Atiešana

Kopš Amsterdamas maratona aizritējušas jau divas pilnas nedēļas, bet organismam laikam šķiet, ka tas bijis tikai pirms pāris dienām, jo nebūt atjaunošanās nenorit tik ātri kā gribētos. Pirmā nedēļa pirms maratona pagāja pavisam brīvā režīmā - kopumā droši vien skrienot aizvadīju vien kādas trīs stundas, varbūt pat mazāk. Nevarētu gan arī teikt, ka pārāk vilka uz skriešanu, bet tajās dažās reizēs varēju izbaudīt skriešanu bez laika, tempa vai attāluma kontrolēšanas - vienkārši devos laukā nedaudz paskriet un izkustināt kājas.

Pagājušajā nedēļā kaut arī sapratu, ka vajadzētu pamazām sākt kustēties aktīvāk, tomēr saņemties uz skriešanu  nemaz tik viegli nebija - pēcmaratona nedēļas izlaidību laikam organisms gribēja paturpināt ilgāk. Skriet pagājušonedēļ biju vien piecas dienas, kā arī vēl vienu dienu, domājams pēc kādu 3 gadu pārtraukuma, biju aizgājis uz zāli uzspēlēt futbolu.Futbols gan laikam nebija prātīgākā izvēle, jo uz treniņa beigām sāku diezgan stipri just sāpes traumētajā augšstilbā, kas jau tā kā bija beidzot licis par sevi manīt, bet nu pavisam slikti arī nav, jo skriet tomēr varu, taču futbolu droši vien tik ātri atkal necentīšos spēlēt.

Lai vai kā arī ietu ar to treniņu atsākšanu, tomēr jebkurā gadījumā maratons savas sekas ir atstājis, jo arī divas nedēļas pēc lielā skrējiena pulss treniņos nekādi negrib nokrist tam vēlamajā līmenī - kaut arī skrienas visnotaļ viegli un kājas maratona sekas juta vien pirmajā nedēļā (vairāk saites un locītavas), turpretī pulss gluži mierīgos skrējienos uzvedas tā it kā sirds tiktu darbināta uz pilnu klapi. No otras puses tur droši vien pie vainas ir ne tikai maratons, bet arī tas, kas tā kārtīgi skriets jau nav veselas trīs nedēļas (nedēļa atpūtas režīmā pirms maratona + gandrīz divas pēc), un nez cik viegli sirsniņa var justies, ja tā atkal tiek nodarbināta pēc triju nedēļu darbošanās ne visai aktīvā režīmā.

Tieši tādēļ, ka pulss īsti negrib atjaunoties kā nākas, atteicos arī no idejas uzskriet Siguldas kalnu maratona īso aplīti, kas uz brīdi pazibēja prātā kā gana interesanta izklaide sestdienas dienai. Tā vietā izbaudīju rīta skrējienu pa Ogres meža takām, skrienot kur deguns rāda (apzīmējums gluži vietā, jo treniņā sanāca arī apmēram puskilometru skriet pa apvidu, kad izvēlētā taka izbeidzās nekurienē, un zināms vien bija aptuvens virziens līdz tuvākajam ceļam). Savukārt svētdien internetā centos sekot līdzi Latvijas skrējēju startam Frankfurtes maratonā. Prieks, ka nu ir visai droši tas, ka Latvija pirmo reizi olimpiādē maratonā būs pārstāvēti gan sieviešu, gan vīriešu konkurencē. Kaut arī tīri teorētiski normatīvu varētu izpildīt vēl kāds (visdrīzāk jau sievietēm), tomēr jau tagad gan Valērijam, gan Dacei, par kuras rezultātu man bija vislielākais pārsteigums (pats biju prognozējis, ka rezultāts varētu būt kādas 4-5 minūtes sliktāks), vismaz B normatīvi ir kabatā.

Frankfurtes maratons arī parādīja to, ka maratona kopējais līmenis turpina augt, un ar rezultātu zem 2:20 šajā maratonā varēja knapi tikt starp 50 labākajiem. Šogad kā pirmsolimpiskajā gadā augsta līmeņa skrējēju maratonos gan ir nedaudz vairāk kā citus gadus, un tā noteikti bija arī Amsterdamā, taču ne jau vieta TOP10 vai TOP30 ir tas, kāpēc braucu uz lielajiem un ātrajiem maratoniem. Kamēr galvenais būs rezultāts, finiša līniju šķērsojot, tikmēr jātrenējas būs daudz un dikti, un, domājot par nākamo gadu, to darīt jāsāk jau pavisam drīz.