Atkal uz kājām

Šodien ir pagājušas trīs dienas kopš Valmieras pusmaratona, un pa ilgiem laikiem šīs ir pirmās trīs dienas pēc kārtas, kad neesmu skrējis nemaz (pēdējoreiz trīs dienu atpūta bija dažas dienas pirms Jāņiem). Patiesībā jau iemesls bija ne tik daudz, lai atgūtu spēkus pēc skrējiena Valmierā, bet galvenokārt tāpēc, ka pēc asfalta piedzītajām kājām (pareizāk būtu teikt atsistajām) vakar un aizvakar īsti normāli pastaigāt nevarēju. Šī iemesla dēļ arī ilgi domāju par to, vai pieteikties svētdienas Latvijas čempionātam o-maratonā, taču beigās izlēmu par labu skriešanai svētdien, jo jutu, ka kājas savu "normālo stāvokli" atgūst diezgan ātri. Arī šodien vēl pavisam ideālas sajūtas nav, taču domājams, ka līdz nedēļas nogalei vairs nekas neliks manīt par to, ka dažas dienas atpakaļ pa trepēm kāpu it kā kājas būtu no tīra koka. Un patiesībā jau šodien, lai arī skriet nebiju, tomēr sanāca nedaudz padarboties ar karti, sargājot kontrolpunktus Reljefa pilsētas kārtā, ko varētu uzskatīt par nelielu orientēšanās treniņu.

Saistībā ar sāpošajām kājām diezgan daudz pārdomāju iespējamos iemeslus. Visticamāk tas ir vairāku faktoru ietekmēts rezultāts (nepierasti liels ātrums, apavi ar salīdzinoši plānu zoli, cietais asfalta pamats, nepilnības solī), tomēr no šiem visiem, manuprāt, galvenais ir tieši cietais pamats, pa kuru skriet pēdējā laikā neesmu radis, vismaz ne šādā ātrumā. Arī uz apaviem varbūt var daļu norakstīt, taču ņemot vērā, ka ir vīri, kas maratonus ir vinnējuši, skrienot basām kājām, nez vai tas ir vērā ņemams iemesls. Jebkurā ziņā, lai spētu skriet vēl ātrāk un pēc tam justies krietni labāk, ir nepieciešams krietni vairāk skriet pa asfaltu, kas nozīmē nosacīti speciālu gatavošanos asfalta sacensībām, kas šogad neapšaubāmi izpalika, jo pusmaratons iepriekš nebija ieplānots starp sezonas galvenajiem mērķiem. Orientēšanās maratons gan bija jau laicīgi plānots pasākums, tāpēc tuvākās dienas gatavošos šim pasākumam.