Līdz mana rudens maratona startam Amsterdamā ir atlikušas 11 dienas. Ja teiktu, ka gatavošanās process būtu pagājis pilnībā pēc plāna, tad tā noteikti nebūtu taisnība, bet jebkurā gadījumā gatavojies esmu cītīgi, un pēdējā mēnesī arī tikuši pieveikti vairāki skrējieni, kas radīja pārliecību, ka kaut kas no treniņiem ir gājis arī labumā. Arī pirms pusotras nedēļas skrējienā "Apkārt Cēsīm" pie gana ātra skrējiena izdevās izcīnīt otro vietu, un biju visnotaļ apmierināts, ka pie visa tā, ka viss skrējiens jau bija gana augstā tempā, pēdējā kāpumā pat biju spējīgs veikt izrāvienu un manāmi pielikt ātrumā, kas arī beigās deva šo otro vietu. Arī tā bija priekš manis liecība, ka kaut kas kājās tomēr iekšā ir.
Taču gatavošanās periods nav izticis arī bez traumām. Joprojām ik pa laikam par sevi liek manīt sāpes pēdās, par kurām dažus vārdus iz manas pieredzes arī lasīt arī noskrien.lv rakstā. Uzreiz pēc NIKE Riga run arī tiku pie gaužām nepatīkamas traumas augšstilba muskulī, kas gan pateicoties teipošanai (tāpēc man visās rudens bildēs kāja labā kāja ir nolīmēta) tika daudzmaz nofiksēta un padarīta praktiski nesāpīga, bet ik pa laikam arī šajā rajonā vēl jūtamas sāpes, kaut nu jau kopš traumas iegūšanas pagājis vairāk kā mēnesis.
Visbeidzot šī rīta ārsta apmeklējums apliecināja, ka manas pēdējo divu nedēļu sajūtas, ka skrienot ir apgrūtināta elpošana, nav tikai manas iedomas, bet pie vainas ir peribronhīts. Tas nozīmē vien to, ka beidzamo pusotru nedēļu esmu skrējis vairāk ar vienu nekā ar divām plaušām. Jāsaka paldies dr. Boreiko, kas, nozīmējot ārstēšanās kursu (bez visādām antibiotikām), apliecināja, ka līdz maratonam būšu vesels. Jācer, ka tā patiesi būs, un tad jau, pieslēdzot klāt otru plaušu, kas līdz maratonam būs tapusi vesela, skriet noteikti spēšu divreiz ātrāk.
Tā nu atlikušās dienas līdz maratonam jau tiks pavadītas mierīgākā režīmā, jo pieturos pie principa, ka ir vajadzīgas ~10 dienas, lai pilnvērtīgi parādītos treniņa efekts. Līdz ar to nu jau vairs neko īpaši uztrenēt nevar - viss darbs jau ir padarīts, un maratons rādīs, cik šis darbs ir bijis sekmīgs. Galu galā vienīgi no manis paša ir atkarīgs, vai maratonā tiks sastrādātas kādas muļķības, vai arī skrējiens izdosies kā cerēts.
Kā izpaužas tā apgrūtinātā elpošana - dūrieni krūtīs tās mazāk strādājošās plaušas apvidū, ļoti intensīvas slodzes brīžos? Un tad jānomet apgriezieni, lai vairs nedur?
AtbildētDzēstMan vismaz tāda bēda intensīvajos intervālu treniņos parādījās tuvojoties Valmieras maratonam. Pie ārsta aigājis netiku un maratona pēdējā kilometrā paātrinoties, nācās piebremzēt, jo arī sāka durt.
Pēci, Tev nav peribronhīts, Tev būs friču lode plaušās sakustējusies..., bet pie ārsta gan nēj, pajautā pa labi un kreisi, gan jau padomu dabūsi, kas Tev tur dur..:)
AtbildētDzēstNē, par laimi duršanu krūtīs jutis netiku. Tā kā man tās plaušas jau no bērnu dienām tādas vārīgas, tad diezgan labi jūtu tos brīžus, kad elpot kļūst grūtāk kā normāli. Būtībā vienkārši nevaru elpu ievilkt līdz galam, tā teikt, ar pilnu krūti.
AtbildētDzēstVēlu veiksmi izveseļošanās procesā un vēlu teicamus rezultātus Amsterdamā! :)
AtbildētDzēstRenār, lai veicas maratonā turēt ritmu un apkārt daudz konkurentu to labākajā nozīmē.
AtbildētDzēstAmsterdamā arī pēc maratona būs ko darīt ;)
AtbildētDzēstJāskatās Eurosportā. 10:30 rāda tiešraidi. :) Varbūt Renāru arī varēs redzēt.
AtbildētDzēst