Pusmaratons Nordea Rīgas maratonā

Startā

Pirms gada Nordea Rīgas maratonā pusmaratonu skrēju ar baloniem uz muguras - skrēju lēnām, turēju tempu citiem un rezultātos manu laiku atrast nevarēja. Šogad biju nolēmis skriet ātri un bez baloniem, un klusībā cerēju, ka tieši šajā skrējienā varētu pacensties tikt pie jauna personiskā rekorda.
Pirms pievērsties maniem piedzīvojumiem pusmaratona distancē, jāizdara neliela atkāpe, lai pieminētu manu eksperimentu "Nopērc mani maratonam". Lai redzētu, vai cilvēkiem ir interese, ka pārstāvu viņu organizāciju vai  uzskatus, norādot to sava pieteikuma ailē "Komanda", biju palaidis šādu piedāvājumu interneta tīmekļos. Vispirms jau jāsaka liels paldies tiem, kas retvītoja, atzīmēja, komentēja vai citādi palaida šo manu ziņu tālāk - šī piedāvājuma ieraksts blociņa lasītāko ierakstu sarakstā strauji pietuvojās pirmajām vietām. Taču atgriezeniskā saite gan bija visai minimāla - bija daži, kas interesējās, vai kāds mani jau ir nopircis, vēl mazāk bija to, kas ziņoja, ka esot apsvērta doma manu nopirkt, bet reālu pieteikumu saņēmu tikai vienu.Sākotnējā versijā komandas laukā bija plānots norādīt Superkauss.lv, taču pēcāk nopirktais teksts tika izmainīts, un rezultātu sadaļā manam vārdam blakus lasāms "Sveiciens Ilgai Rozei!" - mammai par to bija īpašs prieks. Jāpiemin, ka vienu brīdi pazibēja variants "Komandas" laukā norādīt "Rokas nost no Sīrijas!", taču šis variants tika atmests. Katrā gadījumā no manis paldies Kasparam par manis nopirkšanu. Līdz ar to jāsaka, ka eksperiments noslēdzās vismaz ar minimālu interesi, kaut , protams, to būtu gribējies lielāku - bet ja nu kādam uz priekšdienām uzrodas vēlme kā nebūt atbalstīt mani vai popularizēt sevi, tad ar šādiem piedāvājumiem droši var ar mani sazināties - kaut vai izmantojot sadaļu "Jautā Rencim", atstājot savas koordinātes.
Atgriežoties pie pusmaratona, pēdējo nedēļu pirms tā aizvadīju atvieglotā treniņu režīmā, cerībā uz ātrāku skrējienu, taču no tā rezultāts labāks nepalika - kājas sajūtu ziņā bija vieglākas un svaigākas, taču rezultātu pozitīvā ziņā tas man nezināmu iemeslu dēļ visticamāk neietekmēja. Vēl divas dienas pirms starta apsvēru domu, ka varbūt tomēr vajadzēja pieteikties maratonam, taču, tā kā plāns bija par labu rezultātu pusmaratonā, tad domas par maratonu tika no galvas izdzītas. Laika prognozes šķietami liecināja par visai pateicīgu laiku skriešanai - pavisam minimālu vēju, kas skriešanā pār tiltiem un Krasta ielas posmā noteikti ir labākais variants, arī starts pusdeviņos, kad karstums vēl mazāks. Realitātē gan saule cepināja diezgan pamatīgi, jo mākoņu nebija, un tieši bezvēja dēļ karstums šķita vēl lielāks, kā rezultātā uz beigām galvai karstuma bija nedaudz par daudz, jo uz tiltiem un arī Krasta ielā no saules stariem paglābties nebija iespējams nemaz.
Pusmaratons bija sapulcinājis praktiski spēcīgāko Latvijas pusmaratonistu sastāvu, un tā kā pusmaratons jau ir tikai piedeva lielajam maratonam, tad arī melno skrējēju pusmaratonā nebija - vien vietējie un daži tuvāko kaimiņvalstu skrējēji. Startā ar visu savu 4433.numuru tiku otrajā rindā, un pusmaratons varēja sākties.
Jau no paša starta pusmaratonistu bariņš uzņēma visai lielu tempu, un, nemaz nemēģinot, turēties pirmajiem līdzi skrēju savā tempā, jau praktiski uzreiz nedaudz iepaliekot. Pirmos pārsimts metrus blakus man skrēja arī melnie maratonisti, kas liecināja par to, ka drīzāk nevis es skrienu par lēnu, bet pārējie pusmaratonisti ir sākuši par ātru. Taču priekšā vēl 21 kilometrs, un tāpēc īpaši par to nesatraucos - ja viņi būs sākuši par ātru, tad jau noķeršu tos tikt un tā. Turpmākos sešus kilometrus līdz pat atpakaļceļam pa Vanšu tiltu tā arī skrēju vienatnē pats savā tempā. Priekšā kontrolētā attālumā neliela 3-4 cilvēku grupiņa ar pusmaratonistiem, aiz muguras manīju pārdesmit metru attālumā Jeļenu Prokopčuku tandēmā ar vienu maratonistu, un es kaut kur pa vidu.
Vecrīgā jutu, ka pamazām priekšējiem tuvojos, un, izgriežoties uz Krasta ielas, iepriekš padsmit sekunžu lielā atstarpe dila arvien straujāk. Grupu, kurā skrēja Jānis Višķers, Andrejs Sergejevs, Mareks Mikiško un vēl viens ukraiņu maratonists, noķēru pie aptuveni 10.kilometru atzīmes. Tā kā pietuvojos viņiem visai strauji, tad centos turpināt arī savā tempā skriet, pamazām ejot viņiem garām. Tajā brīdī puiši, šķiet, saprata, ka arī viņi var skriet ātrāk, un tālāk jau skrējām visi kopā, vien jutu, ka tempa palielinājums pārējiem bija tomēr nedaudz jūtams, jo elsošanas skaņas apkārt kļuva arvien izteiktākas. Drīz vien tempu palielināja ukrainis un nu mums visai strauji attālinājās, palikām četratā - mēs ar Jāni priekšā un Mareks ar Andreju aiz muguras.
Tā kopā pārskrējām Dienvidu tiltu, kaut kur tur apdzinām vienu baltkrievu pumsaratonistu, kurš laikam skrējienu bija uzsācis pārmērīgi ātri, un arī plīsiens bija iesācis vēl krietni pirms finiša - no punkta kur mēs viņu apdzinām līdz finišam skrēju aptuveni 21 minūti, viņam tas prasīja deviņas minūtes ilgāk.
Atceļā pa Dienvidu tiltu, šķiet, nedaudz atkrita Mareks - tajā brīdī man jau šķita, ka skrienam patiešām ātri, un varbūt patiesi finišā rezultāts būs labs, taču, laikam situācija bija vairāk līdzīga pusmaratonam Valmierā pirms diviem gadiem, kad pēdējos 3-4 kilometrus skrējām vairāki cilvēki plecu pie pleca praktiski uz maksimumu, bet rezultāts toreiz bija vien nedaudz zem stundas un divpadsmit minūtēm, kas galīgi nebija tas, ko biju gaidījis. Ja toreiz lietus, iespējams, ietekmēja skrējienu, tad šoreiz varbūt mānīgo sajūtu radīja karstums. Ej nu sazini...
Noskrienot no Dienvidu tilta un atgriežoties uz Krasa ielas, līdz finišam bija atlikuši aptuveni pieci kilometri un tajā brīdī Jānis jūtami palielināja tempu un sāka attālināties no manis un Andreja, kurš sākumā arī centās iet līdzi, tomēr Jāņa uzdotais temps bija par augstu. Temps gan pieauga arī man un Andrejam un, kādu laiku noturoties viņam aizmugurē, drīz vien arī Andrejs sāka attālināties no manis. Jau sāku skaitīt kilometrus līdz finišam, jo sāka palikt grūti. Papildus motivāciju neatlaist deva tas, ka aiz muguras dzirdēju atbalstītāju saucienus Jeļenai, kas nozīmēja, ka viņa ir ne pārāk tālu. Bet beigas bija tuvu, tāpēc bija jāiztur, nepielaižot viņu klāt.
Kad līdz finišam bija atlicis nedaudz vairāk kā kilometrs un bijām jau gandrīz pie Centrāltirgus, manā acu priekšā norisinājās līdzīga aina, ko piedzīvoju pirms pāris nedēļām Rīgas pusmaratonā Biķernieku trasē. Nelielu gabaliņu pirms manis skrienošais Andrejs strauji samazināja tempu, viņa priekšā izlēca trenere (kura Krasta ielas garumā bija braukusi ar velo paralēli trasei pa gājēju celiņu), Andrejs sāka zaudēt līdzsvaru un grīļodamies un cenzdamies noturēties kājās pārstreipuļojas ielas otrā pusē, kur viņu uztvēra trenere. Kas notika tālāk nezinu, vien ticis līdz finišam pirmajam, kas izskatījās pēc organizatoru pārstāvja darīju zināmu, ka skrējējam kļuvis slikti pie 20.kilometra atzīmes.
Pēc šī atgadījuma atlika vien pieveikt atlikušo kilometru un klāt bija arī finišs. Nedaudz samulsu finiša taisnē, jo nācās pašam, pētot norādes, saprast kurā koridorā man ir jāfinišē, bet par laimi koridoru pēdējā brīdī izvēlējos īsto, un finišēju brīdī, kad lielais pulkstenis rādīja 9:40:00, kas liecināja, ka mans rezultāts ir 1 stunda un 10 apaļas minūtes. Gala rezultātos gan tas ir precizēts uz 1h10'04", kas finišā deva 5.vietu. Par rezultātu biju pārsteigts negatīvā nozīmē, jo, kā jau rakstīju, šķita, ka skrienu ātrāk un rezultātam būtu jābūt labākam. Pie rezultātiem vēl jāatzīmē, ka visai pārsteidzoši labu rezultātu savā debija pusmaratonā uzrādīja Jānis Girgensons, finišējot 2.vietā ar rezultātu 1h06'50" - iespējams, parādījies kāds, kurš tuvākajā laikā arī spētu apdraudēt Valērija Žolneroviča pēdējā laika pozīcijas ātrākā pusmaratonista godā.
Pēc sava finiša izbaudīju organizatoru piedāvātos labumus - tiku gan pie Hanzas maiznīcas sviestmaizēm, gan izbaudīju organizatoru sarūpēto masāžu, gan iemēģināju turpat krastmalā izvietotās dušas. Tā kā biju finišējis viens no pirmajiem, tad pie visām šīm ekstrām tiku bez lielām rindām un gaidīšanas, taču, jo vairāk finišētāju saradās finiša zonā, jo burzma un zināms haoss kļuva lielāks. Ar laiku finiša zonu pārpludināja arī desmit un piecu kilometru skrējēji, un tad jau cilvēku tur bija pārāk daudz. Kaut arī varbūt organizatori nav īpaši gatavi vēl apkalpot tādas ļaužu masas, tomēr domāju, kā lielāki pārmetumi būtu veltāmi tieši īso distanču skrējējiem, kas nerespektē pusmaratonistus un visvairāk jau maratonistus, kas savām distancēm ir gatavojušies ilgāku laiku, un kam cilvēki, kas atnākušie vienkārši tusiņa pēc un vienkārši taisa burzmu, traucē visvairāk.
Visbeidzot gribu pateikt paldies visiem tiem, kas gan trases malā, vienkārši līdzi jūtot, gan trasē, pretī skrienot, centās mani atbalstīt. Tādu uzmundrinātāju bija bezgala daudz, un tā patiešām ir īpaša sajūta - dzirdēt saucam tavu vārdu, un tad tu saproti, ka uzmundrinājums nav vienkārši kādam, bet tieši tev. Paldies par to! Arī es pēcāk, vērojot 10 kilometru distanci, centos atbalstīt sev zināmos skrējējus, un varbūt kādam palīdzēja arī mans uzsauciens. Šī 10 kilometru vērošana gan dienas atlikušajai daļai piedeva grūtāku pieskaņu, jo papildus karstumam pusmaratona pēdējos kilometros, arī, stāvot uz Vanšu tilta un atbalstot citus skrējējus, iznāca stāvēt tiešos saules staros, kā rezultātā, šķiet, biju ticis pie mini saules dūriena, jo pēcpusdienā sajūtas bija ne pārāk labas.
Taču kopumā, lai arī rezultāts bija sliktāks, kā biju cerējis, savu skrējienu atcerēšos ar pozitīvām domām - šķiet, atkal noskrēju visnotaļ vienmērīgā tempā visu pusmaratonu, sākumā iesāku prātīgāk, taču tik un tā izdevās ātrāk sākušos pēcāk noķert, un arī tehniski vismaz skrējiena pirmajā pusē pašam šķita, ka skrēju ar pietiekami brīvu un plašu soli - tā kā gribētos skriet vienmēr. Tas vieglums jādabū tikai arī pie lielāka ātruma. Un tā kā nākamais pusmaratons man ieplānots Ventspilī jūnija vidū, tad jācer, ka jau līdz tam būs kādas pozitīvas pārmaiņas šajā ziņā - atliek tikai trenēties.