Finita la sezona

Vēl septembra sākumā biju domājis, ka vienīgie atlikušie mači šajā rudenī būs Valmieras Stirnubuks un Izskrien Ogri skrējiens Ogrē.

Tā vietā, lai patiešām nekur daudz nestartētu, piedalījos gan šajos abos, gan orientēšanās sacensībās Siguldas rudens, gan Stirnubuka noslēdzošajā posmā, un pat Latvijas orientēšanās nakts 3h rogainingā.

Orientēšanās nakts pasākumu (šoreiz startēju Ķegumā) droši vien vairāk var uzskatīt par tādu garu treniņskrējienu ar orientēšanās elementiem. Mērķis bija nosprausts 3 stundās savākt pilnīgi visus kontrolpunktus. Un, iespējams, ja ne pārinieka trauma un nedaudz mazāk kļūdainu variantu, tad mērķi būtu arī izdevies izpildīt. Taču pieveiktie 33.4 kilometri nedaudz ātrāk nekā 2 stundās un 50 minūtēs tik un tā bija ļoti pieklājīgs veikums.

Izskrien Ogri

Pēc tam sekoja Izskrien Ogri. Tā kā nedēļā pirms skrējiena biju nedaudz apslimis, un skrējis biju mazāk kā pēdējās nedēļās biju jau pieradis, tad likās, ka īpaši labs rezultāts nespīd. Pieteicies šoreiz biju 10 kilometru distancei (pagājušogad ar tikko izslimotu plaušu karsoni skrēju 5 km), un arī tas šķita, iespējams, par daudz intensīvai slodzei pie šādām sajūtām. Bet nu, ja reiz pieteicies biju un skrējiens ir turpat blakus mājām, tad jāskrien vien ir.

Jau pirmajā kilometrā jutu, ka patiesi viegli nebūs, jo vesels bariņš aizskrēja prom, un arī pēc pirmā kilometra atzīmes 3'22", sapratu, ka arī rezultāts labs nesanāks, taču pēc tam kaut kā saņēmos, pamazām noķēru 5 km skrējējus. Apļa otrajā pusē pieķēru arī Aināru Lupiķi no OK Kāpas, kuru centos uzmundrināt un pamotivēt, jūtot, ka viņam varētu sanākt labs skrējiens 5 km distancē, un beigās pirmais aplis sanāca apmēram tikpat ātrs kā pērn (16'23"), un arī Ainārs tika pie personīgā rekorda.

Ar rudens lapām zem kājām

Otrajā aplī pirms manis bija devies tikai viens skrējējs, un, lai arī nedaudz temps otrajos piecos kilometros samazinājās, tomēr tik un tā finišēju otrajā vietā ar rezultātu 33'05", kas bija ātrāk kā pie šīm sajūtām biju cerējis. Pie pilnas veselības domāju, ka būtu varējis kādas 30" ātrāk noskriet, bet nu tie ir tikai minējumi, un arī par šādu rezultātu biju gluži apmierināts.

Siguldas kauss

Orientēšanās sacensības Siguldas kauss man ir savā ziņā īpašs pasākums, jo tieši pirms 30 gadiem, tieši Siguldas kauss bija manas pirmās "lielās" o-sacensības, kas toreiz, šķiet, notika kaut kur Krimuldas apkaimē. Tāpat kā toreiz, vēl joprojām Siguldas kauss ir vienas no retajām sacensībām (izņemot, protams, stafetes), kur ir kopējais starts. Šoreiz arī apvidus solījās būt diezgan līdzens un skrienams, un tā nu nolēmu, ka būtu interesanti pamēģināt piedalīties.

Lai arī pēdējos gadus esmu pārsvarā startējis jau veterānu (V35) grupā, tomēr pie šāda apvidus biju gatavs sacensties stiprākajā Elites grupā. Dalībnieku bija padaudz (apmēram divdesmit) un sastāvs bija gana spēcīgs, bet mērķis bija pacīnīties vismaz par TOP6.

Starts

Ja starta brīdī šķita, ka esmu gan ātrs, tad tiekot mežā uz mīkstā pamata, tik raiti ar to skriešanu vairs negāja, un tikt līdzi grupai nebija nemaz tik viegli. Uz trešo kontrolpunktu pretstatā pārējiem izvēlējos apkārt variantu pa ceļu, kas bija jūtami sliktāks variants, un tā nu jau pie trešā punkta biju vairāk kā 50 sekunžu iedzinējos pret līderiem. Pēc tam vēl sekoja īss etaps pa purvu, kur vispār likās, ka esmu gaužām lēns, un šķita, ka visa cīņa par augstākajām vietām man jau bija beigusies.

Taču tad atkal bija pagarš ceļa variants, kur jau pamanījos padsmit sekundes atgūt, un tad sekoja vairāki etapi pa ļoti pārredzamu un labi skrienamu priežu mežu, un pamazām priekšā skrienošajiem izdevās tikt klāt. Un aiz līderiem biju vien kādas 10 sekundes.

Atkal sekoja pagarš etaps, kur pretstatā pirmajiem trim skrējējiem atkal izvēlējos ceļa variantu. Un, lai arī, pa ceļu skrienot, šķita, ka tas noteikti būs ātrāk, tomēr punktu paņēmu ar apmēram tādu pašu atstatumu no viņiem. Taču nākamo kontrolpunktu atkal ar savu alternatīvo variantu (kas atkal bija pa nelielu taku) paņēmu jau kā pirmais, jo līderu trio bija nedaudz uzkļūdījušies.

Pēdējos metros

Nākamos divus etapus pabiju līdera godā, līdz atkal tiku noķerts un, tuvojoties distances beigām, kopā bijām četri. Trīs OK Ogre pārstāvji un viens no OK Kāpa. Uz brīdi pazibēja doma, ka būtu forši, ja Ogres pārstāvji aizņemtu visu pirmo trijnieku, taču distances beigās vienīgajam atlikušajam kalnam augšā visātrāk tika Matīss no Kāpas, arī Valteram kalns padevās ātrāk kā man, bet trešo vietu līdz finišam gan no rokām neizlaidu. 

Tā nu pavisam negaidīti biju ticis pie pjedestāla pēdējā Latvijas Kausa posmā. Tā kā distances sākumā no līderiem jau biju iepalicis gandrīz minūti, un kopumā arī ar saviem apkārtceļu variantiem biju noskrējis vismaz 500 metrus vairāk kā uzvarētājs, tad šāds iznākums bija pat ļoti labs.

Priecīgs laureāts

Stirnubuks

Un tad bija pienākusi kārta arī Stirnubuka finālposmam.

Vēl līdz pēdējam biju diezgan drošs, ka Pļaviņu posmā neskriešu. Pirmkārt, jo zināju, ka tur ir ārkārtīgi kalnains. Ja pagājušā gada pēdējā Stirnubuka posmā Madonā beigu daļā pa trasi vienkārši gāju, nevarot kalnos uzskriet, tad biju diezgan drošs, ka šeit kalnu būs krietni vairāk. Un soļošana pa kalniem jau nav nekāda skriešana. Otrs iemesls, kāpēc Pļaviņās īsti negribēju skriet bija tas, ka, līdz ar šī gada jaunievedumu nolikumā, pēdējā kārtā bija iedzīšanas starts - vispirms ar zināmu intervālu viens pēc otra startā sezonas TOP20 kopvērtējuma skrējēji, tad visi tie, kam šosezon ir vismaz trīs posmi, un tad vēl pēc 5 minūtēm visi pārējie. Mans vienīgais posms bija Valmierā, tāpēc man pienācās šis pēdējais vilnis. Un tā kā šajā posmā balvas dod nevis tam, kas ir ātrākais trasē, bet gan tas, kurš pirmais finišē, tad grūti bija iedomāties, kā, startējot vairāk kā 10 minūtes aiz līdera, varētu aizskriet līdz balvām.

Taču beigās manī iedegās doma par to, cik augstu tad no šī beidzamā viļņa varētu spēt uzrāpties finiša rezultātu tabulā. Skaidrs bija tas, ka tam nolūkam būtu jāskrien garākā Lūša distance (24.9 km), kas gan šoreiz bija garuma ziņā tikai nedaudz garāka par Stirnubuka distanci Valmierā. Un tā nu sev noliku mērķi, ka startējot 13 minūtes un 20 sekundes aiz līdera (kur katrs nākamais no TOP20 startēja ar 20 sekunžu intervālu), finišēšana starp pirmajiem desmit būtu ļoti labs sniegums.

Distancē ar intervālstartu devās vispirms TOP20 (taisnības labad jāsaka, ka viens no viņiem nestartēja), tad ar kopējo startu visi tie, kam bija tie trīs sezonas posmi (šķiet tādi bija nedaudz virs 100) un tad visi atlikušie (Lūša distancē vēl nedaudz virs 100), tai skaitā arī es. Paralēli startēja arī Stirnubuka distances (20 km) dalībnieki, līdz ar to burzma bija nedaudz lielāka.

No sava viļņa dalībniekiem vismaz startā biju otrs ātrākais - pa priekšu diezgan labā tempā aizskrēja LV izlases biatlonists Aleksandrs Patrijuks, lai arī tobrīd to vēl nezināju, taču vēlāk distancē tapa skaidrs, ka viņš skrien 20 kilometrus, līdz ar to tiešais konkurents viņš man nebija.

Jau pirmā kilometra beigās sāku pamazām iedzīt iepriekšējā viļņa dalībniekus. Takas un ceļi gan vairumā bija gana plati, lai ar apdzīšanu nebūtu grūtības, taču vietām šaurākajās vietās tik un tā nācās apdzīt, noskrienot nost no takas. Ja pirmajā kilometrā Aleksandrs strauji attālinājās, tad trešajā kilometrā jau viņam sāku tuvoties un jau piektā kilometra sākumā biju viņu noķēris. Pēcāk pie pirmā dzirdināšanas punkta viņš atkal paskrēja man garām (viņam bija savs atbalstītājs uz riteņa, kas padeva ūdeni, līdz ar to nebija jāstājas, lai uzpildītos), tad atkal apdzinu viņu. Tad vienā no nākamajiem kāpumiem viņš man atkal aizskrēja garām un diezgan strauji atkal attālinājās, līdz beidzot astotajā kilometrā, kur bija jāskrien pagarāks posms pa lielceļu, viņu apdzinu pēdējo reizi. Šajā brīdī jau es biju tas, kas no viņa sāka attālināties. Pavisam drīz bija arī distanču sadalīšanās vieta, un tālāk viņu vairs neredzēju.

Rudens krāsās (rozā, zils, zaļš, oranžs, pelēks, dzeltens un melns)

Visu šo laiku paralēli nācās apdzīt pirmā viļņa dalībniekus, un pēc sajūtām šķita, ka arī jau sieviešu TOP20 skrējējas. Apdzenot gan bija pagrūti noteikt, vai tas ir pirmā viļņa dalībnieks, vai TOP20 skrējējs, jo, lai arī pirmajiem divdesmit numuri bija nedaudz atšķirīgi, tomēr, garām skrienot, to, priekšā esošo numuru, nebija tik viegli redzēt.

Nogriežoties jau Lūšu trasē, sākumā priekšā vairs nevienu nemanīju, taču drīz vien, izskrienot lielā izcirtumā, pa gabalu varēja redzēt vairākus skrējējus. Visi gan skrēja pa vienam, līdz ar to rokā tos arī varēju ķert pa vienam.

Šī ķeršana laikam bija visinteresantākā lieta šajā posmā, jo ierasti, skrienot pa priekšu pat, ja arī kāds tomēr priekšā ir, tad tas vairāk ir tāds pilnīgs solo skrējiens - priekšā skrienošais, ja tāds ir, visticamāk ir ātrāks, un viņu reizēm vairs redzēt nevar, bet citu apdzenamo jau nav (ja vien distance kaut kur nesakļaujas ar īso distanču dalībniekiem). Bet šoreiz tie apdzenamie bija visas distances garumā, un, protams, ar katru nākamo apdzenamo, tam tīri teorētiski bija jābūt nedaudz ātrākam. Lai arī tā visticamāk arī bija, taču praksē, ja reiz biju pamanījies kādu noķert par piecām vai pat TOP20 skrējēju gadījumā vairāk nekā piecām minūtēm, tad tā ātruma atšķirība mums tomēr bija diezgan liela, un līdz ar to noķertais uzreiz tika apdzīts un strauji palika nopakaļ.

Distances tālākajā galā, kur bija arī dzirdināšanas punkts apēdu savu līdzpaņemto želeju. Atšķirībā no Valmieras posma, šoreiz to neapēdu pirms starta, bet pataupīju distancei - kalnos noteikti enerģija noderēs. Kalnu patiesi bija daudz un stāvi, taču laikam jau labā ziņa bija tā, ka tie īsti nebija pārsteigums. Mājās biju orientēšanās kartē distanci izgājis cauri, un ļoti labi zināju, gan to, kur būs kāds kāpums, gan cik liels tas būs. Bet tas gan arī nenozīmēja, ka bija viegli.

Kopumā pirmsstarta plāns bija distances lielāko daļu censties skriet tomēr ar nelielu rezervi, un tad, ja spēka pēc tam vēl ir gana, tad varbūt pēdējos ~3-4km pēc sprinta posma slaloma kalnā jau atstrādāt tā kārtīgāk. Un visticamāk arī tāpēc vismaz distances pirmā puse pagāja ar tādu diezgan lielu baudu. Intensitātes ziņā, ja Valmierā jau pirmajos kilometros pulss turējās ap 180 sitieniem (vidējais bija 178), tad šoreiz vidējais pulss bija gandrīz par 10 sitieniem zemāks (169). Jā, te nebija tik karsts, un kalnos, kuros gāju, pulss arī nespēja tik ļoti uzkāpt, taču arī pēc sajūtām šķita, ka tā nebija pavisam maksimāla piepūle (kaut, protams, viegli arī nebija).

Pļaviņu mežos

Kaut kur ap 13.kilometru noķēru Kristapu Bruneru, un zināju, ka viņš startēja kaut kur TOP20. Uzsaucu viņam, kurš tad īsti viņš startēja, un viņš man paziņoja, ka, viņu apdzenot, būšu jau 14.pozīcijā. Tas nu beidzot bija kaut kāds atskaites punkts, cik augstu jau esmu pamanījies aizcīnīties. Bet priekšā nekur vairs nevienu īsti pa gabalu manīt nevarēja, tāpēc, cik tālu bija līdz nākamajam, nebija ne jausmas.

Nākamajā kilometrā bija dienas pirmais stāvais kāpums, kuru lielākoties uzsoļoju. Sapratu, ka par visām varītēm censties to uzskriet nav nekādas vajadzības, un tāpēc , lai arī centos to darīt ātri, tomēr kāpu nevis skrēju. Šo vietu arī atminējos no Latvijas čempionāta orientēšanās garajā distancē pirms pieciem gadiem, kur arī šie kalni man ļoti nepatika.

Pavisam drīz distance atkal sakļāvās kopā ar Stirnubuka distanci, un nu jau atkal nācās apdzīt pa kādam skrējējam, kam šodien jau reiz garām biju pirmajos kilometros skrējis. Pēc diezgan stāva lejupskrējiena pa stigu un tam sekojoša neliela kāpuma, uz brīdi aizskrēju atkal nepareizi, taču aizmugurē skrienošie uzreiz sauca atpakaļ, un, ja Valmierā šāda kļūda maksāja virs 30 sekundēm, tad šoreiz tās varbūt bija maksimums 10 sekundes.

Drīz bija klāt arī pirmais slaloma kalns, kurā bija augšup jāskrien līku loču (gluži kā Tour de Ski pēdējā posma stāvākajās vietās) - te gan arī tā vairāk bija soļošana nevis skriešana manā izpausmē, bet tāpat virzījos uz priekšu ātrāk kā vairums blakus esošie. Noskrienot lejā, dzirdināšanās punktā tiku pie kolas, un varēju turpināt dzīties pēc priekšā skrienošajiem, lai gan tā kā nu apkārt bija arī daudzie buka distances skrējēji, tad nu saprast, kurš ir no manas distances, un kurš nē kļuva teju neiespējami.

Vēl viens uzkāpts kāpums, un nu jau trasei pievienojās arī Zaķa un Skolu distances trase. Ieraudzīju Daini Stepi, kurš skrēja Zaķa distanci, un jutu, ka viņš varētu būt atbilstošs temps manam, līdz ar to beidzot būtu kāds ar ko atkal paskriet kopā. Taču arī šoreiz es biju nedaudz ātrāks līdzenajos posmos, viņam labāk vedās pret kalnu, un, lai arī kādu brīdi redzējāmies, tomēr par īstu kopā skriešanu to nosaukt nevarēja.

Lejupskrējiens ar slaloma pacēlāju fonā

Un nu jau bijām nonākuši līdz augstākajam un stāvākajam kalnam distancē - Mežezera slaloma kalnam, kas bija arī šīs distances kalnu karaļa sprinta posms. Šis nu bija patiesi stāvs, un pāris reizes pat nācās palīdzēt sev ar visām četrām, lai tiktu augšup - protams, kāpjot nevis skrienot. Tad lejupskrējiens, vēl viens slaloma trases kāpums, par laimi gan mazāk stāvs un ar to stāvie kalni bija beigušies.

Vēl gan bija atlicis viens garš kāpums, kur kilometra garumā bija jāpaceļ aptuveni 50 augstuma metri. Šis beidzot bija tāds kalns, kurā varēja atkal skriet un nebija vairs jākāpj. Un no šīs vietas (kāpuma kilometrs bija 4'15") līdz pat beigām ar katru kilometru skrēju arvien ātrāk - laikam patiesi spēkus beigu daļai biju sataupījis.

Divus kilometrus pirms beigām atkal apdzinu Diani Stepi, kuru pēdējo reizi biju redzējis man ļoti lielā tempā garām paskrienot sprinta posmā. Tad vēl viena stiga ar pāris kalniņiem augšup lejup, kuras galā, kā no saucieniem varēja noprast, apdzinu vienu savu tiešo konkurentu Lūša distancē, un tad arī pēc pagrieziena pavisam drīz bija finišs.

Finišējis biju 9.vietā, 24.9 kilometrus pieveicot 1:48:43. Mērķis par tikšanu TOP10 bija izpildīts, lai gan distancē jau to īsti kontrolēt nevarēju. Skaidrs, ka šādā formātā, kad galvā apzinies, ka tāpat necīnies par pirmajām vietām, līdz galam izspiest no sevis maksimumu, un arī mērķis jau bija vismaz sākumdaļu skriet ar rezervi. TOP6 bija neaizsniedzams, un pirmie četri finišētāji pat bija skrējuši ātrāk par mani, bet pie tādas pilnas atdeves, iespējams, varētu pakāpties vēl divas vietas augstāk. Taču arī šādi bija ļoti labi. Un, lai arī kaut kādā ziņā citādāks Stirnubuks, tomēr man patika, iespējams arī tāpēc, ka ar tādu domu jau braucu, lai ir interesanti, reizē apzinoties, ka par pirmajām vietām cīnīšanās šoreiz nebūs.

Sacensības šoruden galu galā sanāca vairāk kā sākotnēji biju domājis, taču tie visi bija gana interesanti starti. Taču nu gan var likt punktu sezonai un sākt pamazām domāt jau par nākamo. Vai arī vislabāk par to vēl kādu laiku nemaz nedomāt.