Te nu es, Renārs Roze, Renchix, Rencis Ripinātājs, centīšos ik pa laikam ierakstīt savus piedzīvojumus un domas par to, kas ar mani ir noticis
svētdiena, 2009. gada 29. marts
Orientēšanās sezonas starts nedaudz atlikts
sestdiena, 2009. gada 28. marts
Ar skatu pavasarī
Pēdējās nedēļas laikā pāris treniņos skrēju ar karti. Par kartes treniņu gan to īsti nevar nosaukt, jo, skrienot pa ceļiem, centos pierast pie kartes lasīšanas, pētot "svešas" kartes. Orientēšanās treniņus apvidū joprojām kavē salīdzinoši lielais sniega daudzums. Lai arī šodien slapjais sniegs mijās ar lietu, tomēr sniega sega, lai arī ir nedaudz sarukusi, tomēr te Ogrē vēl ir salīdzinoši liela. Mežā arī uz ceļiem daudzviet ir ledus, tāpēc joprojām nākas izvēlēties vai nu lielākus lauku ceļus vai arī šoseju. Gar šosejas malu sniegs gan jau ir nokusis, tāpēc lielākoties var skriet pa nomali, nebojājot kājas no skriešanas pa asfaltu.
Lai arī orientēšanās pa sniegotu mežu diez ko nevilina, tomēr rīt esmu sarunājis ar Jāni Krūmiņu kopā uzskriet Pāru sacensībās Silakroga mežā. Tur mežs ir klajāks nekā pie mums Ogrē, tāpēc jācer, ka arī sniega tur ir mazāk. Nākamnedēļ gan sākas jau arī Reljefs, kur esmu apņēmies likt punktus, tāpēc no Ogres sniega tomēr izvairīties nesanāks. Un nākamās nedēļas beigās jau arī ir Kurzemes pavasaris. Lai arī galīgo lēmumu par braukšanu uz to pieņemšu rīt, tomēr izskatās, ka būs vien jāstartē - visas cerības, ka vismaz tur sniegs nokusīs, jo skriešana pa "takām" galīgi nevilina.
trešdiena, 2009. gada 18. marts
Laikapstākļu brīnumi
Nedēļas nogalē uzkritušais sniegs atkal ir atsviedis atpakaļ ziemu. Lai arī šodien jau atkal diezgan cītīgi sniegs ir sācis kust, tomēr doma par skriešanu pa mežu kādu laiku būs jāatliek. Tam visam piedevām, atkal nākas pārkārtoties uz skriešanu pa šoseju - vismaz tur ir krietni sausāks, un arī kājas tik daudz nemet atpakaļ. Toties slēpotājiem gan laikam prieki, lai gan jāatzīst, ka slēpot bija iespēja arī pagājušonedēļ pat tajās dienās, kad kusa visvairāk - Zilo Kalnu trasē sniega vēl ir krietni daudz.
Jebkurā gadījumā tā vien šķiet, ka kartes treniņi būs vēl kādu laiku jāpagaida, nāksies ņemt karti un vienkārši to papētīt, skrienot kaut vai pa šoseju.
pirmdiena, 2009. gada 9. marts
Tērvete
Taču par Tērveti un šo karti, kuru atradu, man ir diezgan senas atmiņas. Lieta tāda, ka karte ir no 1995. gada rudens, un sacensības Tērvetē bija manas pirmās vai arī otrās sacensības ārpus Ogres (otras tajā gadā bija "Siguldas rudens", taču neatceros, kuras bija vispirms). Un lai arī tas bija pirms vairāk kā 13 gadiem, tomēr dažas atmiņas no tām sacensībām man ir sagalbājušās.
Galvenais, ko es atceros, ir tas, ka pirms pašām sacensībām tika mainīta starta vieta - no vienas Rehabilitācijas centra puses uz citu. Taču kartē joprojām palika vecā starta vieta, un tas man pietiekami sajauca galvu, kā rezultātā lielais piedzīvojums, startējot "lielās" sacensībās ārpus ierastās treniņu vides (cik nu tā varēja kļut ierasta pēc ~1 mēneša ilgas trenēšanās), izvērtās krietni lielāks.
Ja pareizi atminos, tad vispirms atradu piekto kontrolpunktu, pēc tam pēc ilgas meklēšanas atradu trešo. Vēl es atminos, ka laikam pēc trešā punkta atrašanas satiku kādu vīrieti, kuram tālāko (viņa) distanci noskrēju līdzi, bet, šķiet, ka atradu gan savu pirmo, gan otro punktu. Tā kā neatminos, ka būtu atradis ceturto punktu, tad ļoti pieļauju, ka šajās sacensībās biju noņemts.
Lai arī īpašu atmiņu, par to kāds izskatījās mežs, man nav - atceros vien daudz sakritušas lapas, kā jau rudenī, tad grūti saprast ko gaidīt no šī gada Kurzemes pavasara. Taču, apskatot karti, izskatās, ka šeit liela nozīme būs tieši skriešanas ātrumam, jo, lai arī horizontāles šajā kartē ir 5m augstas, apvidus izskatās salīdzinoši 'līdzens', un arī no orientēšanās viedokļa nekādu īpašu grūtību nevajadzētu būt. Protams, pie laba plānojuma arī vienkāršā apvidū sanāk ļoti labas distances. Jācer tikai, ka sniegs līdz aprīļa sākumam vismaz Tērvetē būs nokusis.
svētdiena, 2009. gada 8. marts
Nedaudz par Pasaules rangu
Aiz neko darīt izdomāju papētīt, kā vēsturiski ir veicis latviešiem Pasaules rangā. Tā nu no Pasaules ranga interneta lapas apkopoju visu Latvijas sportistu augstākās vietas, ko viņi ir jebkad ieņēmuši Pasaules rangā, līdz ar vietu arī punktu skaitu tajā brīdī. Un tā nu kopš 2000.gada 1.jnavāra kopš tiek uzturēta esošā Pasaules ranga datubāze pirmais 25nieks ir šāds (Tabulai gan nav tas skaistākais izkārtojums, jo Blogspot nez kāpēc nav ieviesis pienācīgu tabulu importēšanu)
N.p.k. Sportists Vieta Punkti
1 Mārtiņš Sirmais 6 5546
2 Edgars Bertuks 34 5315
3 Ģirts Liniņš 52 4955
4 Jānis Ozoliņš 53 4933
5 Jānis Krūmiņš 61 4945
6 Ģirts Veģeris 70 4747
7 Oskars Zērnis 77 4714
8 Kristaps Jaudzems 93 4772
9 Jānis Zamovskis 101 4259
10 Kaspars Kārkliņš 121 4159
11 Guntars Šmitiņš 127 4559
12 Anatolijs Tarasovs 128 4606
13 Guntars Mankus 132 3953
14 Andris Ceļapīters 140 3879
15 Kalvis Mihailovs 145 4461
16 Kaspars Čerjaks 152 3794
17 Renārs Roze 154 4387
18 Toms Veits 166 3820
19 Artis Ločmelis 174 4215
20 Jevgēnijs Sproģis 183 4140
21 Gatis Berķis 228 3495
22 Ants Grende 243 3198
23 Ģirts Sarma 251 3557
24 Ivars Valtass 265 3295
25 Zemgus Zagata 282 3366
Kā izrādās, tad tikai astoņi sportisti jelkad ir bijuši Pasaules ranga pirmajā 100niekā. Tāpat šis netieši apliecināja manas iepriekšējās domas, ka, lai arī te nav klāt datumi, kad šī augstākā vieta ir ieņemta, tomēr kādreiz augstāku vietu varēja ieņemt ar mazāku punktu skaitu nekā šobrīd ir nepieciešams konkrētas vietas ieņemšanai. Tas nozīmē, ka, lai arī katra gada beigās notiek punktu korekcija, tomēr pilnībā netiek novērsta problēma, ka tabulas augšgalā sportistiem punktu skaits kaut nedaudz, bet tomēr pieaug. Tāpat arī ir skaidrs, ka Latvijas apstākļos iekļūt pirmajā simtniekā ir visai pagrūti, nestartējot Pasaules čempionātā, kur galvenais bonuss ir, ka, rēķinot PČ iegūtos punktus, tos reizina ar koeficientu 1,05.
Lai vai kā, līdz sezonas beigām šajā Latvijas tabulā nebūtu slikti pakāpties vairākus pakāpienus augšup.
trešdiena, 2009. gada 4. marts
CISM izmaiņas
Alternatīvais mēnesis
Februārī esmu slēpojis 16 reizes, kas ir vairāk kā pēdējos 5-6 gados kopā ņemot. Bet nu tā bija vienīgā iespēja, kā saglabāt sportiskās aktivitātes brīdī, kad skriešana bija neiespējama.
Labā lieta vien ir tā, ka, neskatoties uz pārkāpšanu uz slēpēm, kopējais mēnesī sportisko stundu skaits ir savācies gana pieklājīgs, pārsniedzot 50 stundu robežu. Bet nu jācer, ka martā skriešana būs ievērojami biežāka kā slēpošana, lai gan jau vakar atkal nācās kāpt uz slēpēm. jo, šķiet, nedaudz aukstajā vējā ir sapūsta kāja, kas vismaz aizvakar skriešanas prieku nedaudz mazināja.
Abonēt:
Ziņas
(
Atom
)
