Pārgājiens

Nedēļas sākumā ļāvos pierunāties startam Zemessardzes ziemas pārgājienā, kas notika vakar. Tas, ko zināju nedēļas sākumā, bija, ka apmēram 30-35km distance (taisnā līnijā) jāveic četru cilvēku sastāvā, atrodot vairākus kontrolpunktus. Distance, protams, jāveic formā vēl ar 10kg smagumu uz pleciem. Piekritu ar noteikumu, ka uz sacensībām tikšu nodrošināts ar jauniem zābakiem, jo iepriekšējās reizes, skrienot formā, esmu krietni ātri iedzīvojies noberztās kājās. Šis lēmums par citiem zābakiem bija pareizs, jo kājas pēc visa piedzīvojuma nav cietušas nemaz.

Tā kā visu nedēļu ik pa laikam sniga, un Ogrē kupenas bija izveidojušās varen lielas, tad bija skaidrs, ka nez vai pa taisno kaut kur 'nogriezt' īpaši izdosies, un tapa skaidrs, ka veicamā distance sanāks krietni garāka.

Vakar, t.i., sestdien no rīta jau tapa skaidrākas vairākas lietas saistībā ar šo pasākumu - distance pa taisno 30,6 km; komandas startē ik pa piecām minūtēm, taču pārmaiņus viena iet vienā virzienā, otra komanda pretējā; kontrolpunktu skaits nav zināms, startā ir tikai koordinātes nākamajam punktam. To atrodot atkal tiek uzzinātas nākamās koordinātas utt.; visa orientēšanās pa militāro karti 1:50 000 mērogā, un, lai arī it kā atjaunota 2005.gadā, tomēr vairākās vietās arī lielākie ceļi un stigas bija ne tādi, kā karte liek noprast; kopā laikam 22 komandas un mūsu komanda ar trim citiem Ogres zemessargiem startēja 9:35, pirms mums tajā pat virzienā bija devušās vēl 4 komandas.

Tā kā pa lielam biju vienīgais, kuram ir lielāka saistība ar kartēm un orientēšanos, tad biju galvenais atbildīgais par karti un par to, kādu maršrutu izvēlēsimies. Tieši orientēšanās prasme arī bija viens no glvenajiem iemesliem, kāpēc tiku aicināts startēt šajā pārgājienā. Te gan jāsaka, ka kopā orientieristi bija pārstāvēti diezgan plaši šajā pasākumā, jo Madonas komandā startēja brāļi Jubeļi, brāļi Rešķi startēja Saldus komandā, arī Jānis Krūmiņš bija sava bataljona komandā, bija arī vēl citi no dažādām Latvijas malām.

Papildus tam, ka uz muguras biaj jānes 10 kg smaga mugursoma, līdzi bija jānes arī šautene. Un tā nu noskaidrojuši pirmā punkta atrašanās vietu, kurš atradās pavisam netālu no Ogres robežas cauri pilsētai pilnā ekipējumā devāmies uz punktu. Sākumā centāmies nedaudz paskriet, taču vienam komandas beidram skriešana padevās pavisam grūti. Tāpēc neskaitot distances sākumu un pašas beigas, lielāko daļu veicām soļojot. Pa ceļam uz pirmo punktu jau bijām paspējuši apsteigt vienu komandu, kas startēja 10 minūtes pirms mums, kas bija izvēlējušies uz punktu doties nevis cauri pilsētai, kā to darījām mēs, bet gan pa otru pusi gar kapiem un gar šoseju. Viņus gan, šķiet, visvairāk sabremzējis biaj tieši lielais sniegs, jo uz punktu viņi bija 'griezuši' pa taisno cauri mežam, bet pa sniegu iešana bija daudz grūtāka un arī daudz lēnāka.

Ja veiktā distance līdz pirmajam punktam bija ~4,5 kilometri, tad līdz otrajam punktam, ņemot vērā, ka pa taisno nekur neplānojām doties, bija jāiet ~10,5 kilometri. Taču jau visai drīz pēc pirmā punkta parādījās mūsu lielākā problēma, jo lēnākais mūsu komandas pārstāvis bija kaut kā pēc viņa vārdiem pastiepis kāju un paskriet viņš nevarēja vispār, taču arī soļošana pa sniega pilnajām stigām, pa kurām pirms mums bija gājuši vien pāris komandas, viņam bija ļoti apgrūtinoša. Tā nu sanāca, ka mēs pārējie soļojām krietni ātrāk un ik pēc brītiņa apstājāmies, lai sagaidītu mūsu iepalikušo biedru. Mūs arī paspēja apdzīt komanda, ko iepriekš bijām apsteiguši, un tā kā mūsu kopējais koamdnas ātrums šķita ļoti lēns un sūdzības no komandas biedra, ka līdz galam viņš netiks, kļuva aizvien biežākas, tad bijām izlēmuši, ka atrodot otro kontrolpunktu no sacensībām izstāsimies. Tad nu centāmies sazvanīt mūsu komandieri, lai noskaidrotu, vai varam varbūt beigt distanci trijatā, taču viņa atbilde (sākumā gan sliktās zonas dēļ nemaz nevarējām viņu sazvanīt), ka tad tiksim vērtēti aiz pārējām komandām, mūs mudināja tomēr mēģināt pierunāt turpināt distanci pilnā sastāvā arī mūsu sagurušo komandas dalībnieku. Pie otrā kontrolpunkta ieradāmies 12:40, un tā kā posms līdz nākamajam punktam, kas saskaņā ar leģendu atradās pie trošu tilta, vismaz pirmo pusi no ~8,5 km garā gabala veda pa salīdzinoši labu ceļu (vismaz dažas mašīnas pa to ceļu bija braukušas), tad sākumā norunājām, ka iesim līdz Glāzniekiem, kur būs lielais ceļš, un tad skatīsimies, vai stāsimies laukā, vai arī iesim tālāk.

Glāzniekos nedaudz atvilkām elpu, un tomēr devāmies tālāk. Drīz vien mūs apdzina vēl viena komanda, kas bija startējusi 20 minūtes aiz mums, viņiem arī pa ceļam bija pieklīdis suns, kurš visu ceļu līdz pat finišam ar viņiem nogāja kopā. Kad mūs apdzina šī komanda, tad jau arīpavisam drīz parādījās pirmie pretimnācēji, kam distance gāja pretējā virzienā. Kā vēlāk izrādījās, tad viņiem grūtāks bija distances sākums, jo tieši tur bija vairāk jābrien pa taisno, vai vismaz pa stigām, pa kurām neviens nebija bridis. Mums šis posms bija vēl tikai priekšā, un tas bija jāveic, kad nogurums jau pamazām bija sakrājies. Posms uz trešo punktu arī bija vienīgais, kur manījām pretimnācējus, kopā škiet satikām kādas sešas komandas.

Atraduši trešo punktu, devāmies pāri Mazajai Juglai pār to pašu tiltu, pie kura bija kontrolpunkts. Tilts gan izskatījās visai nedrošs, jo turējās vien uz pāris trosēm. Upe gan apakšā bija klāta ar sniegu un, iespējams, pat aizsalusi, bet tik un tā gājām pāri pār tiltu.

Tā kā no pretimnācējiem bijām noskaidrojuši, ka pēc šī atlicis vēl viens punkts un tad jau tālāk vien ceļš atpakaļ uz bataljonu, tad bija vismaz tā patīkamā sajūta, ka beidzot griežamies uz māju pusi. 

Etaps uz ceturto punktu arī izrādījās visgrūtākais tieši orientēšanās ziņā, jo nācās pieņemt lēmumu, vai doties ar lielāku līkumu cauri Turkalnei, bet tad daļu varētu veikt pa šoseju, vai arī mēģināt iet pa taisno. Pa taisno varētu ietaupīt gandrīz divus kilometrus, taču tad nāktos šķersot Mazo Juglu pār tiltu, kurš, lai arī militārajā kartē bija atzīmēts, tomēr stingras pārliecības par tā esamību nebija. Tāpat arī bija kaut kā jātiek garām Kranciem karjeram, kuram līdz šim tuvumā nebiju bijis, un tāpēc arī nezināju, ko sagaidīt no tā. Kopīgi tika nolemts, ka, ja varam ietaupīt uz ditances garumu, tad ejam, kur taisnāk, un tā nu izvēlējāmies taisno variantu, kurš tagad kartē mērot bija aptuveni 10,5 km garš.

Vairāk kā puse no šī etapa veda pa ļoti labu ceļu, un tur varējām soļot gana raiti, arī mūsu traumētajam komandas biedram tik ļoti vairs netraucēja sniegs, tāpēc pamanījāmies atkal apsteigt komandu ar suni. Pa gabalu viņus redzējām vairākas reizes, taču pagājām viņiem garām, kad tie bija apstājušies atvilkt elpu, un izskatījās, ka viņi bija saguruši pat visai daudz.

Tikuši līdz Tīnūžu-Turkalnes ceļam pagriezāmies uz Turkalnes pusi, lai pēc iespējas ātrāk varētu atrast vietu, kur pa pļavu varētu tik līdz kartē zīmētajam tiltam. Tā kā ieraudzījām, ka pļavā iegriežas iemīta taka, tad sapratām, ka neesam vienīgie, kas šo variantu bija izvēlējušies. Tikuši līdz tiltam, gan sapratām, ka bažas par tilta esamību bija ļoti pamatotas, jo no tilta bija viena atlikuši balsti abos upes krastos. Par laimi Mazā Jugla tajā vietā bija aizsalusi, tāpēc to šķērsojām pa ledu. Tālāk atkal bija neliels posms pa izbrauktu ceļu, taču tad atkal bija jāpieņem lēmums, vai iet gar pašu karjera malu, vai arī paiet nedaudz lielāku līkumu un iet pa stigu, kas, iespējams, arī ir ne pārāk laba. Izlēmām tomēr iet gar karjeru, taču tā visticamāk bija kļūda, jo, lai arī pēcāk vienas komandas pēdas uzgājām, tomēr daudzie brikšņi un milzu uzbēruma šķērsošana (gan augšup, gan pēc tam arī lejup šļūcot uz dibena caur kokiem) ļoti palēnināja mūsu gaitu. Vēl jo vairāk, atkal bija sākusies brišana pa lielāku sniegu, un ceturtais dalībnieks atkal sāka mazliet iepalikt.

Taču beigās veiksmīgi tikām uz šosejas, kur atkal savācāmies kopā, jo bijām paspējuši nedaudz izretoties. Tālāk līdz punktam bija jāveic divarpus stigu kvartāli, taču iešana pa stigu, kur sniegs bija līdz puscelim, nebija īpaši raita, neskatoties pat uz to, ka pirms mums jau dažas komandas tur bija bridušas. Nogriežoties no stigas uz takas, uz kuras bija jābūt mūsu punktam, pamanīju jau pretim nākam divas komandas, kas bija jau ceļā atpakaļ uz finišu. Viena no tām bija tā, kas mūs apdzina neilgi pēc pirmā punkta. Tā kā biju pa stigu soļojis nedaudz ātrāk, tad pie punkta atkal nācās pagaidīt komandas biedrus, un tad nu sapratām, ka varbūt mūsu lēnā iešana nemaz tik lēna nav bijusi, un viss vēl nav zaudēts. Izlēmām, ka neiesim to pašu ceļu, ko mūsu sastaptās komandas, bet mēģināsim pa taisno tikt ātrāk uz lielāka ceļa, par šo variantu mūs vēl vairāk iedrošināja arī ceturtā punktā sēdošais zemessargs, apliecinot, ka mūsu plānoto ceļu dažas komandas jau bija devušās.

Līdz mājām bija palikuši nedaudz mazāk kā 4 kilometri, un tad nu sapratām, ka jācenšas cik spēka. Viens no mūsu komandas biedriem paņēma vēl somu no mūsu lēnākā dalībnieka un pat ar abām somām uz muguras metās skriet. Skriešana gan īpaši ilgi nesanāca, jo nu pēc pārsimts metru skriešanas Kārlim kāju savlika krampī. Taču joprojām turpinājām ātri soļot, un tā kā bijām nokļuvusī jau līdz tai vietai, kur treniņos skrienu diezgan bieži, tad līdz bataljonam ceļu jau zināju bez kartes. Sāka jau gan arī pamazām krēslot, pulkstenis nopīkstēja seši vakarā un domas par to, ka esam jau gandrīz galā mudināja neapstāties, bet censties vēl vairāk. Saņēmu arī zvanu no Jāņa Krūmiņa, kurš pastāstīja, ka viņa komanda esot izstājusies, taču šobrīd labākais laiks finišā esot Madonas komandai ar rezultātu 8 stundas. Tā kā jau tajā brīdī bijām distancē vairāk kā astoņas ar pusi stundas, tad bija skaidrs, ka par uzvaru necīnamies, taču, kad nonācām finišā, izrādījās, ka esam apsteiguši arī abas komandas, ko manījām iznākam no ceturtā punkta un šobrīd esam otrā komanda, kas finišējusi ar rezultātu 8 stundas un 50 minūtes, zaudējot Madonas komandai 36 minūtes.

Par lielu prieku mums, no pārējām finišējušām komandām mūs apsteidz vien vēl tikai viena, kura finišēja ar rezultātu 8:39. Un tā nu neskatoties uz domu distances vidū par izstāšanos no distances beigās tikām pie bronzas medaļām.

Kopumā varu teikt, ka piedzīvojums patieši bija interesants, un arī nogurums pēc tā bija milzīgs. Vienīgās 'traumas' no distances ir smagās somas nospiestie pleci, kas vēl nedaudz smeldz arī šodien. Taču kopumā jāsaka paldies visiem komandas biedriem par varonīgu cīnišanos līdz pat galam.

Jāpiebilst vien, ka ar rezultātu finišēja ne tuvu visas komandas, jo daudzas komandas izstājās (ik pa laikam busiņš no baltaljona devās, lai savāktu kādu izstājušos komandu), citām pat izdevās diezgan krietni nomaldīties, to gan pamanījās izdarīt arī uzvarētāji no Madonas, kas jau uz pirmo punktu esot 20 minūtes zaudējuši, ejot ne tajā virzienā. Mums arī palaimējās ar salīdzinoši agro starta minūti, jo tiem, kas startēja vēlāk beigas nācās veikt tumsā, un, šķiet, ka nevienai komandai lukturu līdzi nebija.

Veiktā distance Ogres rajona kartē