Cenšoties vairāk strādāt pie skriešanas ātruma, pēdējās nedēļās noskrieto kilometru skaits vairs nav tik liels, kā gatavojoties maratonam, taču treniņu kvalitāte ir pieaugusi, taču tam līdzi arī nāk visai liels nogurums, jo organismam tās tomēr ir pārmaiņas no pierastās skriešanas - muskuļi un saites saņem citādu slodzi un arī organismam kopumā ātrā skriešana atņem savu daļu enerģijas rezervju. Un tā kā pusmaratons Ventspilī ir tikai ceļa posms uz citiem sezonas mačiem, tad īpaši atpūsties uz uzkrāt spēkus pirms Ventspils nesanāca, taču kā jau ne reizi vien esmu novērojis, reizēm ar smagām kājām treniņu cikla pašā vidū izdodas noskriet ātrāk, nekā tad, kad esmu pilnīgi atpūties.
Laiks arī šogad bija līdzīgs kā pirms gada - neliels lietutiņš, kā arī ne pārāk karsts - apstākļi kā radīti skriešanai. Taču nekādu konkrētu prognožu par gaidāmo rezultātu nebija - kā pirms mača teicu Kristapam "cik varēšu tik skriešu..pieļauju, ka tas var būt robežās no 1:09:00-1:10:30..gribētos jau protams ātrāko variantu, bet nu viss atkarīgs no sajūtām..".
Startā atklāju, ka no pieteiktajiem diviem ātrajiem lietuviešiem, kas Biķernieku pusmaratonā finišēja pirms manis, ieradies ir tikai viens, līdz ar to sapratu, ka, ja vien neatgadās, kas neparedzēts, tad finišā būšu trešais, jo, protams, Valērijs, kā arī lietuvietis Dilunas ir ātrāki par mani. Pieeja mačam, priekšlaicīgi samierinoties ar kaut kādu vietu, gan galīgi aplama, bet no šīs spriešanas tik viegli tikt vaļā neizdodas.
Starts |
Pirmā apļa beigās aiz līderu kvarteta esmu vien nepilnas desmit sekundes. Finiša pulkstenis rāda 17'11", un galvā sarēķinu, ka četros apļos tas sanāk padsmit sekundes zem stundas un deviņām minūtēm, tāpēc nedaudz nedrošs jūtos, vai temps nav par lielu, jo tas tomēr ir ātrāk par manu personīgo rekordu pusmaratonā - piedevām pirmais aplis varētu būt kādus nepilnus 100m garāks kā pārējie, jo starts ir nedaudz tālāk no apļa sākuma kā finišs, tāpēc šādā tempā pārējie apļi pat būtu vēl pāris sekundes ātrāk.
Otrajā aplī turpinu skriet uzņemtajā tempā, lai arī pavisam viegli nav tomēr skriet var. Otrajā aplī uz beigām parādās arī lēnākie skrējēji un nūjotāji, kas tiek apdzīti par apli. Atsevišķās šaurākās vietās gan burzma ir visai liela, un it sevišķi trešajā aplī izjutu, ka apdzenamo bari tomēr vietām ir pārāk lieli, lai komfortabli tos apdzītu - sanāk vairāk līkumošana, ne taisna skriešana, un arī dzeršanas punktos dēļ cilvēku pūļiem vairākkārt glāzes uztvert neizdodas. Taču arī otrais aplis noskriets tādā pat tempā kā pirmais. Redzēs, cik tā vēl varēšu turēt.
Pirmā apļa beigas |
Pēdējā aplī diži daudz spēka vairs nav ne man, ne arī manam konkurentam. Elsošana pamatīga un kājas jau vairs īsti neklausa. Trešais aplis bija sanācis nepilnas 15 sekundes lēnāks kā otrais, un arī tik ātrs tikai tāpēc, ka, ķerot lietuvieti noteikti soli nedaudz pieliku. Saprotu arī, ka, lai izskrietu personīgo rekordu, pēdējais aplis būtu jānoskrien tikpat ātri kā pirmie divi, taču sajūtas liecina, ka drīzāk jādomā par to, lai vispār tiktu līdz finišam.
Trasē |
Pēc sava finiša sanāk vēl atsildīties gandrīz veselu apli, palīdzot Zanei pievarēt viņas pusmaratonu. Pēc atsildīšanās un pārģērbšanās jau pavisam nedaudz atlicis līdz apbalvošanai. Finiša zupa jau gan ir notiesāta, tāpēc nākas zupu aizstāt ar kliņģeri, kuru VSK Noskrien, kuru Skrien Latvija posmos pārstāvu arī es, ir dabūjis par kuplāko komandu. Tālāk jau seko apbalvošana, kā arī vēl viens kliņģeris par VSK Noskrien uzvaru arī sportiskajā, ne tikai daudzskaitlīgākajā vērtējumā.
Komandu vērtējums |
Pirmais trijnieks |
Nobeigumā vēl gribu uzskaitīt pāris sīkumus, kas, manuprāt, pusmaratonu padarītu vēl labāku - finiša maisiņi un finiša zupa arī pēdējiem skrējējiem; kilometru atzīmes trasē; tempa turētāju izglītošana, ka savs pūlis jāved līkumos pa ārmalu un šaurākās vietās gar vienu ceļa malu, lai tiek garām tie, kas skrien ātrāk; šampanietis apbalvošanā, lai arī skatītājiem tiek kāda uzvarētāju radīta šalts - bet bez šīm lietām pasākums bija patiešām izdevies, un domāju, ka pēcballīti pēc pusmaratona vajadzētu pārņemt kā lielisku ideju arī pārējiem pusmaratonu rīkotājiem, tās dēļ vien uz Ventspili ir vērts braukt arī nākamgad.
Nedomāju, ka lēnākiem skrējējiem visa distance jāskrien pa ārmalu, lai gadījumā netraucētu līderiem. Domāju tuvojoties līderiem, kuri lēnākos apdzen pa apli, būtu nepieciešams lēnos pabrīdināt lai dod ceļu. Kaut kā jau mums visiem trasē jāsadzīvo, jo rezultāts arī mums lēniem ir svarīgs un negribas skriet visu laiku pa sliktu trajektoriju.
AtbildētDzēstIespējams, šis jautājums pat būtu atsevišķa ieraksta vērts. Bet es, protams, nebiju domājis, ka lēnākiem skrējējiem visu laiku jāskrien pa sliktāko trajektoriju. Vienkārši garākos, taisnākos un platākos posmos šādas skrējēju grupiņas ir iespējams savlaicīgi pamanīt un jau laikus varu ieņemt vajadzīgo ceļa pusi, lai pārējos apsteigtu, taču šaurākās vai līkumainākās vietās (Ventspilī tāds bija turp atpakaļ posms) savlaicīgi ieņemt vajadzīgo pozīciju ne vienmēr izdodas. Piedevām galvenā problēma ir arī tajā, ka pārsvarā jau tempa turētāju grupiņas neskrien tā, lai visiem grupā esošajiem būtu izdevīgākā trajektorija (t.i skrien rindiņā viens aiz otra), bet gan skrien rindā blakus viens otram (vēl trakāk ir ar nūjotājiem, kuri regulāri iet 4-5 rindā blakus viens otram), bieži vien aizņemot visu ceļa platumu tai skaitā iekšmalu, un šādās reizēs, kad cilvēku priekšā ir vesels bars, arī mani saucieni palaist garām, ne vienmēr tiek sadzirdēti. Otra izplatīta problēma ir tā, ka priekšā skrienošie strauji cenšas mainīt savu novietojumu, sadzirdot, ka aiz muguras skrien - es viņu redzu un savlaicīgi varu pavirzīties pa labi vai pa kreisi, bet viņš, mani neredzot, nereti, sāņus paeejot, trāpās man tieši priekšā.
DzēstTā kā es startēju kādus 10 metrus iekšā barā un no visām pirmsstarta izdarībām ne vella neredzēju, tad noslēpumā palika arī tas, vai līderus pavadīja velosipēdu konvojs. Vismaz bildēs nekur nemanīju. Neesmu gan visas caurskatījis, bet pārskrienot sīkbildēm neko velosipēdistiem (oficiālajaiem), vai policijas mocim līdzīgu nemanīju. Kā bija?
AtbildētDzēstTā kā pirmajos divos apļos Valēriju priekšā redzēju, tad varu teikt, ka vismaz pirmajos divos apļos velo pirmo vietu pavadīja. Pārējiem gan velo eskorta nebija, vien pieļauju, ka tāds pats velo pavadītājs bija sieviešu līderei.
DzēstEs savu trešo apli beidzu reizē ar uzvarētāja finišu un mani ar svilpes palīdzību riteņbraucējs brīdināja ,nu tad es arī pavirzījos uz malu,lai netraucētu...bet lielāks bariņs droši vien,ka maisa...
AtbildētDzēstAcīmredzot, tie lielākie bariņi naivi nodomāja, ka viņus apdzīs par apli tikai 1. vieta un par tai sekojošajiem skrējējiem nav jāsatraucas.
Dzēst