Treniņu filozofija

Pēdējam ierakstam kāds blociņa lasītājs pievienoja komentāru ar jautājumu par, manuprāt, nepieciešamajām treniņu metodēm orientieristiem fiziskās kondīcijas uzlabošanai. Tā kā līdzīgus jautājumus esmu saņēmis arī iepriekš, tad pacentīšos savas domas  saistībā ar šo jautājumu aprakstīt nedaudz garākā atbildē.

Tā kā orientēšanās būtībā sastāv no divām lietām - skriešanas un kartes lasīšanas, tad fiziskajām spējām ir liela nozīme. Tu vari spēt ļoti labi noorientēties apvidū, bet, ja nevarēsi ātri paskriet, tad no tā visa būs maza jēga. Lai arī man nav nekādu īpašu pretenziju pret citiem sporta veidiem un to iekļaušanu treniņprogrammā, tomēr uzskatu, ka galvenajam uzsvaram (procentuāli droši vien vismaz 70-80%) būtu jābūt liktam uz skriešanu. Visi pārējie sporta veidi ir noderīgi kā atslodzes treniņi. Cenšos gan izvairīties no traumatiskām aktivitātēm, piemēram, futbola, jo, vairākus iepriekšējos gadus ziemā to spēlējot, bieži vien bija problēmas ar dažādām kāju traumām un sasitumiem. Kopš pagājušā gada cenšos arī šad tad paslēpot, ja ir kāds brīvāks brīdis, taču vairāk tāpēc, ka tas ir diezgan forši, nevis būtu labs atspaids treniņiem, lai gan neapšaubāmi kaut vai skriešanā nodarbināto muskuļu atslodzei tas ir gluži labi.

Tajā pat laikā, manuprāt, neapšaubāmi nozīme ir arī dažādiem vingrojumiem. Neesmu līdz šim saskatījis vajadzību pēc atsevišķas vingrošanas nodarbības, piemēram, reizi nedēļā, taču cenšos pēc katra treniņa minūtes 5-10 pastaipīties, pavingrot, reizēm palekt ar lecamauklu.

Taču jebkurā gadījumā jāskrien ir daudz, un arī mana pēdējo gadu pieredze rāda, ka treniņos lielāka jēga ir no skriešanas ne ļoti lēnā tempā. Sacensībās vidējais ātrums ir ap 4:30 min/km varbūt pat ātrāk, kas apvidū ir sasniedzams ar krietni lielāku piepūli nekā vienkārši skrienot pa takām. Taču treniņos pierodot kaut vai ceļiem skriet vismaz tikpat ātri, sacensībās šo ātrumu noturēt ir daudz vieglāk. Piedevām pie pietiekami liela apjoma fiziskā izturība izveidojas pietiekami liela, lai arī, skrienot sacensībās pa mīkstāku segumu, tas būtu vienkāršāk izdarāms. Taču nenoliedzami skriešana treniņos pa kalniem (cik nu tie mums lieli ir) it sevišķi sezonas sākumā arī ir nepieciešama, lai kājās to spēku dabūtu.

Nu jā, un otra lielā daļa no orientēšanās sporta ir orientēšanās prasmes, kuru pilnveidošana gan pēdējos gadus man ir bijusi otrā plānā, galvenokārt tāpēc, ka man patīk skriet un tīrai skriešanai daudz labāka ir skriešana pa stingru pamatu. Tāpēc labāk izvēlos skriet pa takām nevis kaut kur pa apvidu. Lai gan šis ir arī iemesls, kāpēc aizvien orientēšanās sacensībās bez kļūdām neiztieku, jo darba ar karti ir bijis pārāk maz.

Straujiem soļiem tuvāk startiem

Pāris dienas atpakaļ aizdomājos un sapratu, ka līdz sezonas sākumam ir palikuši vien divarpus mēneši, kas patiesībā nemaz nav daudz. No šodienas arī atjaunoju dienu skaitītāju līdz nākamajām sacensībām un tas rāda, ka atlikušas vien 79 dienas līdz Kurzemes pavasarim, kas sanāk nedaudz vairāk par 11 nedēļām. Protams, pa 11 nedēļām paveikt vēl var daudz un arī dažādi pavērsieni var izmainīt arī jau labi uzsāktu sagatavošanās procesu, taču domājams, ka esošā ziema diezgan daudziem varētu būt šķērslis, lai pienācīgi sagatavotos vasaras sezonai.

Pēc pērnā gada Kurzemes pavasara savā sacensību analīzē biju rakstījis, ka, iespējams, viens no iemesliem salīdzinoši pieticīgajam kopējam sportiskajam līmenim sezonas sākumā bija lielais sniega daudzums pagājušajā ziemā. Šogad līdz ar sniegu klāt vēl ir nācis arī visai nepatīkams aukstums, un daudz patīkamāk, protams, ir atrasties siltā istabā nevis kaut kur tādā laikā skriet. Arī slēpošana, lai arī neslikts treniņa veids, tomēr nav pilnvērtīgs aizstājējs skriešanai un, manuprāt, der tikai kā papildinājums skriešanai.

Līdz ar to es sliektos prognozēt, ka arī šogad sezonas sākums varētu būt salīdzinoši pieticīgs rezultātu ziņā tiem, kas nebūs spējuši rast īsto motivāciju un gribasspēku treniņiem šādos visai skarbajos laikapstākļos. Lai vai kā vēl jau daudz ko var iespēt, tāpēc arī tiem, kam līdz šim gribasspēks ir trūcis, ir pēdējais laiks, lai ko labotu šajā ziņā.

Visu karšu karte

Šodien iekš atradu saiti par kādu jaunu projektu, kurā ir mēģināts aerofoto automātiski pārvērst ielu kartē un tālāk arī vienkāršotā orientēšanās kartē. Neesmu gan visu tā ļoti pētījis, taču, lai arī visumā šķiet, ka līdz pilnībai vēl ir tālu, kā raksta pats veidotājs, kādiem vienkāršākiem pilsētorientēšanās pasākumiem šāds materiāls varētu noderēt. Katrā ziņā ideja ir visai ģeniāla un, ja internetā pieejamās aerofoto būs ar vēl lielāku izšķirtspēju, tad sprinta karšu zīmēšana varētu atviegloties visai ievērojami.

Ogres karte automātiski ģenerēta o-kartes veidā izskatās šādi:

Un te arī saite uz šo karti - Ogres karte. Interesanti, ka Rīgā detalizācija ir krietni vien sliktāka, lai gan Ogrē, veicot nelielas korekcijas, jau varētu taisīt pavisam vienkāršu orientēšanos arī, balstoties uz šādu karti.

Par pašu projektu apraksts ir sniegts -
http://blog.oobrien.com/oom/

Sākotnējā info no - http://okansas.blogspot.com/2010/01/big-really-big-orienteering-map.html

Treniņa dilemma

Aizvakar vakarā, dodoties skriet treniņu, tumsas dēļ nācās skriet pa pilsētu. Visas pēdējās reizes, lai arī skriešana pa Ogri, pa gājēju ietvēm, bija labākā nekā skriešana pa mežu, tomēr arī ietves bieži vien bija tādas, ka kājas "meta atpakaļ" tik un tā. Tā nu sestdienas vakarā atkal izgāju (izskrēju) ielās un kādu gabalu paskrējis nolēmu apskriet apli apkārt kādam kvartālam aptuveni kilometra garumā. Sev par lielu brīnumu ietves tur bija tā nostaigātas, ka pamats bija gluži ciets, kājas praktiski neslīdēja un arī vēlajā un vēsajā (-16 °C) vakarā arī cilvēku uz ielas praktiski nebija.

Tad nu apskrējis šo vienu apli nonācu izvēles priekšā - turpināt riņķot ap šo kvartālu, vēl vismaz stundas garumā tādējādi darot to, kas man ne pārāk patīk - apļot, vai arī treniņu izvērst pa visu Ogri, interesantāka un patīkamāka skrējiena meklējumos, taču ar iespēju, ka citur pamats zem kājām būs krietni sliktāks. Izvēlējos pirmo un pēc astoņpadsmit apļiem devos mājās.

Arī vakar vakarā izvēlējos par labu apļošanai. Aplis gan bija garāks, tāpēc arī apļu sanāca mazāk. Un par spīti daudzajiem apļiem šo divu vakaru garumā, sajūta, ko dod ciets pamats un pilnīgi cits ātrums, laikam tomēr gana laba stājas pretī ne pārāk patīkamajai apļu pievārēšanai.

Sniegotais stadions

Pēc iepriekšējiem sniegiem pirmsZiemassvētku laikā, lai arī Ogres stadions tāpat, kā visas citas vietas bija klātas ar sniegu, tomēr ap stadionu aptuveni pusceliņa platumā bija josla bez sniega. Nezinu, vai tas no kādu skrējēju aktīvās skriešanas, vai arī stadiona uzturētāji bija pacentušies, taču jebkurā gadījumā sajust zem kājām stadiona segumu, pa kuru neslīd kājas un nav jāskatās, kur likt soli, šādos ziemīgos, slidenos apstākļos bija ļoti patīkami. Un arī ātrums uzreiz cits.

Taču kad aizvakar pēc vakarīgā skrējiena pa Ogri, izlēmu, ka treniņa beigās varētu apskriet vēl arī pāris apļus pa stadionu par lielu nožēlu atklāju, ka notīrītā celiņa ap stadionu vairs nav. Bija vien izmīcīts sniegs, kuru vēl, šķiet, divi veselīgā dzīvesveida piekritēji, skrienot ap stadionu, turpināja bradāt, taču tādos apstākļos normāli skriet īsti nebija iespējams. Tad nu nācās skriet uz mājām ar lielāku līkumu, lai iecerētos apļus stadionā kompensētu ar skriešanu pa pilsētu. Katrā ziņā, ja reiz tagad jauns stadions mums Ogrē ir, tad būtu patīkami, ja tajā varētu skriet arī ziemā. Izstumt vienas lāpstas platumā sniegu apkārt stadionam droši vien ļoti daudz laika neprasītu, un, ja vēl vakaros degtu arī stadiona apgaismojums nevis būtu jāaprobežojas ar atblāzmām no ielas apgaismojuma un mēness, tad laime būtu pilnīga.

Apņemšanās

Lai arī ne bez pūlēm, tomēr decembrī iecerētais normāla treniņu apjoma sasniegšanas mērķis Ziemassvētku nedēļā beidzot izdevās, kad sanāca aizvadīt treniņus praktiski plānotajā apjomā, kas būtu nepieciešams kārtīgas fiziskās sagatavotības bāzes uzkrāšanai ziemas sezonā. Par spīti visiem sniegiem, vējiem, saliem un citām laikapstākļu nebūšanām Ziemassvētku nedēļā izdevās aizvadīt kvalitatīvus treniņus visu septiņu dienu garumā.

Tomēr darbs pie maģistra darba, kura iesniegšanas termiņš strauji tuvojas, prasīja krietni daudz laika, kā rezultātā pagājušajā nedēļā cieta arī treniņu apjoms. Ja neskaita pirmdienu, tad pārējā nedēļā nācās aprobežoties vien ar pāris īsiem treniņiem uz slēpēm, kurus tumsas iestāšanās dēļ nācās beigt jau pēc pārdesmit minūtēm.

Taču, nu ar maģistra darbu esmu praktiski ticis galā (jāsaka paldies arī tiem, kas padalījās ar savām atbildēm anketā, kuru biju publicējis arī šeit) un no šīs nedēļas man ir apņemšanās atkal pievērsties skriešanai ar pilnu jaudu. Žēl vienīgi, ka sniegs skriešanas ritmu nedaudz maina un arī pievārētais attālums mazāka ātruma dēļ ir mazāks. Ja sanāks, tad mēģināšu arī vēl kādu dienu iet uzslēpot, lai gan atšķirībā no skriešanas, to darīt dienas tumšajā laikā īsti iespējams nav.

Par Renča pierakstu blociņu 2009.gadā

Sveiciens Jaunajā gadā. 2009.gads nu ir cauri un laiks domāt tālāk par 2010.gadu. Taču, atskatoties vēl uz pērno gadu, nedaudz papētīju šī mana interneta pierakstu blociņa statistiku un kā izrādās, tad 5 visvairāk lasītie ieraksti ir bijuši:

• Sprinta padomi - par pielietojamo stratēģiju sprinta sacensībās veicamā ceļa saīsināšanai;
• Vecās un jaunās kartes - par karšu zīmēšanas atšķirībām kādreiz un tagad;
• Atkal apkārt ezeram - par dalību OK Saldus ikgadējā skrējienā apkārt Cieceres ezeram 2009.gada janvārī;
• Ideālais svars - par sportistu ideālo ķermeņa svaru;
• Olimpiskās spēles - par orientēšanos un Olimpiskajām spēlēm.

2009.gadā kopumā esmu rakstījis nedaudz mazāk kā iepriekš, visticamāk tāpēc, ka sacensībās esmu piedalījies mazāk un līdz ar to tādu īpašu pieminēšanas vērtu pasākumu ir bijis mazāk. Uz priekšdienām gan, ja  būs gana daudz laika un labs rakstāmais garastāvoklis, tad labprāt uzrakstītu arī ko literāri vērtīgāku, par kuru būtu vērts padiskutēt plašāk arī o-sabiedrībā - kaut vai līdzīgi kā ieraksts par vecajām un jaunajām kartē, kas izsauca negaidīti daudz un kvalitatīvus komentārus. Taču ar visiem plāniem jau bieži ir tā, ka ne viss izdodas kā iecerēts. Lai vai kā, cerams, ka mana vēlme rakstīt vispār 2010.gadā nenoplaks un Renča pierakstu blociņš turpinās pildīties ar jauniem ierakstiem.