Rudens (ne)skriešana

Rudens kā rudens. Paliek tumšāks. Vajadzētu arī būt, ka vēsāks, bet tā gan īsti vēl nav. Bet tik un tā kāre uz skriešanu ir gājusi mazumā.
Vakaros ik pa laikam sev atgādinu, ka neiziet paskriet ir vieglākais ko izdarīt. Bet tomēr vajag. Nevis sportiskajiem mērķiem, bet priekš sevis. Lai ir možums, lai iztīrītu galvu, lai labāks miegs. Cenšos sev arī atgādināt, ka, sagurums, ko vakarā, atbraucot no darba, mēdzu just, ir tikai galvā. Bet skrien jau kājas. Un tāpēc nav iemesla, lai neskrietu.

Sezonas izskaņa Siguldā

Uz Siguldu, šīs sezonas pēdējo Skrien Latvija posmu, braucu ar domu uzvarēt. Nevar teikt, ka bija simtprocentīga pārliecība, ka tas ir iespējams, bet mērķis tāds bija.
Zināju, ka Jānis Razgalis, kurš bija uzvarējis pēdējos piecos posmos, šoreiz nestartēs. Zināju arī to, ka, lai pakāptos uz otro vietu kopvērtējumā, uzvarētājam nedrīkstu šajā posmā zaudēt vairāk par pusminūti (kaut distances laikā nez kāpēc likās, ka tās var būt tikai divdesmit sekundes), un piedevām Arnis Ozoliņš jāapsteidz vismaz par vienpadsmit sekundēm. Pirmais arguments bija labs iemesls mērķim par uzvaru ar domu "kāpēc gan ne!?", savukārt otrais par to "kāpēc tā vajadzētu".

Rudenim sākoties pa pludmali un Valmieras ielām

Pauze kopš sacensībām Kuldīgā bija sanākusi visai gara. Trīs pilnas nedēļas augustā un vēl divas nedēļas septembra sākumā. Nevarētu gan arī teikt, ka augusta otrajā pusē skrējienu, kuros būtu varējis startēt būtu bijuši diži daudz. Taču šogad vairs īsti nav arī tādas lielas vēlmes kaut kur baigi tālu braukt lai skrietu - ja vien neskaita Skrien Latvija posmus.

4442

Pēc šogad nopelnītām jau septiņām ceturtajām vietām (piecas iepriekšējos Skrien Latvija posmos un divas Latvijas čempionātā) un no tā izrietošajiem jokiem, ka, ja ierodos uz startu, tad ceturtā vieta jau automātiski ir aizņemta, bija pienācis laiks lauzt šo tradīciju. Varbūt tieši tāpēc Kuldīgā man bija iedalīts dalībnieka numurs '4442', lai pēc daudziem četriniekiem beidzot būtu kas cits.

Nulle komats sešdesmit četras sekundes

Latvijas čempionāts vieglatlētikā šogad notika Ogrē. Divas dienas, divi starti. Vispirms 5000 metri jeb divpadsmit ar pusi stadiona apļi un nākamajā dienā 3000 metri jeb septiņi ar pusi apļi. Šoreiz tas viss aptuveni +30 grādu karstumā.
Šogad sacensībās esmu koncentrējies uz īsajām distancēm - šosejā galvenokārt ap pieciem kilometriem, un līdz ar to esmu centies treniņos daudz vairāk kā citus gadus piestrādāt pie ātruma. Stadionā sacensībās gan šogad līdz šim bija sanācis startēt tikai Rīgas čempionātā, kur skrēju 3000 metrus un 800 metrus. Rezultāti tur nebija izcili, bet tas bija pirms diviem mēnešiem, kuru laikā trenētība ir augusi, ko pierādīja arī pēdējie starti šosejā. Tāpēc uz Latvijas čempionātu skatījos ar cerībām, ka varētu pietuvoties vēl 2016.gadā uzstādītajiem personīgajiem rekordiem (5000m: 15:25.98, 3000m: 8:55.32).

Jelgavā piektā ceturtā

Pēc nakts peldes Lielupē pretī izgaismotajai Jelgavas pilij, dodoties atpakaļ uz sacensību centru, sapratu, ka iekšā ir tāda nepadarīta darba sajūta. Pavisam nesen biju finišējis Jelgavas nakts pusmaratona piecu kilometru distancē. Un, lai arī biju noskrējis tikpat ātri kā pirms dažām nedēļām Ventspilī, kad par paveikto biju ļoti priecīgs, tomēr šoreiz tāda īsta prieka par gala rezultātu nebija.
Jelgavā starts šoreiz bija pavisam vēlu vakarā - desmit minūtes pāri desmitiem, kas bija divas minūtes pēc saulrieta, kad pilsēta jau pamazām grima tumsā un, skrienot trasē, varēja vērot skaisti izgaismotās pilsētas svarīgākās ēkas. Pusmaratonisti un desmit kilometru skrējiena dalībnieki gan startēja divdesmit minūtes agrāk. Taču tā kā piecos kilometros pieteikti bija virs 1000 dalībniekiem, tad atsevišķs starts šai distancei burzmas mazināšanai bija gluži loģiska izvēle.

Pa vidu. Stāvēt. Pēc desmit gadiem.

Latvijas titulētākajam svarcēlajam Viktoram Ščerbatiham kādā intervijā jautāja, kāds viņam ir mērķis. Uz to viņš atbildēja - "Pa vidu. Stāvēt. Uz pjedestāla.". Pēcāk viņš papildināja, ka katram normālam sportistam tieši šādam būtu jābūt mērķim.
Pirms desmit gadiem savā otrajā skrējienā apkārt Vaidavas ezeram finišēju pirmais un stāvēju pa vidu. Gadu vēlāk biju otrais, bet vēl pēc gada 2011.gadā atkal stāvēju pa vidu. Kopš tā laika Vaidavā vairs nebija sanācis skriet, ja vien neskaita dalību triatlona stafetē pirms diviem gadiem. Bet nu tur apkārt ezeram jāskrien nebija. Pērn šajā laikā orientējos Pāvilostas mežos Kāpā, bet šogad uz Kāpu nebraucu, un tā nu nolēmu atkal doties uz Vaidavu.