piektdiena, 2008. gada 12. decembris

Gadījums ar suni

. . .

Parasti mežā satikšanās ar suņiem nav diez ko patīkamas, jo, lai arī brīvi palaistajiem suņiem līdzi seko saimnieku saucieni - "не бойся, не кусается", tomēr nekad nav bijusi liela pārliecība, ka patiesi nesaņemšu kādu kampienu kājā (līdz šim gan esmu ticis sveikā cauri). Taču stāsts par šodienas gadījumu ar suni ir pavisam citādāks.
Skrienot cauri Turkalnei, sajutu, ka aiz manis kāds skrien un, pagriezi galvu atpakaļ, ieraudzīju pieklājīga izmēra suni (šķirne gan bija diezgan nenosakāma, lai gan jāsaka, ka neesmu arī nekāds eksperts suņu šķirņu jautājumos), kurš ļepatoja man līdzi. Tā kā brīdis, kad viņu pamanīju, gandrīz sakrita ar mirkli, kad bija paredzēts griezties riņķī, tad uzreiz automātiski apstājos, taču suns neizrādīja īpašu interesi par to, ka varētu ieķerties manās biksēs vai lekt virsū. Tā nu turpināju skriet, taču pilnīgi pārsteigts biju par to, ka arī suns neatstājās no manis gandrīz ne uz mirkli, un, arī izskrienot no Turkalnes, tas joprojām skrēja vienā ātrumā ar mani. Ik pa brīdim gan bija mēģinājumi pieskriet pie kāda koka un 'atstāt savu pazīšanas zīmi', vēlāk arī pāris reizes tas piestāja pie grāvja padzerties, tomēr līdz ko pamanīja, ka es sāku attālināties, tā uzreiz savu uzsākto nodarbi meta pie malas un atkal centās mani noķert.
Kad bijām tā kopā skrējuši minūtes piecpadsmit un pamazām jau tuvojās Ogre, sāku aizdomāties par to, cik tālu tad viņš taisās man tā skriet līdzi. Nonācu pat līdz domām, ka, ja viņš atskries man līdzi līdz pat mājām, tad būs vien jāved uz suņu patversmi, jo nevar jau suni atstāt uz ielas, piedevām tādu, kurš, iespējams, vispār dzīvo Turkalnē (kakla siksnas tam gan nebija, tāpēc varbūt, ka viņš jau klejo apkārt labu laiku). Taču, kad līdz mājām bija atlikuši vien pārsimts metri un izskrēju pēdējo līkumu gar Zilo Kalnu pakāji, suns kaut kur nozuda. Iespējams, palika pie kādas meitenes, kura bija izvedusi savu suni pastaigā ,varbūt vienkārši palika atpūsties, jo pēdējās minūtes viņa solis bija kļuvis lēnāks un arī elsošana kļuva aizvien ilgāka.
Tālākās ziņas par šo suni paliek miglā tītas, bet jāsaka, ka tāds treniņu biedrs apmēram astoņu kilometru garumā padarīja skriešanu krietni interesantāku. Vienu brīdi pat sajutos kā Forests Gamps, kuram skriešanā pievienojās viens sekotājs pēc otra.

6 komentāri :

  1. Hehē, labs :)

    AtbildētDzēst
  2. Palika atpūsties? Gribi teikt, ka spēj bez atpūtas skriet ilgāk kā suns? :O

    AtbildētDzēst
  3. domāju, ka tās nav problēmas - skriet ilgāk par suni. Suns tomēr nav gadiem trenējies, lai to darītu.

    Un stāsts tiešām labs :))

    AtbildētDzēst
  4. Tā kā šis treniņš tiek veikts pietiekami ātrā tempā, tad droši vien viegli nebija ne man, ne sunim :)

    AtbildētDzēst
  5. kur tu nemi variantu, ka suns piedereja kadai meitenei?

    AtbildētDzēst
  6. Meitene tur bija citā sakarā...vienkārši pašās treniņa beigās paskrēju garām kādai meitenei, kas ar savu suni gāja pastaigāties. Un pieļauju, ka mans sekotājs ieraudzījis tos abus staigātājus viņiem pievienojās.

    AtbildētDzēst

Ja ir kāda vēlme kaut ko pie šī piebilst, tad lūgtum!

Lai komentārā ierakstītu savu vārdu (par ko es ļoti priecāšos), laukā "Komentēt kā" izvēlies punktu "Nosaukums/URL" un ailē Nosaukums ievadi savu vārdu, vai arī izvēlies "Anonīms", lai komentētu anonīmi (labāk tomēr komentē ar savu vārdu vai iesauku).

Related Posts Plugin for WordPress, Blogger...