Piejūras Stirnu buks Irbenē

Pēc ilgiem laikiem bija Stirnubuks, uz kuru jau savlaicīgi zināju, ka gribēšu braukt. Lai arī sākumā bija solīts, ka tas būs Ventspilī, bet pēcāk pārcēlās uz Irbeni, tas tik un tā likās skriešanas vērts. Un tā arī bija!

Galvenais iemesls šādai vēlmei bija tas, ka jūras tuvumā tikpat kā nav augstu un stāvu kalnu, līkumainas taciņas, kur visu laiku mainās skriešanas temps. Pie jūras ir skrienamākas vietas un mazāk skrienamas, bet pārsvarā ir iespējams turēt vienmērīgu tempu, kas, kā esmu sapratis, man ir ļoti svarīgi labam rezultātam. Pavasarī līdzīgi bija iespēja skriet pa piejūras mežu Saulkrastu Stirnu bukā, kur diemžēl skrējiens īsti neizdevās, jo kaut kas īsti nebija labi ar pašsajūtu, tāpēc šoreiz bija uzdevums kompensēt pavasarī neiespēto.

Trieciennedēļasnogale

Ko darīt, ja nedēļas nogalē ir divas sacensības, un abās gribas startēt? Jāskrien abās!

Nav gluži tā, ka startēšana divas vai pat vairāk dienas pēc kārtas būtu kaut kas pavisam nepieredzēts. Nupat jūnijā gan o-sprinta čempionāts, gan Kāpa kā reiz bija ar startēšanu secīgās dienās. Orientēšanās skriet vairākas dienas pēc kārtas gan ir nedaudz vieglāk, droši vien tāpēc, ka ātrums ir mazāks un, lai arī vispārējo nogurumu tāpat tas iedod, muskuļi tomēr ir nodarbināti nedaudz mazāk intensīvi, vai sprinta gadījumā tā laika izteiksmē ir relatīvi īsa (kaut neapšaubāmi intensīva) slodze.

Savulaik arī gludajā skriešanā, piemēram, Latvijas olimpiādē ir nācies skriet divas dienas pēc kārtas 10000 metrus vienā dienā un 5000 metrus otrā. Savukārt vislielākais daudzdienu skriešanas pārbaudījums līdz šim noteikti man ir bijis startēšana Sāremā 3-dienās, kur triju dienu laikā jāpievar maratona distance - 10 kilometri pirmajā dienā, 16.195 km otrajā, un 16 km pēdējā (te var atrast atskatus no gadiem, kad esmu tur līdz šim skrējis: 2010, 2013 un 2018).

Jūnijs ar karti

Pēc Rīgas maratona atjaunošanās ievilkās ilgāk kā biju cerējis (neesmu patiesībā drošs, ka pat šobrīd tā ir galā). Acīmredzot, karstie laikapstākļi maratona dienā bija izsūkuši no ķermeņa vairāk kā citās maratona reizēs, jo vispārējs apgurums vilkās līdzi visu jūniju. 

Uzreiz pēc maratona arī augšstilbi bija diezgan nelietojami - un, lai ar to nebūtu gana, pēcmaratona nedēļas nogalē Olaines svētkos noskrēju 5km, kas jau tā ne pārāk izmantojamos augšstilbu muskuļus nobeidza pavisam. Dienu vēlāk, diezgan neapdomīgi vēl pirms maratona, biju piekritis skriet OK Ogre komandā orientēšanās stafetē kaut kur netālu no Tukuma, kur nācās būtībā skriet ar vienu kāju, otru velkot vairāk iepakaļus.

Rīgas maratons 2024

Daudziem jaunas apņemšanās rodas Jaunajā gadā, mana tapa Ziemassvētkos, kad nolēmu, ka gribu beidzot uzvarēt Latvijas čempionātā maratonā, proti, būt labākajam no Latvijas šī gada Rīgas maratonā. Pēc sportiskās slinkošanas un neskriešanas pusi no novembra un visu decembri šāda apņemšanās bija vienīgais puslīdz labais motivators, lai saņemtos un sāktu atkal regulāri skriet. 

Mērķis šādā definējumā - 'uzvara', protams, nebija pārāk labs. Skaidrs, ka, pirmkārt, tā sasniegšana ir atkarīga ne tikai no manis, bet arī no tā, cik ātri skries konkurenti, un, otrkārt, es arī ļoti labi apzinos, ka šobrīd Latvijā ir kādi divi trīs skrējēji, kuri pilnīgi noteikti maratonā būtu ātrāki par mani, ja vien viņi izietu uz starta līnijas un noskrietu maratonu līdz galam. Līdz ar to galvā, tas vairāk transformējās par to, ka sagatavoties tā, lai spētu noskriet ātrāk par iepriekšējā Rīgas maratona uzvarētāju, proti, 2h25'-2h24' robežās.

Nesportiskās traumas

Pirms apmēram nedēļas treniņā piedzīvoju pamatīgu kritienu. Gandrīz uz līdzenas vietas spēcīgi pagriezu potīti, zaudēju līdzsvaru un aizlidoju pa asfaltu. Potīte gandrīz dubultresnumā, nobrāzts un spēcīgi atsists celis un gurns, kā arī caurums elkonī, kuru gan jau kāds ķirurgs labprāt būtu sašuvis. Un, protams, nedaudz pabojāts treniņu plāns.

Pēc šī negadījuma aizdomājos, ka katram sporta veidam ir savas tipiskās traumas. Basketbolā bieži var dzirdēt par sarautām krusteniskajām saitēm, boksā lauž degunus, regbijā ribas. Sprinteri mēdz saraut kādu muskuli, savukārt garo distanču skriešanā, līdzīgi kā citos izturības sporta veidos, tipiskākās traumas ir saistītas ar muskuļu un saišu ilgstošu pārpūli, kas bieži pārtop iekaisumā.

Izmežģīta potīte, noteikti ir tipiska trauma orientēšanās sportā, kur nelīdzenā apvidū pagriezt potīti ir visai vienkārši. Taču "gludajā" skriešanā tā vairumā gadījumu ir trauma neuzmanības rezultātā, kā šoreiz gadījās arī man. Patiesībā jau arī minētās tipiskās skriešanas traumas lielākoties ir, ja ne gluži neuzmanības, tad neapdomības rezultāts, jo vairums pārslodzes radītās problēmas var preventīvi novērst ar mazāku treniņu apjomu, biežāku atpūtu vai nostiprinošiem vingrinājumiem.

Lai arī manis pieminētā izmežģītā potīte bija neuzmanības rezultāts, tomēr savās pārdomās par traumām nonācu līdz tam, ko virsrakstā esmu nosaucis par "nesportiskajām traumām" - proti, tādas, pie kurām, nodarbojoties ar konkrētu sporta veidu, nevajadzētu tikt un pie kurām var tikt tikai vairāku apstākļu sakritības rezultātā. Pagriezta potīte skriešanā ir sagaidāma, taču pārsists elkonis izmežģītas potītes dēļ nez vai būtu norma.

Skriešanā biežāk šādas "nesportiskās traumas" man ir bijušas tieši kritienu rezultātā, taču ne tikai. Ir bijušas kritiena rezultātā lauztas ribas, pret asfaltu atsista galva. Reiz pret gājēju ceļa norobežoto stabu pārplēsu roku, jo laikus nepaspēju pacelt to augšup. Orientēšanās sportā man laikam vislabāk atmiņā palicis gadījums ar zaru ausī un pārdurtu bungādiņu. Arī skrienot gūtie suņu kodumi noteikti ir nesportiskās traumas.

Arī internetā var atrast dažādas savādas traumas, ko ir guvuši sportisti (kaut ne vienmēr tās ir gūtas sportojot). Lūk viens no tādiem traumu uzskaitījumiem - The 50 Most Bizarre Injuries in Sports History | Complex, kur sarakstā ir atrodama arī bļaušana uz saviem komandas biedriem spēles laikā, tādējādi izmežģot žokli.

Un kā ir ar Tevi, dārgo lasītāj? Vai arī Tev ir sanācis piedzīvot kādu traumu, kas nepavisam nešķiet savietojama ar konkrēto sporta veidu?

Divdesmit devītais februāris

 

Iespējams, ka 29. februāris ir kā tā papildus stunda diennaktī, ko reizēm aizņemtībā piesauc, lai paspētu padarīt darbus, kam citādi neatliek laika.

Kaut arī februāris katru gadu ir īsākais mēnesis bieži vien ikdienā piemirstas, ka dienu tajā ir mazāk un tāpēc arī paveikt var mazāk nekā citos mēnešos. Protams, ja vien februārī nestrādā ar lielāku atdevi, lai sasniegtu tikpat cik garajos mēnešos.

Matemātiski februārī ir par 6.7% dienu mazāk kā 30 dienu mēnešos un par 10.7% mazāk kā 31 dienu mēnešos. Ja kāds to savā plānotajā darbu sarakstā, plānotajā budžetā vai treniņplānā nav ņēmis vērā, tad mēneša beigās var sanākt robs plānotā izpildē.

Gada rezumē 2023

Ja kāds man gada sākumā būtu teicis, ka šogad noskriešu vairākus maratonus un gada beigās mani varēs atrast Latvijas sezonas ātrāko maratonistu saraksta otrajā vietā, tad visticamāk viņam būtu atbildējis, ka "tā jau nu noteikti nebūs". Galu galā pēdējos gadus dzīvoju ar pārliecību, ka sacensību režīmā skriet maratonu vairs īsti nevaru, jo kreisā kāja, kas pie intensīvas slodzes mēdz atteikties klausīt, noteikti neļautu noskriet maratonu pilnvērtīgā sacensību režīmā. Taču izrādījās, ka teiciens "viss ir tikai galvā" joprojām ir spēkā. Lai arī maratonos ar kāju viss izcili nebija, tagad zinu, ka maratonu tomēr joprojām gana ātri noskriet varu.

Tā nu var teikt, ka 2023.gads pavisam negaidīti ir pagājis maratona zīmē, jo, atskatoties uz sezonu, maratoni Rīgā un Ventspilī noteikti bija sezonas spilgtākie skrējieni (bez šiem diviem maratoniem vēl viens tika noskriets arī treniņā aprīļa sākumā). Taču bez maratoniem  šogad arī bija vēl diezgan daudz sacensību - paguvu paorientēties gan Zviedrijā, gan Somijā, gan Rīgā, gan Kuldīgā, gan Rojas mežos, noskriet sešus Stirnubuka posmus, noskriet pusmaratonu Salaspilī (pēdējais pusmaratons pirms tam bija 2017.gadā), noskriet divus gana ātrus 5km skrējienus šosejā (Jaunmārupē un Ogrē), 10km šosejā Cēsīs un vēl trīs ne gluži šosejas skrējienus (Cēsīs, Vaidavā un Rembatē).

Prieks, ka arī šogad izdevās neļaut, ka skriešana un sacensības kļūst par lietu, kas pārāk iegrožo mani, bet vairāk ļāvos gan paeksperimentēt ar treniņiem, gan arī spontānāk izvēlēties sacensības kad un kur skriet. Ja pirms desmit gadiem katrs maratons bija kā liels mērķis, kam gatavoties, un gatavošanās process bija gandrīz vai kā iešana uz darbu, kad skrēju arī tad kad īsti negribās vai reizēm pat nevajadzētu (traumas, slimības un tamlīdzīgi), tad šobrīd skriešanai pieeju daudz brīvāk - arī šogad bija virkne brīžu, kad skriet īsti negribējās un tad arī neskrēju.

Laika posmā kopš pagājušā gada decembra līdz šī gada novembrim - šāds 12 mēnešu perioda aptvērums radies vēsturiski, kad gada kopsavilkumu mēdzu rakstīt jau decembra sākumā un arī decembrī jau parasti sākās gatavošanās nākamajai sezonai - esmu noskrējis 3527 kilometrus (257 stundas) un vēl 16 kilometrus noslēpojis (2.5 stundas). No iepriekšējo gadu gada kopsavilkumiem pacentos apkopot iepriekšējo gadu veikumu (pirms 2014.gada saskrietais jāmeklē citos arhīvos), un var redzēt, ka šogad esmu skrējis mazāk kā pirms gada, bet tomēr nedaudz vairāk kā iepriekšējos trīs gados pirms tam (protams, šo gadu nevar salīdzināt ar laiku pirms 2018.gada traumas parādīšanās, kad skriešanai piegāju pavisam nopietni).

Gads	2014	2015	2016	2017	2018	2019	2020	2021	2022	2023
Kilometri	7450	7966	8600	7382	5470	2788	3020	3300	4355	3527
Stundas	520	553	610	546	386	205	235	254	330	257

Kā ierasts gada kopsavilkumos, šogad ir bijušas vairākas lietas, kas ir pelnījušas tikt papildus pieminētas gada nominācijās:

• Gada atklāsme - "es varu skriet maratonu": jau vairākus gadus biju atmetis domu par maratona skriešanu - gan tāpēc, ka īstas vēlmes to darīt nebija, bet galvenokārt tāpēc, ka likās, ka fiziski kāja neļaus to cienīgi noskriet. Taču šī pavasara lēmums pieteikties Rīgas maratonam un tam sekojošais relatīvi īsais gatavošanās posms parādīja, ka maratonu vēl tīri pieklājīgā tempā spēju noskriet.
• Gada maratons - otrā vieta Rīgas maratonā: šis ļoti sasaucas ar iepriekšējo punktu, kas parādīja, ka varu atkal skriet maratonu, bet visādi citādi Rīgas maratons bija lielākais šī gada notikums. Arī tas, ka šogad Rīgas maratona distancē nebija ātro Āfrikas atlētu, un visa uzmanība bija uz pašmāju skrējējiem, ļāva gan noteikti būt augstāk rezultātu sarakstā, gan arī rezultātam būt vairāk pamanām dažādos medijos.
• Gada uzvara - uzvara Ventspils maratonā: dalība Ventspils maratonā bija vēl spontānāka nekā Rīgā, un, lai arī pirms starta Ventspilī jau man bija lielāka pārliecība par to, ka maratonu noskriet varu, uzvara tajā, uzlabots Rīgas maratonā sasniegtais rezultāts un uzlabots paša sasniegtais rezultāts pirms 7 gadiem, kad uzvarēju pirmajā Ventspils maratonā bija visai negaidīts notikums.
• Gada medaļa - sudraba medaļa Latvijas čempionātā maratonā: Latvijas čempionātā maratonā startēju otro reizi (iepriekš tas bija 2016.gadā) un otro reizi tiku pie sudraba medaļas. Tā kā sportisko virsotņu gadi man jau ir aiz muguras, tad medaļa Latvijas čempionātā tomēr ir gana labs panākums.
• Gada atgriešanās - dalība Zviedrijas orientēšanās stafetē 10MILA pēc 13 gadu pārtraukuma: patiesībā šogad atgriešanās bija vairākas - pēdējais maratons sacensībās bija bijis pirms 7 gadiem, pusmaratons pēdējais pirms 6 gadiem, bet atgriešanās 10MILĀ bija ar vislielāko pauzi. Paldies OK Saldus klubam, kas mani uzaicināja startēt viņu komandā un ļaut izbaudīt gandrīz polāro dienu un orientēšanos Zviedrijas ziemeļos.
• Gada rekords - 15'45" 5km šosejā: 5km šosejā šogad skrēju divas reizes un ar otro piegājienu par vienu sekundi izdevās uzlabot pirms gada sasniegto rekordu. Stadionā gan joprojām esmu skrējis ātrāk (15'25" - 2016.gadā).

Kāds būs sportiskais 2024.gads to, protams, nevar zināt, bet skaidrs, ka skriešanai ir jāturpina nest prieku, un tā noteikti tāpat kā līdz šim būs veids kā sevi uzturēt fiziskajā formā, kā brīdis, lai "izvēdinātu galvu" un kā laiks, kad padomāt lielākas un mazākas domas.