Izlasīju interesantu domu, ka viens no kritērijiem, kad orientēšanos var uzskatīt par sarežģītu, ir tāds, ka apvidus ļauj skriet tādā ātrumā, kad kartes lasīšana kļūst apgrūtinoša jeb matemātiski tas būtu, ka kļūdu rašanās palielinās ja skriešanas ātrums > kartes lasīšanas (uztveršanas) ātrums.
Teorētiski tam vajadzētu nozīmēt, ka, jo ātrāk skrien, jo grūtāk kļūst orientēties, kas būtībā tā arī ir. Pie nepilnīgas fiziskās sagatavotības pienskābe lielas slodzes laikā sāk applūdināt smadzenes un, vienkāršiem vārdiem sakot, "aiziet ciet", savukārt pie labas fiziskās sagatavotības, pat ja ātrumu iespējams turēt, vienkārši neesi gatavs tādā ātrumā lasīt karti, ja pie tā neesi pietiekami daudz strādājis treniņos. Te gan jāpiebilst, ka arī katram apvidum nepieciešamais kartes uztveršanas biežums atšķiras - "baltā", līdzenā pieRīgas mežā kartei pietiek sekot līdzi tikai lielos vilcienos, bet Vārnukroga eglītēs un mazo ieplaciņu labirintā kartei jāseko līdzi praktiski nepārtraukti.
Taču, lai cik tas nebūtu savādi, bieži vien lielākās kļūdas tiek pieļautas apvidos, kur skriešanas ātrums nav tas lielākais, taču kartes lasīšanu iespaido nevis sarežģītais apvidus vai pārāk ātrā skriešana, bet tieši apgrūtinātā skriešana, kad nākas nepārtraukti lekt, rāpties, līst, lauzties cauri dažādiem apvidus šķēršļiem, tādā veidā faktiskais kartes lasīšanas biežums krietni atpaliek no nepieciešamā kartes uztveres biežuma. Tātad radusies vēl viena kļūdu rašanās definīcija - faktiskais kartes lasīšanas biežums < konkrētajam apvidum nepieciešamais kartes lasīšanas biežums.
Paanalizējot abas formulas, ir skaidrs, ka pirmā pasaka to, ka nav nekādas jēgas spēt skriet ļoti ātri, ja tikpat ātri nespēj lasīt karti. Var gadīties, ka kādu reizi tā var būt arī veiksmes formula, taču ilgtermiņā bez kartes lasīšanas ātruma uzlabošanas uz pirmajām vietām necerēt. Savukārt otrā formula, manuprāt, vedina vairāk domāt par paškontroli distancē. Tev ir jāvar sevi piespiest lieku reizi paskatīties kartē, nevis skriet uz dullo, ko dari tikai tāpēc, ka iepriekš ir bijusi kļūda, kura jāatgūst vai arī, pašam šķiet, ka jau tā esi pārlieku lēns, šķēršļotā apvidū patērējot pārāk daudz laika, lai pārvarētu dabiskos šķēršļus, un tad vēl lieki skatīties kartē un kavēt laiku nu nekādīgi negribas. Katrā ziņā viela pārdomām arī man pašam par maniem kļūdu cēloņiem orientēšanās distancēs.
Piekrītu abām domām, kopā ar vēl daudziem faktoriem, tās strādā praksē! Nevaru piekrist definīcijām (drīzāk sakarībām, savā ziņā- aksiomām), jo vispirms ir jāizprot definīcijas termini, kurus izmanto (lasīšanas biežums, skriešanas ātrums). Jāizprot tādā ziņā, ka vismaz no sporta zinātnes viedokļa šie termini (izņemot skriešanas ātrumu) nav skaidroti, vismaz neesmu atradis ko tādu. Es gan vairos to darīt, bet runāt, protams, var- arī tas virza šo lietu uz priekšu! Raksts labs- ir ko padomāt! P.S. Par pienskābi- cik man zināms, tad tas kā Tu par to uzrakstīji fizioloģiski nav iespējams.. ;)
AtbildētDzēstPar pienskābi kaut kur lasīju, ka pie augstas koncentrācijas asinīs tā nonāk arī šķidrumā, kas ieskauj smadzenes, kas ir viens no iemesliem, kāpēc smadzenes nespēj vairs kā nākas padomāt. Lai gan no otras puses esmu arī lasījis, ka pie augstas slodzes smadzenes tieši izmanto pienskābi papildus enerģijas ražošanai. Katrā ziņā tas noteikti ir diezgan sarežģīts temats, bet nu domāju, ka kopumā doma bija skaidra, ka pie pārāk augstas slodzes atsakās ne tikai muskuļi, bet arī smadzenes darbojas lēnākā režīmā :)
AtbildētDzēstPar to pienskābes izmantošanu enerģijai. Esmu pamanījis, ka īslaicīgi palielinot (5-10min) slodzi tuvu maksimālajai smadzenes tiešām sāk labāk strādāt! Nu 10 min... tik ilgi varbūt tomēr nē :)
AtbildētDzēst