Bez biksēm uz Valmieru

Klāt atkal rudens, klāt atkal septembris un Latvijas skriešanas sezona šajā laikā ved uz Valmieru, kur skrējēji pulcējas uz Valmieras maratonu. Kaut arī vienu brīdi man galvā pazibēja doma, ka varbūt treniņrežīmā varētu pieteikties un noskriet arī pilnu maratonu, tomēr sapratu, ka maratonu noskriet vienkārši bez cīņas par uzvaru man negribētos, līdz ar to "treniņrežīms" pārvērstos par "sacensību režīmu", un tas šobrīd galīgi nebūtu vēlams. Tā nu paliku vien pie pusmaratona, kas gan arī sanāca visai pieticīgs rezultātu ziņā.
Vispār jau jāsaka, ka pēdējās nedēļas treniņu ziņā nav bijušas tās patīkamākās. Jūlija beigās iedzīvojos savilktā sēžas muskulī, kas ar laiku progresēja savā izpausmē un sāka spiest uz sēžas nervu, un praktiski augusts pagāja ar regulārām sāpēm treniņos, piedevām sāpes dienu no dienas atšķīrās, jo tās pārvietojās pa manu kreiso kāju uz augšu, uz leju, no kājas iekšpuses uz ārpusi, atpakaļ uz dibena daļu un tā joprojām. Skriešana ar un caur sāpēm vairs nekādu skriešana prieku nerada. Tā nu ar trešo piegājienu izdevās atrast gana labu speciālistu manai kaitei, un tiku patiešām kārtīgi izmasēts, līdz ar to nu jau apmēram nedēļu no savilktā sēžas muskuļa esmu kaut daļēji ticis vaļā, bet nervs par sevi liek manīt joprojām. Taču vismaz skriešana ir nedaudz brīvāka.
Protams, daba nemīl tukšumu, un vienas kaites vietā nāca cita - rudens vēsums ir atstājis iespaidu uz manām plaušām, un visu pagājušo nedēļu nācās sadzīvot ar klepu, sajūtu, ka krūtīs kaut kas ieperinājies, kā arī samazinātu elpošanas kapacitāti. Kāju sāpes un neveselums iespaido gan pašsajūtu, gan zināmā mērā arī fizisko kondīciju, un tāpēc arī uz neko īpašu Valmierā necerēju, vēl iepriekšējā dienā nospriedu, ka ar rezultātu zem 1h11' būtu ļoti apmierināts, kaut pirms gada turpat Valmierā biju skrējis 1:09:19.

Sigņa šorti

Šoreiz Valmierā ieradāmies ļoti laicīgi, pretstatā pērnajam gadam, kad bez auto novietošanas un ātras apģērbšanās nekam citam laikam īpaši neatlika. Taču laikam labi, ka tā, jo aptuveni stundu pirms starta, sākot pārģērbties skrienamajās drēbēs, atklāju, ka skrienamie šorti pēc rīta rosmes tā arī bija palikuši mājās. Un, protams, vēl mājās prātā ienākusī doma, ka varbūt jāpaņem vēl vieni šorti, ja nu kādu iemeslu dēļ tie varētu noderēt, no prāta tika ātri aizdzīta. Tā nu stundu pirms starta nokļuvu situācijā, kurā tika ātri apsvērti vairāki varianti - skriet ar garajām iesildīšanās biksēm, skriet apakšbiksēs, skriet vispār bez biksēm (visitcamāk, ka abos pēdējos variantos mani pie starta nepielaistu). Iet uz veikalu un pirkt šortus viena skrējiena dēļ nu galīgi nelikās prātīgi, un tā nu sapratu, ka jāiet meklēt kāds skrējējs, kurš Valmierā ieradies ar lieku šortu pāri. Protams, daļai aptaujāto tādu nebija, daļa teicās "šoreiz nepaņēmuši", galu galā par situācijas glābēju kļuva Signis, kura rezerves šortos arī galu galā skrēju šajā pusmaratonā. Nebūtu Sigņa, nebūtu šortu!
Kaut arī šortu meklējumi paņēma savu daļa pirmsstarta brīvā laika, tomēr viss tika iespēts kā nākas un 2-3 minūtes pirms starta atrados jau pie starta līnijas. Tā kā šogad starts bija reizē ar tautas skrējienu, tad bija skaidrs, ka starta'būs gana daudz skrējēju, kas aizskries pa priekšu. Tā arī notika, un iekārtojies tā brīža komfortablajā tempā pirmo divu kilometru laikā pamazām lielāko daļu priekšā skrienošo apdzinu. Pa to laiku, šķiet, bija izveidojusies neliela 3-4 skrējēju grupiņa pusmaratonistu, un priekšā lielākā atstatumā vēl bija ap 10 ātrāko tautas skrējēju. Kā tautas/pusmaratona trases sadales punktā tapa skaidrs, tad priekšējā grupā bija bijis arī viens pusmaratonists - lietuvietis Artūras Mekšas, kuru pirmsstarta sarakstos jau pirms starta biju izpētījis, kā potenciāli nesliktu pusmaratonistu.

Startā

Atdaloties no tautas skrējiena trases, nedaudz pieliku soli, cerot tikt tuvāk lietuvietim - lietuvietim tuvāk netiku, taču mani sekotāji gan pamazām iepalika. Pagrieziena punktā, kur 180 grādu pagrieziens skrējējus pagrieza no pretvēja pavējā, aptuveni piemetu, ka līdz lietuvietim ir ap 30 sekundēm, un manus galvas rēķinus vēlāk apstiprināja trases malā stāvošie līdzjutēji, kas līdzīgus sekunžu lielumus sauca arī no saviem laikrāžiem.
Vieglāk skriet nekļuva, un lai arī skrēju kā varēju, tomēr jutu gan smagumu kājās (baigi atpūties no treniņu slodzes, protams, pirms Valmieras nebiju), jutu, ka plaušas negrib strādāt kā nākas, un nācās cītīgi domāt pie tā, lai uzņemto tempu saglabātu.
Otrā apļa sākumā sāka šķist, ka nedaudz lietuvietim tuvojos. Otrajā, trešajā kilometrā atkal sāka šķist, ka iespaids ir mānīgs, un atstarpe ap 35-40 sekundēm saglabājas. Taču izskrienot turp-atpakaļ posmā, kur, lai arī mazāk kā pirmajā aplī, tomēr bija gana daudz pretim skrējēju, kas, uzmundrinot, iedeva papildus enerģijas devu, un te arī sāka šķist, ka lietuvietim tomēr atkal tuvojos.
Pēdējos 3-4 kilometros jau centos cik spēka, taču jo tuvāk nāca finišs, jo atstarpe arvien vairāk saruka, taču jo vairāk arī tapa skaidrs, ka šodien viņu noķert neizdosies. Vēl pirms pēdējā kāpuma šķita, ka tajā, gana ātri uzskrienot, varbūt vēl izdotos viņam tikt pavisam tuvu, taču kalnā sapratu, ka arī man vairs kājas tajā augšup galīgi negrib vest vajadzīgajā tempā.

Precizēju rezultātu

Finišā otrā vieta, deviņpadsmit sekundes aiz pirmā. Pēdējie kilometri šķita gana ātri, un likās, ka varbūt rezultāts tomēr ir ciešams un otrais aplis noteikti ir ātrāk, tomēr, kā pēcāk izrādījās 1h12'16" bija mans finiša laiks, un otrais aplis pat bija 27 sekundes lēnāks kā pirmais. Teju trīs minūtes lēnāk kā pirms gada, piedevām tik lēnu pusmaratonu sacensībās pēdējo reizi skrēju pirms diviem gadiem. Līdz ar to apmierināts ar tādu sniegumu nevaru būt nekādā ziņā, pat neskatoties uz to, ka nekādas īpašas cerības pirms skrējiena nebija. (te arī video, kur var dzirdēt dažu manus komentārus pēc finiša)
Ļoti jau ceru, ka šāds rezultāts ir tikai veselības sekas, jo arī pirms nedēļas Ogres novada kausa izcīņā, kur bija jāskrien vien 11.3 kilometri, kājas galīgi negribēja klausīt. Taču no otras puses šāds skrējiens ir gana labs tempa skrējiens maratona gatavošanās posmā, tāpēc vismaz kāds labums no tādas skriešanas tomēr organismam būs ticis. Kājas īsti neklausa, bet vismaz motors, t.i. sirds, strādā, un arī dienas laikā pēc šādas slodzes atjaunoties varu bez grūtībām (baigā svaiguma kājās, protams, nav, bet vismaz pulss ir ierindā). Tuvākajos plānos ir pusmaratons Jūrmalā (kurš šogad cerams patiesi būs pusmaratons) šīs nedēļas nogalē, kas arī visticamāk būs tāds ātrs tempa skrējiens - vismaz ir iespēja mača ietvaros paskriet nedaudz ātrāk kā vienatnē treniņā. Un tālāk tad jau manīs kas un kā. Līdz Frankfurtes maratonam vēl ir gandrīz sešas nedēļas - šobrīd skats uz to nav pārāk cerīgs, bet kas var notikt pa sešām nedēļām, to nevar zināt. Jebkurā gadījumā laikam jau labāk justies štruntīgi tagad, un mača dienā ideāli, nevis ideāli tagad un štruntīgi tad, kad to vismazāk vajag.