svētdiena, 2009. gada 15. februāris

Kā es ziemā braucu kontrolpunktus lūkoties

. . .

Pēc nelielas rakņāšanās rezultātu arhīvos atradu, ka mans pēdējais starts ziemas orientēšanās ir bijis 2001.gada martā Latvijas čempionātā, kas notika Ļaudonā. Nu ir pagājuši gandrīz astoņi gadi, un šajā nedēļas nogalē atkal biju sastopams mežā uz slēpēm, meklējot kontrolpunktus Latvijas čempionātā ziemas orientēšanās "Jaujās".
Pēc vakardienas garās distances arī nonācu pie secinājuma, ka iespējamais iemesls, kāpēc pēdējos gados esmu vairījies no slēpošanas ir bijusi tieši ziemas orientēšanās, nevis pati slēpošana. Kādreiz, ja ziemā treniņos slēpoju, tas automātiski nozīmēja, ka noteikti būs jābrauc uz ziemas-o mačiem. Pēdējās pusotras nedēļas riņķošana pa Ogres slēpošanas trasi bija nedaudz manī atkal atjaunojusi slēpošanas prasmes, taču, biju pavisam piemirsis, ka ziemas-o nebūt nenozīmē jauko slēpošanu. Ziemas-o ir patāla saistība ar skaistu slēpošanu, jo patiesībā tā ir šļūkšana un krišana no ledainiem kalniem bez smukām nobraucienu špūrītēm, mīcīšanās pa skujām un zariem, cenšanās atsperties kārtējam solim, tai pat laikā iedurot nūju sniegā tā, ka to knapi var izvilkt laukā, kur nu vēl normāli atsperties. Tās bija manas domas pēc vakardienas. Jāatzīst, ka šodien nedaudz uzsnigušais sniegs nedaudz uzlaboja manu kopējo iespaidu, taču tik un tā, šķiet, ka ziemas orientēšanās sacensībās tik drīz vairs nebraukšu, kaut kā 'nepaķēra'.
Vakardienas 15,6 kilometru distancē devos ar sākotnējo domu nobraukt distanci aptuveni 2 stundās, taču piedzīvojums izvērtās ilgāks - 2 stundu un 44 minūšu garumā. Te gan jāatzīst, ka, tā kā uzdevums vairāk bija pasniegt sev labu garo treniņu, un braukšana uz rezultātu šoreiz nebija mans mērķis, tad centos braukt pavisam mierīgi, bez stresa.
Mierīgo braukšanu jau pašā sākumā gan nedaudz pabojāja nedienas ar manis pašbūvēto planšeti, kurā sākumā nevarēju iedabūt karti, savukārt pēcāk karte nepārtraukti centās tikt laukā no maisiņa, kas bija nostiprināts uz planšetes. Pie ceturtā punkta beidzot šo problēmu biju atrisinājis, taču tas nebūt nenozīmēja, ka piedzīvojumi ar planšetēm bija galā - kartes maiņas punktā tik enerģiski centos iedabūt planšetē jau jauno karti, ka pamanījos noraut planšetes kartona galdiņu no stiprinājuma. Kādu laiku 'galdiņš' vēl nedaudz turējās klāt, taču drīz vien nācās karti ņemt rokā, lai apskatītu nākamo etapu, un braukšanas laikā to aizbāzt aiz planšetes gumijām. Viens labums gan tam bija, jo varēju patrenēt atmiņu, ko arī gana labi izdevās izdarīt, vairumā etapu izbraucot ar ne vairāk kā diviem kartes apskatīšanās piegājieniem. Pēc finiša man tika apsolīts, ka kādu planšeti, ar ko braukt stafetē, man iedos, taču arī iedotā planšete šodien atbrauca atpakaļ no meža krietni pabojātāka nekā aizbraucot. To diezgan nopietni pabojāju vienā no kritieniem no kalna, kur līdz ar planšeti nedaudz cieta arī mana seja, kas pret sniegu tika nedaudz nobrāzta, kā rezultātā uz planšetes brīžiem parādījās pa kādai asins lāsei.
Kritieni no kalniem noteikti arī ir viena no tām lietām, kāpēc man tās emocijas par ziemas-o ir ne pārāk spožas. Šodienas brauciens gan bija no kritieniem daudz brīvāks, jo ja neskaita negadījumu, kurā tika iesaistīta arī planšete, tad vairāk īpašu kritienu nebija. Taču vakar gan kritu uz nebēdu, jo brauksāna no kalna kaut kur starp kokiem pilnā ātrumā un cerībā, ka neviens koks netrāpīsies ceļā, nemaz nerada prieku. Liels kritiens (un tas ir tad, kad kājas aiziet 'pa gaisu') jau tika piedzīvots vakar ceļā uz trešo kontrolpunktu. Un lai arī apzinos, ka manis izvēlētais variants nebija tas labākais, taču cerētās platās špūres vietā (kā nekā kartē ar trekno zaļo līniju) nobraucienā no kalna mani sagaidīja kaut kādi sniega pampaki un no sniega paspraukušies krūmiņi, līdz ar to kritiens, ņemot vērā arī kalna stāvumu, bija gandrīz vai loģisks. Pēc tam kritu vēl vairākas reizes, kuras zemāk kartē esmu ievilcis ar trasei perpendikulārām resnākām svītrām.
Toties orientēšanās pieejai ziemā gan, kā jau vakar braucot uz mežu ieminējos, ir velkamas paralēles ar parkorientēšanos pilsētās ielu labirintos.  Par šo manu definējumu dažs labs gan pasmējās, taču tāpat kā vasarā viss, kas ir nepieciešams no līkumotajiem ceļu vairantiem izvēlēties to taisnāko un ātrāko. Ziemā gan jāņem vērā arī špūru ielums, taču pēc vakardienas sapratu, ka ne vienmēr kartē zīmētās špūres braucamība dabā atbilda tam, ko no kartē izlasītā varētu sagaidīt, līdz ar to, galvenokārt centos izvēlēties varbūt nedaudz garākus variantus, toties tādus, kuros varēja izmantot lielākus ceļus vai stigas. "Jauju" reljefa formas gan arī nedaudz ietekmēja labākā ceļa izvēli, jo atsevišķās, lai izvairītos no vairāku nogāžu škērsošanas nācās nedaudz palauzīt galvu, taču kopumā domāju, ka man tas izdevās tīri pieņemami.
Kopumā ar savu veikumu esmu apmierināts tīri labi, un lai arī vakar rezultātu sarakstā aiz manis bija vien noņemto dalībnieku uzvārdi, taču prieks par distances veikšanu bija gana liels. Šodienas veikums jau bija krietni labāks, jo biju nedaudz apradis arī orientēšanos, gan arī doma par to, ka mani finišā gaida komandas biedri, lika braukt nedaudz ātrāk, un ielaušanās Latvijas čempionāta stiprāko komandu 10niekā jau arī nemaz nav peļama (jāatzīst gan, ka arī šodien zem mūsu komandas bija vien noņemtās komandas). Taču kopumā, kā jau minēju, domāju, ka nez vai drīzumā kādā ziemas-o mačā vēl startēšu. Slēpošanai pa trasi 'nē' gan es nesaku!
Kartes:
Garās distances 1.aplis
Garās distances 2.aplis
Stafete

video

Nav komentāru :

Ierakstīt komentāru

Ja ir kāda vēlme kaut ko pie šī piebilst, tad lūgtum!

Lai komentārā ierakstītu savu vārdu (par ko es ļoti priecāšos), laukā "Komentēt kā" izvēlies punktu "Nosaukums/URL" un ailē Nosaukums ievadi savu vārdu, vai arī izvēlies "Anonīms", lai komentētu anonīmi (labāk tomēr komentē ar savu vārdu vai iesauku).

Related Posts Plugin for WordPress, Blogger...