Vien ceļā uz mājām no Frankfurtes apjautu, ka šis man ir bijis jubilejas maratons - pēc maratoniem Florencē, Diseldorfā, Amsterdamā un Roterdamā kārta bija pienākusi manam piektajam maratonam. Jāsaka gan, ka Frankfurte šajā 'jubilejas maratona' godā nokļuva nedaudz neplānoti, taču, lai arī iznākums varbūt nebija gluži tas, ko būtu vēlējies, maratonu kopumā vērtēju visnotaļ pozitīvi.
Pirms
Vēl vasarā, apsverot domas par to, kur skriet maratonu, biju izlēmis, ka maratonu skriešu novembrī. Galu galā, izvērtējot dažādus variantus, izvēle par labu krita Stambulai, taču manis paša muļķības dēļ lidmašīnas biļetes nopirku uz neīstajiem datumiem, un tapa skaidrs, ka Stambulā man maratonu skriet nesanāks - uz turieni varēšu braukt vien ekskursijā. Taču, neskatoties uz šo nelielo misēkli, ātri tika izvērtētas alternatīvas, kā arī, novērtējot atlikušo laiku līdz maratonam, augusta otrajā pusē tapa skaidrs, ka maratonu šogad rudenī skriešu Frankfurtē.
Frankfurtes maratons, kā liels un ātrs skrējiens, patiesībā potenciālo galamērķu sarakstā bija iekļuvusi jau uzreiz pēc mana pavasara maratona Roterdamā, taču gada vidū gan treniņu, gan sacensību rezultāti nebija diez ko pārliecinoši, un biju nolēmis atlikt maratonu uz pašu vēlāko brīdi šogad - kaut kad novembra beigās. Taču patiesībā tieši maratona datuma nolikšana bija tas trūkstošais posms, lai treniņus atkal padarītu mērķpilnus, un skriešana kļūtu strukturēta. Tā nu papildus tam, ka jau vasarā nebiju treniņos slinkojis un zināmu gatavību jau biju uzkrājis, bija atlikušas vienpadsmit nedēļas, lai aizvadītu tieši maratonam veltītu treniņu periodu.
Līdz BMW Frankfurtes maratona startam ir atlikušas vairs mazāk par 50 stundām, un pavisam drīz arī tiks mērots ceļš no ziemīgās Latvijas uz, cerams, nedaudz mazāk ziemīgo Vācijas piekto lielāko pilsētu Frankfurti, kas ir Frankfurtes desiņu dzimtene, viens no lielākajiem finanšu centriem Eiropā un arī diženā vācu dzejnieka un "Fausta" autora J.V.Gētes dzimtā pilsēta.
Laikā kad neskrējēji brauc uz Siguldu vērot lapas, skrējēji uz Siguldu brauc skriet. Un tā jau otro gadu. Pērn šajā laikā biju Amsterdamā, kur skrēju maratonu, bet, tā kā šogad mans maratons ir divas nedēļas vēlāk, tad šajā reizē Siguldas pusmaratona trasē biju sastopams arī es.
Tā kā pēdējās nedēļas pilnībā pagājušas maratona gatavošanās zīmē ar visām no tā izrietošajām sekām - daudz kilometriem, nepārtrauktu sagurumu, pilnīgi nesvaigām kājām un tamlīdzīgām lietām, un pats maratons arī jau ir tepat aiz stūra, tad braukt uz Siguldu, lai skrietu uz pilnu klapi, nebija manos plānos. Taču Siguldā uzskriet gribēju, tāpēc šajā reizē pusmaratons tika pārvērsts labā maratona treniņā ar pakāpeniski pieaugošu tempu.
Pēc pusmaratona Valmierā, kas bija mans pēdējais ieraksts blociņā, sekoja pusmaratons Jūrmalā, kurš šogad noteikti ir pelnījis ātrākās pusmaratona trases titulu Latvijā. Uz Jūrmalu jau braucu ar domu, ka tas būs labs tempa treniņš maratonam, tāpēc skrēju prātīgi un vienmērīgi, un par spīti neveselumam izdevās finišēt 5.vietā ar rezultātu 1h10'58", par ko arī biju diezgan priecīgs. Nedaudz ātrāk noteikti spētu noskriet, taču finiša pozīcija no tā nemainītos, un arī kvalitatīvs tempa skrējiens pārvērstos sacensību slodzē, kas noteikti vajadzīgs nebūtu.
Pēc Jūrmalas cītīgi turpināju nodarboties ar savu plaušu ārstēšanu, jo rudens piegādātais vēsums, šķiet, plaušas tika ietekmējis diezgan pamatīgi. Daudz tējas, sīrupi un citas veseļošanās lietas tika pielietotas pilnā apmērā, un patiesībā jāsaka, ka daļēja ārstēšanās notiek arī vēl joprojām. Taču "kaut kāds" klepus jau nav iemesls, lai tāpēc no tā tiktu piebremzēta skriešana.
Klāt atkal rudens, klāt atkal septembris un Latvijas skriešanas sezona šajā laikā ved uz Valmieru, kur skrējēji pulcējas uz Valmieras maratonu. Kaut arī vienu brīdi man galvā pazibēja doma, ka varbūt treniņrežīmā varētu pieteikties un noskriet arī pilnu maratonu, tomēr sapratu, ka maratonu noskriet vienkārši bez cīņas par uzvaru man negribētos, līdz ar to "treniņrežīms" pārvērstos par "sacensību režīmu", un tas šobrīd galīgi nebūtu vēlams. Tā nu paliku vien pie pusmaratona, kas gan arī sanāca visai pieticīgs rezultātu ziņā.
 |
| Cīņa par LČ bronzu |
Svētdien Mežaparkā aizvadīju savas kārtējās šīs sezonas sacensības - NIKE Riga run, kas tāpat kā pirms gada reizē bija arī Latvijas čempionāts 10 kilometru šosejas skrējienā. Lielu pārmaiņu salīdzinājumā ar pagājušo gadu rezultātu ziņā no manas puses nebija. Finišēju atkal piektais (ceturtajā vietā starp latviešiem). Līdz Latvijas čempionāta medaļai atkal pietrūka aptuveni 10 sekundes, kaut kilometru pirms beigām tāpat kā pērn vēl biju līdzās medaļas pozīcijai. Vienīgi tie, kas finišēja pirms manis, šogad bija pilnīgi citi, ne tie, kas pērn.
Pagājušo piektdien un sestdien Daugavas stadionā norisinājās šī gada Latvijas čempionāts vieglatlētikā. Lai arī piektdien starti bija vakarpusē, tomēr īsti tā arī netieku gudrs, kālab čempionāts ir jārīko darba dienā un sestdienas rītā, ja tikpat labi tam varētu veltīt abas brīvdienas. Gan nebūtu darbs jākavē, gan arī dalībnieku būtu vairāk, bet nu gan jau rīkotājiem savi apsvērumi.
Lai vai kā par to, ka varētu startēt Latvijas čempionātā 5000 metru distancē, pirmā doma iezagās galvā uzreiz pēc Latvijas Olimpiādes Liepājā, taču tai sekojošajās nedēļās pašsajūta nebija tā labākā, un biju izlēmis, ka tomēr čempionātā neskriešu. Lai vai kā pēdējā nedēļā izlēmu, ka, lai arī šai distancei speciāli gatavojies neesmu, tomēr šis starts būtu ļoti labs ātruma treniņš. Par nožēlu dalībnieku bija gaužām maz, un, startējot skrējienā reizē ar sievietēm, kuras bija vien divas, kopā šķiet bijām vien 11 skrējēji (tai pašā Latvijas Olimpiādē pieteikti bija pat divi skrējieni pa 20 skrējējiem katrā no tiem).
Drīz vien pēc starta, kā jau bija prognozējams, priekšgalā izvirzījās Jānis Girgensons, kas bija pirmais arī Olimpiādē, taču tā vien šķita, ka ar pārējiem varētu cīnīties par otro vietu. Kaut arī pirmos apļus skrēju ap piekto pozīciju, tomēr drīz vien pamazām pa vienam sev priekšā skrienošos sāku apdzīt, un jau pēc pusdistances biju nokļuvis otrajā pozīcijā. Kaut arī sākumā konkurenti vēl centās ieķerties aiz muguras, tomēr pēdējos apļos jau skrēju viens pats, un tā arī finišēju otrais, izcīnot savu šogad otro Latvijas čempionāta sudraba medaļu vieglatlētikā (pirmā bija LČ pusmaratonā Biķerniekos).
Kaut finišā uzreiz savu rezultātu nezināju, tomēr biju nedaudz pārsteigts, pēcāk uzzinot, ka esmu finišējis pēc 15:34.18, kas nozīmēja, ka par pusotru sekundi biju labojis savu Liepājā uzstādīto personīgo rekordu šajā distancē. Vēl jo vairāk par to biju pārsteigts, jo, pirmkārt, pirmie apļi likās gaužām viegli, otrkārt, pirmie divi kilometri bija par 6 sekundēm lēnāki kā Liepājā, un, visbeidzot, šoreiz pārsvarā sanāca skriet vienam, savukārt Liepājā bija riktīga cīņa praktiski visa skrējiena garumā, kas liek domāt, ka pie nopietnākas konkurences rezultāts pat varētu būt vēl labāks.
Un tā kā ieraksta virsrakstā esmu minējis viedo interviju, tad nobeigšu ar pāris vārdiem tieši par to. Šogad visas sezonas garumā sportacentrs.com ir veidojuši video intervijas ar Skrien Latvija seriāla organizētājiem un arī pāris sportistiem. Gluži negaidot, saņēmu aicinājumu padalīties arī ar savām domām par skriešanu, sevi un Skrien Latvija seriālu, un tā nu pavisam neilgi pēc finiša Latvijas čempionātā tapa šī intervija (te arī saite uz sportacentrs.com oriģinālo video lapu - ar dubultklikšķi video būs pa visu ekrānu):
