Brīvdienas mežā

Šī nedēļas nogale tāpat kā iepriekšējā pārsvarā tika pavadīta, skrienot pa mežu - sestdien Gulbenes novada kausā, bet šodien Klubu stafetēs. Pēc ilgā atpūtas perioda no kartēm, ļoti ceru, ka starts Malienas kausā pagājušonedēļ un šīs divas dienas būs atgriezušas īsto kartes pielietošanas prasmi, lai nākamnedēļ Latvijas čempionātā ar orientēšanos muļķīgu problēmu nebūtu.

Būšana Gulbenes kausā pēdējos gadus ir kļuvusi par neatņemamu augusta sastāvdaļu. Galvenokārt tāpēc, ka nu jau vismaz piekto gadu asistēju Gerdai un pārējiem gulbeniešiem, esot par galveno rezultātu cilvēku. Beidzamos gados ir radusies izdevība paralēli uzskriet pašā mačā arī dalībnieka statusā, un to arī esmu centies izmantot. Šogad Gulbenes kauss norisinājās Kaļņa ezera krastā priežu mežā, kas, manuprāt, ir ļoti netipisks Gulbenes mežiem. Ja neskaita to, ka kalnu grēdas šajā mežā ir visai stāvas, kas nedaudz sabremzē skrējienu, tad visādi citādi tik skrienamu un pārredzamu priežu mežu ir grūti atrast pat Rīgas apkārtnē. Dažus, it sevišķi tos, kas šajā mežā nebija skrējuši 2007.gada Latvijas čempionātā, dzirdēju pukojamies par to, ka dzīties tādu gabalu uz tādu mežu un skriet vidējo distanci galīgi nav bijis vērts, taču tā kā man kā reiz treniņplāns prasīja kādu ātrāku skrējienu, tad par skrējienu ar vidējo ātrumu 4'24" uz kilometru biju vairāk kā priecīgs. Protams, papildu prieciņš bija tas, ka maču arī vinnēju (tiku arī pie kārtējā šampanieša balvā - labi, ka man ir līdzjutēji, kas ar tiem šampaniešiem tiek galā, citādi nezinu, kur es tos liktu). Skrējiens, protams, bija tāds kross ar atzīmēšanos, taču varēja piestrādāt kaut nedaudz pie skriešanas virzienā. Manis veiktais ceļš no punktus savienošajām sārtajām līnijām īpaši nenovirzījās, un kļūdās, ja saskaita visus labākos etapu laikus, esmu atstājis vien 13 sekundes. Galu galā pēc uzvaras šajā mačā esmu nonācis Latvijas Kausa pirmajā pozīcijā, kas nozīmē vien to, ka pēc nedēļas Latvijas čempionātā būs jāskrien dzeltenajā kreklā ar uzrakstu līderis - neesmu gan pārliecināts, ka ļoti pēc tā esmu tiecies, bet laikam jau kas jādara, jādara.

Patiesībā līdzīgi kā Gulbenē arī šodien Klubu stafešu mežā pa lielam bija kross ar atzīmēšanos. Mežs gan šodien nebija tik ļoti pārredzams un sīko reljefa objektu bija vairāk, taču ātrumi šodien bija līdzīgi. Pēc pagājušā gada 4.vietas, cerējām, ka arī šogad varētu mēģināt ieskriet sešiniekā vai pie veiksmes varbūt pat trijniekā, taču galu galā palikām septītie, tāpat kā pirms diviem gadiem Lāčkalnu mežā. Rezultāts jau laikam vien ir mūsu šī brīža vieta, jo, lai arī, protams, katrs no komandas varēja atrast, kur nomest kļūdās pavadītās sekundes vai pat minūtes, taču kļūdas jau taisīja arī citi. Pats sakļūdījos uz diviem punktiem ~15 ~25 un ~25 ~50 sekundes, taču pēc vakardienas kājas arī vairs nejutās tik ļoti ātras (tas gan neliedza uz pirmo punktu apdzīt abu priekšā startējošo komandu skrējējus). Taču cīņu par tikšanu Klubu stafešu trijnieku gan jau turpināsim arī nākamgad, lai gan ar komandas veidošanu varētu būt pagrūtāk, jo mūsu ierastie skrējēji aug un paliek vecāki, un gadu limitos dažs labs vairs neiekļausies - tātad jāmeklē jauni kadri.

Visbeidzot jāsaka, ka ļoti grūti ir pierast pie strauji vēsāk kļuvušā laika, un šāds lietains un vēss laiks man galīgi neiet pie sirds. Joprojām gribas skriet šortos, bet laikam pamazām no šīs lietas būs jāatsakās, jo šonedēļ vēsuma dēļ esmu jau vismaz 2x ticis pie iesnām. Arī pēc vakar vakar skrējiena Ogrē, šorīt no rīta nedaudz šņaukājos un, lai arī Klubu stafetēs iesnas bija mitējušās, tomēr nebrīnīšos, ja šodien lietainajā mežā pavadītā diena, atkal būs iesnas atgriezusi manos deguna dobumos.