Ogres kalnu apskats

Vakardienas treniņā apbruņojies ar savu Polar pulksteni devos Zilo Kalnu izpētē. Tā visa iemesls bija noskaidrot piemērotāko vietu kalnu treniņiem. Protams, var braukt uz Siguldu, var braukt uz Tomi vai vēl kādām tuvumā esošām kalnainākām vietām, bet visērtāk ir nebraukt nekur prom, bet skriet tepat Ogrē.
Lai kalnu treniņš būtu gana vērtīgs, tam pēc manām vēlmēm būtu jāatbilst vairākiem punktiem:

1. Kalnā ir jāvar uzskriet. Tas nozīmē, ka tas nedrīkstētu būt pārāk stāvs. Kādreiz tika skriets/iets ļoti stāvos kāpumos, taču, ja es vēlos skriet kalnu treniņu, tad ir jāvar tajā kalnā uzskriet;
2. Kalns nedrīkst būt pārāk īss. No 30 sekunžu gara kalna lielas jēgas nav. Sanāk visu laiku augšā lejā. Arī tas kādreiz ir labi, tomēr kalnu treniņu vēlētos tādu, lai skrējiens augšup būtu vismaz 2-3 minūtes. Vispriecīgākais es, protams, būtu par tādiem kāpumiem, kur varētu skriet augšup visu treniņa laiku, bet Ogrē un vispār Latvijā ar mazajiem pacēlumiem tas praktiski nav iespējams;
3. Man nepatīk daudz skriet pa vienu un to pašu vietu, taču ja reiz tas kalns ir tikai viens, tad skriešanai lejā un atgriešanās atpakaļ sākuma vietā, lai atkal sāktu skriet kalnā, ir jābūt pa citu ceļu nekā pa kalnu ir skriets augšup.

Ļoti labs, manuprāt, ir krosa aplis Zilajos Kalnos, kas būtībā ir slēpošanas trases aplis 4km garumā. Kāpumi tajā ir apmēram 10, cits lielāks, cits mazāks, tomēr tie visi ir salīdzinoši īsi, lai gan jāatzīst, ka krosa aplis grūtības ziņā tik un tā ir vērtējams kā gana smags.

Pirms vakardienas treniņa galvā biju apdomājis iespējamos kāpumus un tā nu devos uz mežu. Ņemot vērā, ka mana māja un Ogrē kopumā ir ap 20m virs jūras un augstākās virsotnes Zilajos Kalnos ir nedaudz virs 50m, skaidrs, ka atrast kāpumu virs 30-35m nav viegli. Treniņa beigās sāka diezgan strauji satumst tāpēc daži kāpumi netika izskrieti, tomēr arī bez tiem no POLAR grafikā diezgan labi var noteikt kāpumu garumu, kāpumu un uzskrieto laiku, kas spēj dot pirmo iespaidu par iespējamajiem kalnu treniņa kāpumiem.
Arī kāpumu analīze tabulas veidā parāda dažus interesantus ciparus kā, piemēram, kalna procentuālais slīpums (tāds pats ko raksta uz ceļa zīmēm). No tā varu izsecināt, ka kalni līdz 7-8% vēl ir skrienami, ar stāvākiem kalniem vairs tik raiti neiet.
Kopumā, novērtējot treniņa pētījumus, ir skaidrs, ka kāpumus ap 3-4 minūtēm atrast var. Lielākais kāpums vienā piegājienā izdevās 38 metri, garākais - 880 metri, kas tika pievārēts 4:37. Skaidrs, ka, lai treniņa laikā savāktu puslīdz nopietnu kāpumu - vismaz virs 500 metriem, jāuzskrien vismaz 15-20 reizes lielākajos kāpumos. Tāpēc jāapbruņojas ar pacietību, jācer, ka sniegs nebūs traucēklis, un ar augsti paceltu galvu un sparīgu soli augšā kalnā!