Ar skatu pavasarī

Kādu laiciņu neesmu neko rakstījis. Ne jau tāpēc, ka nebūtu trenējies. Vienkārši nav noticis nekas īpašas pieminēšanas vērts. Treniņi martā ir aizritējuši praktiski kā bija ieplānots, un, lai arī ik pa laikam atsevišķas traumas liek par sevi manīt, tomēr neesmu tās uzskatījis par pietiekami nopietnām, lai skriešanu pārtrauktu.

Pēdējās nedēļas laikā pāris treniņos skrēju ar karti. Par kartes treniņu gan to īsti nevar nosaukt, jo, skrienot pa ceļiem, centos pierast pie kartes lasīšanas, pētot "svešas" kartes. Orientēšanās treniņus apvidū joprojām kavē salīdzinoši lielais sniega daudzums. Lai arī šodien slapjais sniegs mijās ar lietu, tomēr sniega sega, lai arī ir nedaudz sarukusi, tomēr te Ogrē vēl ir salīdzinoši liela. Mežā arī uz ceļiem daudzviet ir ledus, tāpēc joprojām nākas izvēlēties vai nu lielākus lauku ceļus vai arī šoseju. Gar šosejas malu sniegs gan jau ir nokusis, tāpēc lielākoties var skriet pa nomali, nebojājot kājas no skriešanas pa asfaltu.

Lai arī orientēšanās pa sniegotu mežu diez ko nevilina, tomēr rīt esmu sarunājis ar Jāni Krūmiņu kopā uzskriet Pāru sacensībās Silakroga mežā. Tur mežs ir klajāks nekā pie mums Ogrē, tāpēc jācer, ka arī sniega tur ir mazāk. Nākamnedēļ gan sākas jau arī Reljefs, kur esmu apņēmies likt punktus, tāpēc no Ogres sniega tomēr izvairīties nesanāks. Un nākamās nedēļas beigās jau arī ir Kurzemes pavasaris. Lai arī galīgo lēmumu par braukšanu uz to pieņemšu rīt, tomēr izskatās, ka būs vien jāstartē - visas cerības, ka vismaz tur sniegs nokusīs, jo skriešana pa "takām" galīgi nevilina.