nedaudz virs 6 minūtēm uz kilometru), un arī sajūtas gan kājā, gan kopumā ķermenī arī neliecināja, ka gribētos skriet vairāk. Aizsoļoju līdz stadionam, noskrēju 400 metrus un soļoju atkal mājās.

Nākamo dienu izlaidu, bet trešdienā noskrēju jau divus kilometrus (tikpat lēni), savukārt vēl dienu vēlāk "treniņā" pieveicu jau 5 kilometrus, kopā noskrienot četrus kilometrus ar 400m ātru soļošanas pauzi starp katru kilometru.

Visi šie skrējieni nebija viegli, lai arī sliktāk pēc tiem nepalika, tomēr traumēto vietu itin labi visās reizēs jutu. Taču nospriedu, ka Kāpā vismaz daļēji varēšu mēģināt skriet - jo arī tur distances plānojās ap 5-6 kilometrus garas - gluži kā šajā pēdējā treniņā. Solis gan šajās skriešanas reizēs bija nedaudz neparasts, jo spert pietiekami plašu soli baidījos, cenšoties izvairīties no atkārtotām asām sāpēm, līdz ar to nedaudz bažījos par to, kā būs ar skriešanu mežā krietni nelīdzenākā apvidū.

Neliela problēma parādījās dienā pirms Kāpas, jo jau pa dienu nejutos diezgan izcili, un, vakarā, izmērot temperatūru, termometrs rādīja 37.9°. Bet ne jau tāpēc nebrauks uz Kāpu.

Orientēšanās Kāpā rezultātu ziņā sanāca krietni labāka kā biju gaidījis. Braucot uz Ventspili, pie sevis domāju, ka savā grupā varētu pie veiksmes varbūt iekļūt pirmajā desmitniekā (kopā mūsu grupā bija nedaudz virs 20 dalībniekiem) - zināju, ka nevarēšu ļoti ātri paskriet, bet vienlaicīgi šķita, ka pie tāda ātruma nevajadzētu būt problēmām tehniskajā ziņā ar orientēšanos.

Pirmajā dienā iesāku distanci pavisam prātīgi, pavisam lēnām - mēģinot saprast, cik ātri varu skriet bez sāpēm. Lai arī biju plānojis, ka ik pa laikam būs jāpāriet soļos, tomēr jo tālāk gāja distance, jo mazāk par to aizdomājos. Protams, orientējoties, šad un tad sanāk arī nedaudz apstāties, vai vismaz skriešanas temps ik pa laikam ir lēnāks, tomēr tas, ka kāja neprasīja pilnīgu atpūtu, bija pārsteigums. Orientēšanās ziņā pamanījos uztaisīt divarpus kļūdas kopā uz kādām trim minūtēm - lai arī skrēju lēnāk kā esmu radis, tomēr pulss jau tik un tā bija pietiekami liels, un dažbrīd ar kartes lasīšanu tik labi neveicās. 

Galu galā pēc nedaudz vairāk kā četrdesmit skrietām minūtēm biju ticis arī līdz finišam (finiša taisnē gan tempu palielināt neuzdrošinājos un ar gandrīz lēnāko laiku grupā pēdējos finiša metrus noskrēju tādā pašā tempā kā skrēju mežā). Aiz manis startētāju bija vēl diezgan daudz, bet ar katru nākamo tapa skaidrs, ka manas cerības par tikšanu TOP10 ir bijušas pārāk pieticīgas, jo galu galā pirmajā dienā biju izcīnījis uzvaru (gan ar nieka piecu sekunžu pārsvaru pār otro vietu). Lai arī skrienot temperatūras sekas nejutu, tomēr vakarā tā atkal bija 37.3°.

Pirmās dienas uzvarētāju apbalvošana

Pirms otrās dienas jau man bija parādījies sacensību azarts. Ja pirmajā dienā vienīgais mērķis bija mierīgi noskriet/noiet distanci tā, lai kāja nesāp, un ir prieks par būšanu mežā, tad nu jau biju sapratis, ka, iespējams, varu cīnīties arī par TOP3. Tā kā konkurenti pirmajā dienā arī bija kļūdījušies, tad sapratu, ka bez viņu kļūdām uzvarējis pirmajā dienā nebūtu - tāpēc otrajā būtu jāmēģina skriet ātrāk - vismaz distances sākumdaļu noteikti, kur pirmajā dienā biju vairāk "taustījies", lai saprastu, cik ātri varu pa mežu paskriet.

Otrās dienas starts izdevās pavisam labs - kļūdās pazaudēju varbūt maksimums 40 sekundes, skrēju, cik kāja ļāva, un otrajā dienā atkal izcīnīju uzvaru, šoreiz gan ar 5 (!) minūšu pārsvaru pār otro. Kāja gan šoreiz uz distances beigām sāka sāpēt nedaudz vairāk, taču arī ne tā, lai būtu jāskrien lēnāk. Lai arī šajā dienā distancē pavadīju vien 25 minūtes, tomēr jutu, ka kāja noteikti nebūtu gribējusi skriet ilgāk, un biju priecīgs, ka distance nebija garāka. Pilna veselība gan joprojām nebija arī temperatūras ziņā, jo arī otrās dienas vakarā joprojām bija 37.0°. 

Trešā diena garuma ziņā bija pa vidu starp pirmās un otrās dienas garumiem, un, lai arī pēc pirmajām divām dienām jau biju iekrājis astoņu minūšu pārsvaru pār tuvāko sekotāju, un šķietami varēju arī atļauties skriet mierīgāk, tomēr uzvaras kāre bija gana liela, lai arī trešajā dienā censtos skriet, cik nu kāja ļauj. Lai arī temperatūra pa šīm dienām bija gājusi mazumā, tomēr pretējā virzienā bija gājušas iesnas, kas arī bija parādījušās pirms Kāpas (jau pēc Kāpas noskaidroju, ka biju ticis pie diezgan pamatīga deguna dobumu iekaisuma), un trešās dienas skrējienu pavadīja aizlikts deguns, un savāda sajūta arī elpojot. Katrā ziņā skrējiens jau bija mazāk baudāms, un arī sāpes kājā jau sāku just distances sākumdaļā. Taču tāpēc jau neskries lēnāk.

Orientēšanās ziņā, šoreiz kļūdu bija krietni vairāk kā pirmajās divās dienās - mežs gan arī šoreiz vietām bija zaļāks, ar sliktāku redzamību un caurejamību, un par tādu mežu parasti esmu mazāk priecīgs. Kļūdas varbūt nebija ļoti lielas, tomēr tās bija, un arī kopumā punktus ņēmu ar mazāku pārliecību kā pirmajās dienās. Taču arī šajā dienā kļūdu tiesu ar uzviju kompensēju ar ātrāko skriešanu uz kopējā grupas dalībnieku fona, un arī trešo dienu atkal biju uzvarējis (šoreiz pat ar sešu minūšu pārsvaru).

Trešās dienas uzvarētāju apbalvošana

Ja pirms Kāpas kāds būtu teicis, ka ar savu traumēto kāju (un arī ar temperatūru) tikšu pie tika pārliecinošas uzvaras, noteikti nebūtu ticējis. Bet droši vien, ka ne par velti šī bija M35S (S=short) īsā distance, kuru izvēlas tie, kam M35L (L=long) ir gan par garu, un reizē arī tie, kas arī orientēšanās ziņā nav tik stabili. 

Līdzīgi kā 2018.gadā, kad pēc vairāku gadu pauzes atgriezos Kāpā M21L grupā (par kuru stiprākā vēl arī M21E (E=elite), un trīs dienu summā vinnēju ar 15 minūšu pārsvaru, acīmredzot, izvēloties nepareizo grupu, arī šoreiz uzvara bija tik pārliecinoša, iespējams, tāpēc, ka nebija īstā grupa. Taču, ja toreiz fiziski, būtu varējis startēt arī elites grupā, tad tagad neesmu tik drošs, ka šajā Kāpā skriet 35L grupā, būtu bijusi pareizā izvēle, ņemot vērā, ka jau tagad pēc trīs dienu skriešanas traumētā vieta jutās gana sapūlēta.

Nākamo dienu pēc Kāpas paņēmu brīvu, aiznākamajā noskrēju četrus kilometrus, bet sapratu, ka, pa asfaltu skrienot, kāja jūtas daudz sliktāk kā mežā, un pēc tās paņēmu vēl trīs dienas brīvas. Nedēļas nogalē gan atkal mēģināju skriet, un abas dienas pa 25 minūtēm (un nedaudz vairāk kā 5 km) katru dienu noskrēju.

Jo ilgāka ir pauze no neskriešanas, jo grūtāka ir atsākšana. Pa šīm pirmajām četrām pēctraumas nedēļām skrējis biju pavisam maz (un droši vien arī labi, ka tā), taču skaidrs, ka regulāra atsākšana skriet vismaz sākumā nenāks viegli. Lai arī piektajā nedēļā skrēju jau sešas reizes, katru no tām pa 30 minūtēm - tās nebūt nebija vieglas. Sajūtas traumētajā vietā bija tādas ļoti dažādas. Protams, dzīstot veidojas rētaudi, un to iekustināšana vienmēr ir sāpīgāka - nu gluži kā iekustināt jau nedaudz ierūsējušu riteni, kurš sākumā galīgi negrib griezties.

Sestajā nedēļā noskrēju precīzi tikpat kilometrus kā piektajā (42.13 km), vienā no dienām jau pat 11 kilometrus. Un šobrīd jau klāt ir septītā pēctraumas nedēļa, kad ir bijis pēdējo septiņu nedēļu ilgākais treniņš - 55 minūtes.

Es noteikti vēl nejūtos tā, ka traumētā vieta būtu pavisam vesela. Lai arī, nu jau ir pagājis tas solītais 6-8 nedēļu periods, kurā vajadzētu būt krietni labāk - un patiesi ir daudz labāk - tomēr joprojām nedaudz baidos mēģināt skriet (pat kaut vai tikai pamēģināt) kādus sprintus. Arī mēģināt izstaipīt augšstilba muskuļus traumētajai kājai tā kārtīgi vēl baidos - kaut arī jūtu, ka tie no regulārās skriešanas jau nedaudz sāk piedzīties, un to vajadzētu darīt. Kāpas trīs dienu skriešanas laikā ļoti piedzinās sēžas muskuļi, kas laikam kompensēja to, ka neskrēju ar pilnu amplitūdu augšstilba muskuļos - vismaz šī lieta nu ir gājusi mazumā. Un pozitīvā lieta ir arī tā, ka nu jau nedaudz regulārāk skrienot, ar skriešanu var atkal kārtīgi "izvēdināt galvu".

Katrā ziņā labā lieta ir tā, ka varu atkal skriet. Nav pavisam viegli - gan tāpēc, ka ir karsts, gan tāpēc, ka tomēr gana ilgi nav skriets, un arī līdzšinējie skrējieni ir bijuši gaužām īsi. Taču reizē tomēr ir sajūta, ka esmu jau diezgan tuvu tam, lai atkal pamazām atgrieztos tādā stāvoklī, ka varētu atkal skriet un trenēties bez jebkādiem ierobežojumiem. Tā savādā lieta gan ir tā, ka tādu īstu mērķu vai plānu sacensībām un nopietnai skriešanai šajā brīdī gan man nav. Bet gan jau, atsākot skriet, parādīsies arī tie.