Pēc nakts peldes Lielupē pretī izgaismotajai Jelgavas pilij, dodoties atpakaļ uz sacensību centru, sapratu, ka iekšā ir tāda nepadarīta darba sajūta. Pavisam nesen biju finišējis Jelgavas nakts pusmaratona piecu kilometru distancē. Un, lai arī biju noskrējis tikpat ātri kā pirms dažām nedēļām Ventspilī, kad par paveikto biju ļoti priecīgs, tomēr šoreiz tāda īsta prieka par gala rezultātu nebija.
Jelgavā starts šoreiz bija pavisam vēlu vakarā - desmit minūtes pāri desmitiem, kas bija divas minūtes pēc saulrieta, kad pilsēta jau pamazām grima tumsā un, skrienot trasē, varēja vērot skaisti izgaismotās pilsētas svarīgākās ēkas. Pusmaratonisti un desmit kilometru skrējiena dalībnieki gan startēja divdesmit minūtes agrāk. Taču tā kā piecos kilometros pieteikti bija virs 1000 dalībniekiem, tad atsevišķs starts šai distancei burzmas mazināšanai bija gluži loģiska izvēle.
Latvijas titulētākajam svarcēlajam Viktoram Ščerbatiham kādā intervijā jautāja, kāds viņam ir mērķis. Uz to viņš atbildēja - "Pa vidu. Stāvēt. Uz pjedestāla.". Pēcāk viņš papildināja, ka katram normālam sportistam tieši šādam būtu jābūt mērķim.
Pirms desmit gadiem savā otrajā skrējienā apkārt Vaidavas ezeram finišēju pirmais un stāvēju pa vidu. Gadu vēlāk biju otrais, bet vēl pēc gada 2011.gadā atkal stāvēju pa vidu. Kopš tā laika Vaidavā vairs nebija sanācis skriet, ja vien neskaita dalību triatlona stafetē pirms diviem gadiem. Bet nu tur apkārt ezeram jāskrien nebija. Pērn šajā laikā orientējos Pāvilostas mežos Kāpā, bet šogad uz Kāpu nebraucu, un tā nu nolēmu atkal doties uz Vaidavu.
Kopš skrējiena Rēzeknē sacensību pauze sanāca vien divas nedēļas. Tik vien kā atgūties no iepriekšējām sacensībām un pēc tam jau sākt atpūsties pirms nākamā starta īsākajā distancē Ventspils maratonā.
Lai arī patiesi nekādu ļoti intensīvu treniņu pa vidu starp abiem startiem nebija, toties pēc pusgada pārtraukuma atkal saņēmos divreiz no rīta piecelties agrāk un uztaisīt divus treniņus dienā. Šajā karstajā laikā, vienu piecdesmit minūšu treniņu sadalot divreiz pa trīsdesmit minūtēm, gan tieši bija laikā - no rīta vēl saule īpaši nekarsē, bet vakarpusē arī pusstundu karstumā var izturēt. Bet pēdējās dienās esmu arī izbaudījis, ka skrienot pavisam vēlu vakarā, kad saule jau norietējusi, par karstumu vispār var nesatraukties.
Pagājušajā sestdienā Rēzeknē bija kārtējais Skrien Latvija posms - jau trešais šogad. Šķiet, ka no šī gada skrējieniem šis bija vispiemērotākais, lai ne tikai ieskrietu trijniekā, bet pie veiksmes varbūt pat pacīnītos par uzvaru. Bet vienmēr ir kāds bet...
Pēc maija sākumā noskrietiem trim startiem divās dienās, biju apņēmības pilns turpināt gatavošanos startiem, lai kļūtu vēl ātrāks. Pa vidu vēl arī paguvu gan noskriet treniņu kopā ar Māri no pulsometrs.lv un, esot intervējamā lomā, ierakstīt video interviju - Aplīša sarunu (video skatīt - šeit), gan arī nu jau trešo gadu pēc kārtas būt TV tiešraides studijā, komentējot notikumus Rīgas maratona trasē.
Piektdienas vakarā pēc labi pavadītas dienas pārgājienā pa Siguldas mežiem mājās ierados ar 38 grādu temperatūru. Pārāk labi gan nejutos jau no rīta - acīmredzot, apkārtējo vēdera vīruss bija ticis arī līdz manim, un pa dienu nogurdinātais organisms bija padevies arī temperatūrai.
Pēc divām dienām svētdienā bija ieplānots starts Daugavpils pusmaratona 5.5 kilometru skrējienā. Savukārt vēl dienu vēlāk biju iecerējis uzskriet arī Ogres stadionā Ogres atklātajā čempionātā. Ar sajūtām, kas bija pie temperatūras šķita, ka šie sacensību plāni būs jāatceļ.
Sestdienu ceturto maiju pavadīju miera režīmā mājās. Temperatūras visas dienas garumā vairs nebija. Ķermenis gan joprojām nebija īsti gatavs uzņemt ēdienu, kaut īsti to arī neprasīja. Lai arī nebija pārliecības, cik spēka būs, lai kvalitatīvi skrietu sacensībās, tomēr uz Daugavpili nolēmu braukt. Cerēju, ka, kārtīgi izskrienoties, varbūt pie viena izdosies izskriet arī vīrusu. Un tā nākamajā rītā pēc septiņiem jau biju sarunātajā transportā, lai dotos uz pirmajām šo brīvdienu sacensībām.
Iepriekšējos gadus man vienmēr ir licies, kas braukt uz otru Latvijas galu, lai sacensībās skrietu piecus kilometrus nav pārāk racionāla rīcība. Taču tagad pēdējā mēneša laikā jau otro reizi mēroju ceļu uz Kurzemi, šoreiz Liepāju, lai skrietu tieši piecu kilometru distanci. Lai arī joprojām nedomāju, ka padsmit minūšu skrējiena dēļ tik tālu braukt ir vērts, tomēr reizēm prieku sagādā arī iracionālas lietas.
Pēc skrējiena Saldū, kas bija pirms gandrīz mēneša, biju sasmēlies motivāciju skriešanai. Tik ļoti, ka pat nolēmu uzklausīt vēl kāda speciālista padomu par manu kāju, kas reizēm tirpst un reizēm zaudē kontroli. Tā rezultātā izgāju magnētterapijas kursu muguras lejasdaļai, kā arī nu jau gandrīz mēnesi daudz vairāk laika veltu vingrošanai, galvenokārt stabilizējošo korsetes muskuļu stiprināšanai. Vai no tā būs kāds jūtams rezultāts, droši vien varēs redzēt vien pēc kāda laika. Taču vismaz esmu pārliecinājies, ka pamatīgi nosvīst un tikt pie nākamajā dienā sāpošiem muskuļiem, kas līdz šim, acīmredzot, nav tikuši gana nodarbināti, var arī no parastas vingrošanas.
Pēc Saldus treniņu režīms bija vidēji seši treniņi nedēļā kopsummā ap 70-80 kilometriem. Vismaz reizi nedēļā centos stadionā uzskriet ko ātrāku, kas būtu tuvāk piecu kilometru sacensību ātrumam. Nedēļām ejot, sajūtas liecināja, ka forma uzlabojas. Taču, cik ļoti, to jau kā nākas var pārbaudīt tikai sacensībās.
