Plīsums

Pēc Rīgas maratona pieteicos Latvijas čempionātam orientēšanās sportā garajā distancē, kas reizē bija arī Baltijas veterānu čempionāts orientēšanās sportā. Vismaz manā vecuma grupā (M35) apzīmējums "Baltijas" gan bija visai formāls, jo vienīgais sportists, kas nebija no Latvijas, bija kāds čehs, piedevām ne pārāk ātrs.

Muskuļi pēc maratona atjaunojās ne tik ātri, kā biju cerējis, un vēl ceturtdienā (divas dienas pirms došanās mežā) jau sāka šķist, ka tā nebija gluži laba doma pieteikties čempionātam, tomēr galu galā nebija tik traki. Pats lielākais svaigums kājās nebija, bet paskriet mežā varēju tīri labi, cik nu labi tas var būt, pārejot uz diezgan mazpierastu segumu.

Lielāka problēma pirmajā sacensību dienā bija mana negatavība laikapstākļiem. Ārā bija ap +7..+8 grādiem, visu laiku lija lietus, bet nez kāpēc nebiju pirms starta iedomājies, ka tāpēc varētu mežā būt auksti un varbūt ir jāuzvelk divas kārtas.

Jau distances vidū sāku apzināties, ka sāk palikt patiešām auksti. Tāpēc apzināti centos retajos variantos pa ceļiem skriet krietni aktīvāk kustinot rokas un kājas, lai kaut nedaudz sasildītos. Neesmu drošs gan, ka tas diži palīdzēja. Pārsteidzošā orientēšanās ziņā kļūdu bija salīdzinoši maz, un vienīgā vērā ņemamā bija uz apmēram 2.5 minūtēm, kur nespēju zaļajā noturēt virzienu kā nākas.

Kad līdz distances beigām bija atlikušas apmēram desmit minūtes mani par sešām minūtēm noķēra Kristaps Jaudzems (mežā esot, man likās, ka viņš mani ir noķēris par trim, viņam laikam pat uz brīdi bija licies, ka es esmu noķēris viņu), un tas laikam palīdzēja pienācīgā ātrumā tikt ārā no meža. Jo šīs pēdējās distances minūtes jau jutu, ka auksti ir ne vairs tikai ķermenim, bet arī smadzenes sāk salt (lai kā arī tas varētu izpausties), jo nespēju vairs pienācīgi fokusēties uz apkārt notiekošo. Līdz finišam Kristaps vēl gandrīz 20 sekundes pamanījās no manis aizmukt, bet ar visu to biju finišējis diezgan pārliecinošā otrajā vietā un tiku gan pie Latvijas, gan Baltijas sudraba.

Aukstums gan bija pārņēmis mani tiktāl, ka pēc finiša, tiekot līdz mašīnai, viss trīcēju, ar nosalušajiem pirkstiem atšņorēt meža apavus bija īsts izaicinājums, un leģendu turētāja, kas kārtīgi bija piemezglots pie rokas, noņemšanai beigās atmetu ar roku, līdz brīdim kad kaut nedaudz būšu atguvis siltuma sajūtas. Neatminos kad pēdējo reizi būtu piedzīvojis šādu hipotermiju, un sekas jutu vēl vismaz līdz dienas beigām.

Otrajā sacensību dienā vairs nebija Latvijas, bet gan tikai Baltijas veterānu čempionāts vidējā distancē. Laikapstākļi bija pilnīgi pretēji, mežs skriešanai daudz patīkamāks, bet kļūdu bija nesalīdzināmi vairāk kā pirmajā dienā, galvenokārt tāpēc, ka nespēju kā nākas izmantot kompasu (vai arī varbūt tas vienkārši rāda nepareizi). Par laimi konkurentiem kļūdu ziņā nebija gājis diži labāk, un, ja neskaita atkal Kristapu, kurš šoreiz man bija ticis garām mežā, pat viņu nemanot, tad pārējos konkurentus atstāju rezultātu sarakstā aiz sevis arī otrajā dienā un atkal tiku pie otrās vietas un arī otrās kopvērtējumā.

Baltijas veterānu čempionāta kopvērtējuma TOP3 M35 grupā

Ar to gan orientēšanās plāni šajās nedēļās nebeidzās, jo krietni lielāks mērķis bija Latvijas čempionāts orientēšanās sprintā, kur plāns bija startēt spēcīgākajā elites grupā, un mēģināt beidzot ielauzties trijniekā, līdz kam pēdējos gados pavisam maz bija pietrūcis.

Pa vidu paspēju Ogres jauniešu vieglatlētikas čempionāta ietvaros noskriet 3000 metrus, lai izjustu ātro skriešanu, kas sprintā arī lieti noderētu. Rezultāts 9'28"86 bija apmēram tāds, kā biju gaidījis. Droši vien pie nedaudz vienmērīgāka tempa pāris sekundes vēl varēja nomest, bet, ņemot vērā, ka šādā tempā bija aizvadīti vien daži treniņi, tad nebija slikti. Un reizē arī zināju, ka pagājušogad pēc līdzīga rezultāta stadionā, o-sprintā pēc tam tiku pie ceturtās vietas.

Uz orientēšanās sprintu Aizputē devos ar patiešām lielām cerībām uz augstu vietu. Jo lielākas cerības vairoja tas, ka visi trīs vīri, kas pagājušogad sprintā stāvēja uz pjedestāla (kamēr es stāvēju tam līdzās), tieši šajā nedēļas nogalē bija Somijā atlases sacensībās tikšanai uz Pasaules čempionātu (šis gan laikam ir arī neliels akmens federācijas vai izlašu komisijas lauciņā - ka Latvijas čempionāta laikā tiek rīkotas atlases kaut kur pavisam citur). Un šķita, ka vienīgais konkurents, kas patiešām varētu būt spēcīgāks bija viena Ilgvars Cane, kurš gan bija uzradies dalībnieku sarakstos jau pēc pieteikšanās termiņa beigām.

Lai cik daudz arī biju briedis šim sprintam, gan pētot sprinta kartes, gan noskrienot divus sprinta treniņus Ogres Reljefā, gan mēģinot Google Stret view izpētīt Aizputes ielas, tomēr veikums distancē bija tālu no cerētā. 

Lai arī uz pirmo punktu, ar visu to, ka jau pašā sākumā apmulsumu radīja kartē neiezīmētie krūmi, pamanījos pat uzrādīt labāko laiku, tad turpmākā distance pagāja diezgan viļņveidīgi - uz trešo punktu sāku skriet uz nepareizo māju, uz piekto punktu izvēlējos nepareizo variantu, uz sesto apstulbu pie ceļa, kas veda mājas pagalmā, uz devīto atkal sajaucu mājās. Pēc tam mistiski daudz laika (nu kādas desmit sekundes) pazaudēju īsajos etapos kalna nogāzē, šķietami varianta kļūda uz 15.punktu pie baznīcas, un kritiens uz 17.KP. Ar visu šo tobrīd distancē joprojām biju trešajā vietā 10 sekundes aiz otrās un 25 sekundes aiz pirmās vietas.

Sprinta distance - mana ceļa gan nav, jo pulksteni startā acīmredzot nebiju līdz galam nospiedis

Tajā brīdī bija beigusies distances kalnainā daļa, un atlika vēl virkne punktu līdzenumā, kur atkal varēja kārtīgāk ieskrieties. Nākamo 9 kontrolpunktu laikā ar jau krietni stabilāku orientēšanos bija pakāpies uz otro vietu, un jau gandrīz par minūti biju noķēris pirms manis startējošo Jāni Bauni, līdz sekoja liktenīgā kļūda uz 27.KP.

Iespējams, ka tieši centieni ķert rokā Jāni bija pie vainas, ka nenolasīju precīzi karti, zinu, ka arī mani samulsināja gar māju novilktā sarkanā lenta (kas laikam tur bija atradusies jau pirms sacensībām), taču beigās ieskrēju, vienu pagalmu par ātru, atradu kaut kādu nepareizo punktu, pagāja laiks līdz sapratu, ka tas nav mans, jo nekas neatbilda tam, kā bija jāizskatās, lai skrietu jau uz nākamo punktu no mana īstā punkta perspektīvas. Notērēju tur milzumdaudz laika, un šī etapa laikā no drošas otrās vietas ar desmit sekunžu pārsvaru pār trešo, pārcēlos uz septīto (40 sekundes aiz otrās, 15 sekundes aiz trešās un 4 sekundes aiz dalītas 4.-6.vietas).

Tā gan bija rīkotāju kļūda, taču tā kā karti distances vidū bija jāgriež otrādi (jo bija pārāk daudz punktu), tad startā gaidot starta brīdi, jau lielāko daļu distances otro pusi (kas bija ar karti uz augšu) biju paspējis izpētīt un variantus apsvērt. Taču, ja pareizi atceros, tad biju paspējis apskatīt līdz 24.KP, un, iespējams, tāpēc arī pārliecība tieši uz šo 27.KP vairs nebija tik liela.

Līdz finišam bija atlikuši tikai četri īsi etapi, un, lai arī distancē, protams, īsto laika zaudējumu un vietu izkārtojumu nezināju, tik un tā sapratu, ka kļūda bija nepieļaujami liela.

Taču, lai laime būtu pilnīga, ar to vēl viss nebija beidzies, jo finiša taisnē dažus metrus pirms finiša līnijas, kad jau biju ieslēdzis maksimālo ātrumu, pēkšņi man sarāva augšstilba muskuli - sajūta bija tāda, ka kāds iedurtu ar nazi, un pēdējos trīs soļus jau veicu ar milzīgām sāpēm.

Kāds ir pamanījies noķert tieši to mirkli, kad tiku pie traumas

No pirmā piedāvājuma pēc ārsta atteicos, pagulēju uz zemes, sapratu, ka tomēr vajadzētu dabūt mediķi, kas varētu iedot ko aukstu, ko uzlikt uz kājas. Tiku pie kaut kāda modernā aukstuma maisa, kas gan īsti auksts nebija. Sākumā sēdēju, pēc tam atkal pagulēju. Bet galīgi nebija labi. Pirmā doma bija, ka esmu patiešām sastiepis augšstilba muskuli.

Interesantākais bija tas, ka man augšstilbs jau bija noteipots, jo otrdienas stadiona treniņā pēdējā atkārtojumā biju sajutis nelielu diskomfortu tajā rajonā, taču tas nešķita nekas nopietns. Taču teips, kuru divas dienas iepriekš biju pārlīmējis no jauna nedaudz citur, nu bija kādus 3 centimetrus blakus tai vietai, kas bija savainota tagad.

Iet bija grūti, taču teorētiski nākamajā dienā bija jāskrien vēl arī sprinta stafete, kurā arī biju cerējis, ka Ogres komanda varbūt beidzot varētu reāli pacīnīties par ieskriešanu pirmajā trijniekā. Jau laikus kluba biedriem noteicu, ka var gadīties, ka mani būs jāliek otrajā komandā, taču tobrīd vēl biju optimistisks.

Nākamo nakti gulēju diezgan slikti, un rīta agrumā, mēģinot pa istabu spert kaut divus skriešanas soļus, sapratu, ka skrējējs šodien nebūšu. Par laimi manā vietā tika atrasts aizvietotājs, un man tomēr nebija distance jāsoļo, lai komandai nebūtu jāpaliek bez ieskaites. Šis galīgi nebija tas, kā biju iztēlojies šo sprinta nedēļas nogali.

Saprotot, ka labi tomēr nav, devos Rīgā uz traumu slimnīcu. Aptuveni divarpus pavadītās stundas rindā, bija drīzāk veltas, jo, lai arī cerēju, ka viņi uztaisītu ultrasonogrāfiju (USG) un apskatītos, vai neesmu tur kaut ko ieplēsis, tiku vien pie rentgena, un ārsta vārdiem, ka pārplīsis tur noteikt nekas nav, citādi es kāju kaut kādā viņa noliktā pozīcijā kāju noturēt nevarētu. Tāpēc saņēmu slēdzienu - augšstilba muskuļu sastiepums. Vienīgā labā lieta bija, ka dabūju nosūtījumu uz USG.

Lai arī joprojām biju optimistisks, ka nākamās nedēļas beigās, kad bija jābrauc uz Jukolu, būšu atpakaļ ierindā, tomēr nākamajās dienās uzlabojumi bija minimāli. Lai arī kliboju nedaudz mazāk, tomēr atsevišķas kājas kustības raisīja sajūtas it kā kāds atkal durtu ar nazi.
Piektdienā brīnumainā kārtā tiku uz USG (ja ne veiksmīga apstākļu sakritība, tad šī ir diezgan neiespējama misija īsā laikā tikt uz jebkādu diagnostiku). Ja parasti pēc USG izsniedz divas, varbūt trīs bildes, tad šoreiz tiku pie deviņām. Ātri vien saņēmu ziņu, ka ir redzams plīsums vietā, kur rectus femoris muskulis satiekas ar cīpslu. Taču tā kā plīsums bija kaut kādā vietā, kas ar USG ir grūti saskatāma, tad pēc dažādām pozām un dažādām zondēm, beigās vien ārste noteica, ka viņa nevarot redzēt, cik liels tas plīsums ir un vai tajā vietā nav pavisam pārrauts. Ar USG varēja redzēt, ka kaut kur ir tūska, kur krājas šķidrums, kaut kādas vietas viņai nepatika (Pilnai skaidrībai vienīgā alternatīva esot magnētiskā rezonanse. Oficiālais slēdziens: M.rectus femoris dx netiešās cīpslas plīsums miotendinozās pārejas zonā.

Bet ne jau nu muskuļa plīsums būs kaut kas, kas mani atturēs doties uz Somiju, lai piedalītos Jukolā un dotos ar karti mežā. Pa nedēļu biju apradis ar sāpēm (USG dienā, kad nācās noplēst teipu, gan vienu brīdi sapratu, ka tad, ja kāja nav noteipota, sāpes sāk ietekmēt visu labo ķermeņa pusi), biju arī aptuveni sapratis, cik lielus soļus varu spert, lai kāja nesāpētu, un tā kā biļetes ceļam bija nopirktas, tad devos uz Jukolu.

Nedēļas vidū vēl tika apsvērti dažādi scenāriji, kurā no OK Ogre divām komandām startēšu un kuru no septiņiem etapiem skriešu, jo joprojām likās, ka strauji paliks labāk. Taču tad, kad biju saņēmis galīgo diagnozi, tad izlēmu, ka vienīgais etaps, ko reālistiski varētu pieveikt ir otrās komandas kāds no īsākajiem (~6km) etapiem - beigās tiku pie piektā. Skriet gan netaisījos, jo joprojām to īsti nevarēju izdarīt, bet biju apņēmības pilns distanci pieveikt soļiem.

Tā kā distanču plānotāji bija nedaudz nenovērtējuši plānotos uzvarētāja laikus visos etapos, tad ne pārāk cieši un daudz gulētajā naktī vairākkārt nācās pārcelt modinātāju, lai pārliktu tuvāk manam starta laikam, galu galā sākotnēji cerētā starta ap pieciem rītā, mežā devos pāris minūtes pirms septiņiem.

Uzdevums bija pavisam vienkāršs - mēģināt maksimāli ātri soļot, cik nu kāja to ļauj darīt bez sāpēm, nemaz neskriet, censties tik bez traumām lejā pa klintīm (iepriekš biju sapratis, ka augšup varu kāpt vispār bez sāpēm, bet ar iešanu lejup jābūt uzmanīgam), un galvenais iziet distanci pilnīgi bez kļūdām.

Bilde Jukolas atmosfērai - nebūtu trauma, kaut kur ar savu lampu šeit startā būtu arī es

Starta brīdī, kad iepriekšējais etaps nodeva man stafeti, protams, likās neparasti, ka brīdī, kad citi sāktu skriet, es vienkārši raitā solī devos soļiem cauri savus iepriekšējos etapus gaidošajiem orientieristiem, un tāpat turpināju pa ceļu soļot kalnā, un arī soļot tad, kad biju jau kalnā augšā, un citi skrēja man garām. Taču, tiekot mežā, jau sapratu, ka uz kopējā fona nemaz tik lēns neesmu, un, ja citi apkārtesošie pārsvarā paskrēja, tad apstājās pētot karti, pasoļoja, atkal paskrēja, tad es vienkārši vienā tempā (puslīdz) soļoju. Cauri brikšņiem, augšup pa kalnu, lejup pa kalnu, nošļūcot uz dibena pa kādu klinti.

Uz pirmajiem diviem kontrolpunktiem vēl mēģināju aprast ar savu jauno pārvietošanās veidu, un saprast, kā man ir jāsper soļi un, cik plaši tos varu spert, lai nekas nesāpētu. Taču tālāk jau situācija bija skaidra un atlikušo distanci patiešām izbaudīju. Uz distances beigām, kad saule sāka karsēt pat pamanījos iesvīst. Un arī soļošanas ritms pat nedaudz kļuva lielāks. Ja distances sākumā vidējais ātrums ar visu apvidu pa vidu bija starp 11'30"-12'15/km, tad beidzamie divi kilometrus pieveicu 9'47" un 10'02" - uz beigām gan apvidū parādījās vairāk takas un arī bija vairāk posmu, kur varēja izvēlēties ceļu variantus, tas noteikti arī palīdzēja pie "ātruma".

Distanci patiešām veicu bez kļūdām - vienā etapā, iespējams, varēju izvēlēties nevis ceļa variantu, bet iet pa taisno, taču visur citur kļūdas izpalika, lai arī distances vidū pat iešanas ātrumā šķita, ka mierīgi varētu kļūdīties. Un redzot, kā man apkārt citi punktu meklētāji diezgan bieži punktus meklēja neīstajās vietās, vai arī mani apdzina, un tad pie punkta atkal bijām kopā (un tā vairākas reizes), tad sapratu, ka ar visu to, ka distancē nevienā brīdī neskrēju, tik un tā būšu savu etapu veicis gana pieklājīgā līmenī uz kopējā fona.

Finišā nodevu stafeti tālāk mūsu komandas sestajam etapam un pulksteni apturēju dažas sekundes pirms 1h20'. Septiņi kilometri somu mežā bija nosoļoti, un savā piektajā etapā biju uzrādījis 452.laiku no 1499 finišējušajiem. Iespējams, ka biju šīs Jukolas ātrākais soļotājs.

Brīnumainā kārtā Jukolas soļošana ne tikai nebija padarījusi visu sliktāku, bet pirmdienā pat šķita, ka traumētā vieta sāp mazāk. Sāpēt gan sāpēja daudz kas cits - dibena muskuļi no kāpšanas kalnos un klintīs, korsetes muskuļi, jo visu distanci bija dubultā jātur līdzsvars, lai izvairītos no nokrišanas, un arī nedaudz varēja just, ka slodze lielāka tomēr bijusi uz kreiso (veselo) kāju, bet laikam jau šis viss piederas pie lietas.

Paskriet joprojām nevaru, un nedaudz arī ir sajūta, ka kādu brīdi uzsākt skriet man būs nedaudz bail, jo brīdis, kad traumas vietā iedur kā ar nazi, ir kaut kas, ko negribas atkārtoti sajust, bet pagaidām arī nemaz plāna skriet nav. Cenšos iespēju robežās iziet ārpus mājas pasoļot, un kādā brīdī, kad jutīšu, ka ir prātīgi sākt mēģināt, kaut kad nebūt atkal sākšu skriet.